Mēs daudz pārspriežam Krieviju – tās vēsturi, kultūru. Savukārt pārāk maz interesējamies par Baltijas jūras reģiona valstīm.
Nereti impulss tekstam ir negatīva reakcija. Kaut kas ir aizkaitinājis, izraisījis skepsi, satraucis. Tomēr tā nav vienmēr. Piemēram, Latvijas Radio nesenais raidījums "Ko iesākt ar padomju kultūras mantojumu un pieredzi? Diskusija par iekšējām pretrunām" man šķita interesants un saturīgs. Tajā pašā laikā ir sajūta, ka mēs, kā mēdz teikt, sākam iet pa apli, neproporcionāli koncentrējoties tikai uz dažām tēmām. Piemēram, informatīvās vides veidotāji un patērētāji ir gatavi pārspriest procesus Krievijā kaut no Ivana Bargā laikiem, savukārt cik mēs patiesībā zinām par Igauniju, Lietuvu vai kolektīvajai atmiņai it kā tik pazīstamo Zviedriju? Vai Poliju?
Nav runa par to, ka šādas zināšanas nepieciešamas, lai tās glabātos kaut kur atmiņas "cietajā diskā" kā vērtība per se kopā ar zināšanām par, teiksim, antīko pasauli. Mēģināšu ilustrēt problēmu ar vēstures epizodi, par ko, iespējams, daudzi ir vismaz dzirdējuši. Proti, 1920. gadā diskusijas par robežu starp Latviju un Igauniju nebūt nebija tik draudzīgas, kādām tām it kā vajadzēja būt starp sabiedrotajiem. Par šo tēmu rakstīts arī labā populārzinātniskā līmenī. Savukārt āķis ir tāds – ja mums nav priekšstata par Igaunijas vēsturi, tad likumsakarīgi rodas jautājums: kāpēc "brāļi igauņi" pret mums izturējās tik nejauki? Baigie draugi – Ainažus sagribējuši! Kādam šī epizode var būt apliecinājums tam, ka baltiešu daudzinātā solidaritāte spēkā vārdos, bet ne darbos. Var formulēt citādi. Skaidrs, ka mēs vēsturi rakstām un lasām, tēlaini izsakoties, no Latvijas skatpunkta. Tas, kā, manuprāt, pietrūkst, ir skats uz Latviju "no malas". Vēl jo vairāk – skats uz reģionu kopumā. Rezultātā, ja mūsdienās uzduramies vēsturē sakņotām domstarpībām starp šībrīža ģeopolitiskajiem sabiedrotajiem – piemēram, Lietuvu un Poliju vai Poliju un Ukrainu –, mums atliek, atvainojiet par skarbumu, blisināt acis, jo mums nav zināšanu par šo valstu vēsturi. Par pēdējā gada lielo notikumu – Somijas un Zviedrijas pievienošanos NATO – dzirdējuši visi. Vai mums ir skaidrs priekšstats, kādēļ šīs valstis iepriekš nebija NATO? Domāju, ka nav. Kāpēc Polijas attieksme pret Krieviju ir daudz stingrāka nekā, teiksim, Bulgārijas? Ja nezinām šo valstu vēsturi, mums nav jēdzīgas atbildes. Tātad faktiski mēs, lietojot žargonu, peldam arī mūsdienu situācijā.
Taisnības labad jāatzīmē, ka akadēmiskajā vidē šī dažādo skatpunktu kombinēšana notiek. Piemēram, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta izdevumā "Letonica" tā jau kļuvusi par (labā nozīmē) sistēmu – teiksim, 52. numura tēma ir literatūra t.s. stagnācijas gados un tajā lasāmi arī Lietuvas un Igaunijas pētnieku teksti par kādu šī tēmu loka aspektu viņu valstīs. Tāpat ir atsevišķi gadījumi LU izdevumā "Vēsture" – piemēram, poļu vēsturnieks raksta par Polijas viesstrādniekiem starpkaru perioda Latvijā (15. numurs). Līdzīgi ar LU "Latvijas Vēstures Institūta Žurnālu". Cits uzslavējams piemērs ir Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, kur, teiksim, 11. sējumā Inesis Feldmanis un Kārlis Kangeris aplūko sadarbību ar nacistisko režīmu arī Igaunijas un Lietuvas kontekstā. Problēma ir tā, ka pētnieki tēmu izvēlē specializējas un akadēmiskās vides izdevumos publicētais (vai dažādās konferencēs runātais) visbiežāk paliek tikai šajā vidē.
Varu iedomāties pretjautājumu – nu, un kāda skāde no šo zināšanu trūkuma?
Pirmkārt, iecentrēšanās uz sevi (Latviju) un Krieviju, manuprāt, ir vienkārši garlaicīga. Var, protams, atkal un atkal strīdēties par Puškinu, Ļermontovu vai kādu citu Krievijas kultūras pārstāvi, šīm diskusijām ir sava vieta un nozīme. Tomēr vispār pasaulē ir daudz citu dzejnieku, komponistu vai režisoru. Neredzu loģiku tērēt laiku un enerģiju tik lielos apmēros, ja rezultātā nelasīti paliek, teiksim, igauņu, flāmu vai poļu autori. Turklāt šī pārņemtība ar Krieviju neviļus rada arī jautājumu – kurai vēsturiskajai un kultūras telpai tad mēs patiesībā jūtamies piederīgi? Mēs paši deklarējam, ka Eiropas. Tādā gadījumā loģiski būtu interesēties par Īrijas vēsturi, Somijas glezniecību vai čehu mūziku. Savukārt nesamērīgi lielā uzmanība, kas tiek veltīta Krievijai un arī padomju periodam, vedina domāt, ka netiekam vaļā no pašu kritizētā vēstures perioda. Ja ar tādu aizrautību tiek uzsvērts, ka Krievija nav Eiropa, tad (neuzsākot diskusiju par šo Krievijas "specifiskumu") kāpēc mūs tik ļoti nodarbina Krievijas, nevis, piemēram, Beļģijas vēsture, kura, starp citu, ir ļoti interesanta? (Teksta nobeigumā atļaušos rekomendēt dažas grāmatas.)
Otrkārt, sašaurināts fokuss nozīmē arī risku neadekvāti vērtēt savu (Latvijas) vietu pasaulē. Atļaušos ironizēt, aprakstot to, kāds iespaids man radies par mūsu priekšstatiem. No vienas puses, skaidrs, ka gadsimtiem ilgi visi mums ir darījuši pāri, grūti atrast tik daudz cietušu nāciju. No otras puses, tikpat skaidrs, ka šī teritorija, jo īpaši Rīga, vienmēr bijusi ārkārtīgi svarīga – krieviem, vāciešiem, zviedriem utt. Izvērsties par ciešanu tēmu – salīdzinot ar citām nācijām un valstīm – liekas neētiski. Savukārt "pasaules nabas" aspektā – ja vien sākam lasīt par Baltijas jūras reģiona vēsturi, ar dziļām skumjām jāsecina, ka pašnovērtējums ir pārāk augsts. Piemēram, to, ka impēriskā Krievija 18. gs. un 19. gs. pirmajā pusē Rīgu uzskatīja par starptautiskās tirdzniecības punktu, noteica ne tik daudz "katram bērnam zināmais" pilsētas izcilais ģeogrāfiskais novietojums un "senās tirdzniecības tradīcijas", cik tas, kā veidojās Krievijas impērijas attiecības ar britu un osmaņu impērijām. Ja mēģina nolasīt kolektīvos priekšstatus par "zviedru laikiem" Latvijā, rodas iespaids, ka valdnieki otrpus jūrai par mūsdienu Latvijas teritoriju domājuši no rīta līdz vakaram, savukārt, ja lasām par pašas Zviedrijas vēsturi, redzam, ka vairāku gadsimtu garumā attiecības ar dāņiem un norvēģiem zviedru prātus ir nodarbinājušas ne mazāk. Lietojot sarkastisku izteiksmi: Baltijas jūras reģiona vēsturē ļoti svarīga izrādās Pomerānija – kas tā tāda vispār ir? Tikpat svarīga kā mēs? Nevar būt!
Iepriekš paustais nenozīmē, ka jākrīt otrā galējībā un jāredz Latvija kā mūžīga un neizbēgama nomale. Vienkārši interesēšanās par citiem palīdz saprast pasaules sarežģītību un neapvainoties, ja mums pašsaprotamais tāds nešķiet citiem eiropiešiem. Tomēr vēl svarīgāk – atkārtošos – beigt sacensties, kurš plašāk un dusmīgāk izteiksies par "ne-Eiropu" mums austrumos, un izbaudīt Eiropas vēstures un kultūras bagātību. Šis retoriskais aicinājums nav adresēts tulkotājiem vai izstāžu kuratoriem, jo te situācija ir gluži laba. Tas ir adresēts politiķiem, medijiem un citiem t.s. viedokļu līderiem, kuri kaut kā netiek laukā no vienādojuma "mēs un Krievija". Mani ne tikai neinteresē, ko kārtējo reizi samuldējis kāds no Kremļa ekosistēmas apdzīvotājiem, mani ne visai interesē, ko par šo muldēšanu saka analītiķi Latvijā vai citur Rietumos. Man daudz interesantāka šķiet sirreālisma pirmā manifesta simtgade. Vai piecdesmit gadu jubileja parlamentāro demokrātiju atjaunošanai Portugālē (t.s. "neļķu revolūcija") un Grieķijā.
Iesaku:
Scheltjens, W. (2022). North Eurasian Trade in World History, 1660–1860: The Economic and Political Importance of the Baltic Sea. Routledge.
O’Brien, G. (2023). The Darkness Echoing: Exploring Ireland’s Places of Famine, Death and Rebellion. Penguin.
Vanthemsche, G., & De Peuter, R. (2023). A Concise History of Belgium. Cambridge University Press.
t’Hart, M., van der Heijden, M., & Davids, K. (Eds.). (2023). The World and The Netherlands: A Global History from a Dutch Perspective. Bloomsbury Academic.
Mazower, M. (2023). The Greek Revolution: 1821 and the Making of Modern Europe. Penguin Books.
Salonen, K., & Jensen, K.V. (2023). Scandinavia in the Middle Ages, 900–1550: Between Two Oceans. Routledge.
Isabella, M. (2023). Southern Europe in the Age of Revolutions. Princeton University Press.
0