Laiks pārdomāt, ko nozīmētu Donalda Trampa atkārtota kļūšana par ASV prezidentu.
Pirms minējumiem par Trampa otrā termiņa mērķiem un ietekmi šķiet loģiski vispirms paskaidrot, kādēļ manā skatījumā 5. novembra vēlēšanās Tramps uzvarēs Džo Baidenu. Manu prognozi maz ietekmē Trampa reitingi. Vidējais pārsvars – 2,3% februārī – nav liels (tiesa, t.s. svārstīgajos štatos, kuros balsojums var būt izšķirošs kopējam rezultātam, pārsvars ir 3,8%). Manu apsvērumu pamatā ir divi faktori, kurus neesmu izdomājis es, turklāt tie nav atkarīgi no manām politiskajām simpātijām.
Pirmais faktors. Atšķirība starp pretendentu saņemto balsu skaitu kļūst arvien mazāka. Citiem vārdiem sakot, cīņa kļūst arvien sīvāka, gala iznākumu nosaka arvien mazāks nobalsojušo skaits. Ja sešās prezidenta vēlēšanās, kuras notika pirms 2000. gada, uzvarētāja pārsvars bija apmēram 9%, tad sešās vēlēšanās pēc 2000. gada tas ir sarucis līdz 3 procentiem. Pēdējās vēlēšanās Viskonsinas štatā Baidena pārsvars pār Trampu bija 20 000 balsis (kopumā vēlēšanās piedalījās 160 miljoni cilvēku). Otrais faktors. Baidena izredzes mazina tas, ka šis relatīvi mazais, bet izšķirošais skaits var nebūt viņa pusē – par viņu nenobalso tie, kuriem atbilstoši loģikai vai iepriekšējiem balsošanas paradumiem pienāktos balsot par demokrātu kandidātu. Tam ir vairāki iemesli.
Šī teksta kontekstā nav jēgas analizēt palestīniešu un Izraēlas attiecības vai Baidena administrācijas politiku šajā reģionā. Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka vairumu ASV musulmaņu vai arābu izcelsmes vēlētāju šī politika neapmierina, lai gan šīs grupas tradicionāli vairāk sliecas Demokrātu partijas virzienā. Kad Mičiganas štatā nesen notika Demokrātu partijas priekšvēlēšanas (primaries), apmēram 100 000 vēlētāju izvēlējās variantu "neapņemos" (uncommited). Tie bija 13,3% no nobalsojušajiem. Proti, diez vai šie cilvēki masveidā balsos par Trampu – viņi vienkārši nebalsos par Baidenu. Mičiganas štatā musulmaņi veido 2,8% no vēlētājiem. Šis īpatsvars vairumā citu štatu ir mazāks, bet tas nemaina lietas būtību. Jo vairāk tāpēc, ka ar Baidena politiku ir neapmierinātas arī citas vēlētāju grupas, ar kuru atbalstu demokrāti parasti var rēķināties. Tie ir t.s. progresīvie, proti, ļaudis, kuri politiskajā spektrā ir vēl pa kreisi no demokrātiem, un tie ir gados jauni cilvēki. Izraēlai pārāk draudzīgā – daļas vēlētāju ieskatā – Baidena politika viņam var izmaksāt dārgi. Pērn "YouGov/The Economist" veiktā aptauja atklāja, ka 27% afroamerikāņu un 19% cilvēku ar saknēm Centrālajā un Dienvidamerikā – arī šīs grupas tradicionāli vairāk sliecas demokrātu virzienā – uzskata, ka "ebrejiem ASV ir pārāk liela vara", savukārt 20% jebkādas izcelsmes ļaužu vecuma grupā 18–29 gadi (jau pieminētie gados jaunie cilvēki) pieļauj, ka "holokausts ir mīts" [1]. Es negrasos vērtēt šos priekšstatus, bet diez vai šādi domājošo skaits pēdējo mēnešu laikā ir mazinājies. Ticamāk, ka otrādi.
Vēl Baidenam par sliktu nāk t.s. trešās puses kandidāti. Ja republikāņu pusē tādu, kuri atņemtu balsis Trampam, nav, tad Baidenam balsis var atņemt gan ar Zaļo partiju saistītā Džila Staina, kura prezidenta vēlēšanās 2016. gadā saņēma apmēram 1% vēlētāju atbalsta, gan kreiso liberāļu pārstāvis, t.s. publiskais intelektuālis Kornels Vests, un jo vairāk Roberts Kenedijs juniors, kuram dažās aptaujās atbalstu pauž pat 12% respondentu. Īsi sakot, arī tad, ja šie kandidāti par Baidenu nobalsojušo apjomu samazinās par 2–3%, viņam tas var būt liktenīgi.
Apmēram 12% no aptaujātajiem februārī–martā norāda, ka izvēli nav izdarījuši. It kā daudz, tomēr diez vai ir pamats uzskatīt, ka visi vai lielākā daļa no viņiem galu galā noslieksies par labu Baidenam. Šī viedokļa pamatā ir ļoti savdabīgais veids, kā ASV sabiedrība vērtē Baidena ekonomisko politiku. Lai gan tai objektīvi ir sasniegumi (piemēram, bezdarba samazināšanās, vērienīgas investīciju programmas), aptaujas liecina, ka vairums amerikāņu (piemēram, "Gallup" pērnā gada novembrī norādīja pat divas trešdaļas) to uzskata par neveiksmīgu. Eksperti jau ilgāku laiku lauza galvas par šo jocīgo situāciju. Es neesmu eksperts, tomēr man šķiet, ka atbildi var meklēt kādā nesenā amerikāņu publicista Jašas Munka sarunā ar pazīstamo ekonomistu (saistīts ar demokrātiem) Leriju Samersu. Proti, cilvēks, vērtējot dzīves izmaksas un savus ienākumus, samērā maz seko statistikai, jo īpaši par relatīvi nesenu pagātni. Tas, ka, teiksim, inflācija šogad ir kritusies, viņam ir mazāk būtiski par to, ka "pirms pieciem gadiem cenas bija zemākas un vispār dzīve labāka". Indivīds ekonomiku vērtē, balstoties savās sajūtās un pieredzē, turklāt tā ir ne tikai ASV. Citiem vārdiem sakot, Baidena administrācijas ekonomiskā politika, kuru tā uzskata par savu stipro pusi, pagaidām neizlēmušo segmentā var nedot Baidenam nepieciešamo skaitu balsu.
Tātad paliksim pie manas versijas, ka vēlēšanās uzvarēs Tramps. Un?
Es neredzu jēgu apspriest šī cilvēka izteikumus un darbību, tam ir veltītas grāmatas un neskaitāmi komentāri. Man šķiet jēdzīgi atzīmēt dažus vispārējus aspektus.
Pirmkārt, ir jāsaprot, ka mūsu – Latvijas, Eiropas – skatījums ir tikai mūsu skatījums. Mums patiešām ir būtiska ASV nostāja Ukrainas, Krievijas, Eiropas jautājumos, un būtu dīvaini, ja tā nebūtu. Tomēr amerikāņu vēlētāju interesē arī citas tēmas. Piemēram, imigrācija. Vai mēs varam pārmest amerikāņiem, ka viņi, izdarot izvēli, pietiekami nenovērtē mūsu – Eiropas un Ukrainas – intereses? Diemžēl nevaram. Pašu amerikāņu diskusijās, piemēram, abortu regulējums joprojām ieņem daudz lielāku vietu politiskajā dienas kārtībā, nekā tas ir Latvijā un Eiropā kopumā.
Otrkārt, uzskatu un darbību sistēma, kas vienus biedē un tracina, bet citiem liekas simpātiska, nav reducējama uz vienu cilvēku. ASV Augstākajā tiesā ir skaidrs konservatīvo vairākums, un tāds tas būs arī tad, ja Trampu neievēlēs. Nacionālā līmeņa (Pārstāvju palātas, Senāta) un štatu varas līmeņos pēdējo gadu laikā ir savēlēti cilvēki – bieži ar Trampa atbalstu –, kuri dažkārt ir radikālāk noskaņoti par pašu Trampu. Citiem vārdiem sakot, lai cik liela būtu Trampa ietekme uz Republikāņu partiju un daļu amerikāņu sabiedrības, tā ir noteikta uzskatu un darbību sistēma, nevis viens personāžs.
Treškārt, pat ja man kā Ukrainas atbalstītājam Trampa izteikumi ir ļoti nepatīkami, objektīvi vērtējot, lielākas problēmas var radīt šī politiķa nekonsekvence, impulsivitāte. Kā teica viņa nesenā konkurente uz Republikāņu partijas prezidentes kandidāta statusu Nikija Heilija, lai kur Tramps dodas, pēc viņa ir haoss. Te var atgādināt, ka prezidenta pilnvaru laikā Tramps no asas konfrontācijas ar Ziemeļkorejas režīmu tika līdz izteikumam, ka viņš un Kims Jong Uns ir "iemīlējuši viens otru" un vispār turpmāk attiecības ar Ziemeļkoreju būs normālas. Jau nedaudz vēlāk Tramps bija spiests – pilnīgi pamatoti – atgriezties pie "pirmsiemīlēšanās" politikas. Nepilnas desmitgades laikā Tramps ir svārstījies no Ķīnas komunistisko līderu slavēšanas līdz reāliem centieniem Ķīnu vājināt. Īsi sakot, pat ja Tramps solītu stingru atbalstu Ukrainai, pastāvētu liela iespēja, ka viņš ar apbrīnojamu vieglumu savu viedokli drīz mainītu. Ne velti "Foreign Policy" nesen publicēja atzinumu, ka par spīti Trampa ļoti asajiem izteikumiem par Ķīnu viņš kā ASV prezidents tai būtu izdevīgāks nekā Baidens. Ķīnai ir izdevīgs ASV politikas pretrunīgums, mainīgums, draugu strauja nonākšana nedraugu statusā utt. Vienkāršoti formulējot, nav jēgas minēt, vai Tramps simpatizē Putinam vai nesimpatizē – lielāka problēma ir viņa nepastāvīgums. Stāsts pat nav par ideoloģiju, stāsts ir par lēmumu pieņemšanas stilu.
Ceturtkārt, nav gluži tā, ka, Trampam atkārtoti kļūstot par ASV prezidentu, Eiropa paliks pilnīgi bezspēcīga Krievijas priekšā. Galu galā atomieroči ir arī Francijai un Lielbritānijai – tas, ka mazāk (apmēram 500) nekā Krievijai (nepilni 6000), ciniski sakot, iznākumu sevišķi nemainītu. Šogad Eiropas valstu kopējie izdevumi aizsardzībai (380 miljardi eiro) būs līdzvērtīgi Krievijas militārajiem tēriņiem. Eiropas problēma ir paradums savstarpēji kašķēties un laika gaitā izveidojusies atkarība no ASV virknē pozīciju – bet ne visās! –, kas nepieciešamas aizsardzībai. Ja Eiropas valstis rīkojas vienoti, fatālismam nav pamata arī ar Trampu Baltajā namā. Jo ātrāk Eiropa sapratīs, ka prezidents Tramps ir ļoti ticama realitāte, jo labāk.
[1] "The Economist", 2023. gada 9. decembris, 39.–40. lpp.
0