Iepriekšējās divas nedēļas Skotijas pilsētā Glāzgovā ANO Klimata pārmaiņu konferencē (COP 26) pulcējās 197 pasaules valstu atbildīgākie pārstāvji valdību delegācijas, lai lemtu par desmitiem, iespējams, simtiem miljonu cilvēku dzīvībām un kā minimums masīvu labklājības standartu sarukumu visiem pārējiem, drīzāk, visai pārskatāmā nākotnē. Nemaz nerunājot par dažādu konfliktu un karu Pandoras lādi, kura līdz ar klimata haosa iestāšanos potenciāli paveras uz planētas Zeme, kas cilvēkiem joprojām ir vienīgā.
Iespējams, cerīgākais lēmums, ko konferencē spēja pieņemt, bija vienošanās par to, ka valstis sagatavos konkrētus un uzlabotus klimata plānus līdz nākamā gada konferencei. Jau pirms Glāzgovas bija skaidrs, ka, par spīti pandēmijas vismaz teorētiski pavērtajai iespējai veidot zaļākos principos balstītu ekonomiku, valstis ar mājasdarbu nav tikušas galā. To iesniegtie plāni draud ar planētas vidējās temperatūras paaugstināšanos par 2,4 grādiem – salīdzinājumā ar pirmsindustriālo laikmetu. Vienlaikus zināms, ka jau 1,5 grādu atzīme novedīs pie neatgriezeniskām un katastrofālām sekām (šobrīd esam sasnieguši jau 1,2). Turklāt daudzos no šiem plāniem detalizētas rīcības vietā atrodamas vien skaļas deklarācijas par klimata neitralitātes sasniegšanu pēc vairākām desmitgadēm. Tas, pēc daudzu komentētāju domām, ir kā ekvivalents solījumiem no Jaunā gada nedzert, ko viens otram dod alkoholiķi aknu cirozes nodaļā.
Pozitīvi ir tas, ka uz konferences beigām divu pasaules lielāko ekonomiku un arī piesārņotāju – ASV un Ķīnas – delegācijas pēkšņi paziņoja, ka veidos sadarbību klimata jomā. Pēc savstarpējās knābāšanas konferences sākumā tas beidzot bija pieaugušu cilvēku žests, kas nedaudz atgrieza ticību tam, ka Homo sapiens ir dzīvības forma, kurai piemīt ne tikai tieksme uz pašnāvību, bet arī vismaz kaut kāda, kaut visai zema inteliģence.
Fenomenāls ir fakts, ka pirmo reizi vēsturē tikai 26. klimata katastrofai veltītajā konferencē, kad planēta burtiski deg zem kājām, beidzot tās gala ziņojumā tika pieminēti fosilie kurināmie. Valstis parakstījās zem dokumenta, ar kuru vispārīgi apņēmās "pakāpeniski samazināt" izmantot vienu, visnetīrāko no kurināmajiem, proti, akmeņogles. Jāpiebilst, ka arī to izdevās panākt tikai pēc ilgām diskusijām, jo Ķīna un Indija pēdējā brīdī kategoriski iebilda pret sākotnējo formulējumu "pakāpeniski izbeigt". Konferences prezidents britu politiķis Aloks Šarma beigās pat apraudājās par šo gramatisko kūleni, ko nācās apmest.
Jebkurā gadījumā tam visam ir nulle vērtības, tas viss ir bla-bla-bla, kā to trāpīgi komentēja Grēta Tunberga, ja mēs, cilvēce, neizturēsimies pret problēmu ar nopietnību, ko tā paģēr, un nesāksim samazināt izmešu daudzumu jau tagad. Ja mēs, pēc zinātnieku sacītā, nākamo astoņu gadu laikā nesamazināsim savu izmešu daudzumu apmēram uz pusi, mūs gaida briesmīga katastrofa. Un pat tad, ja mums tas izdotos, mēs nevaram droši apgalvot, ka no tās izvairīsimies. Tas mums dotu tikai apmēram divas trešdaļas lielu matemātisku iespējamību, ka izdosies planētas uzkaršanu noturēt 1,5 grādu robežās. Tā, pēc zinātnieku sacītā, ir kritiskā robeža.
Turklāt katrai vidējās temperatūras grāda desmitdaļai ir nozīme – it īpaši šobrīd, kamēr planētas klimata sistēmā nav sācies neatgriezenisks process, pār kuru mums vairs nebūs teikšanas. Arī tāpēc, ka klimatam piemīt inerce. Zeme uzkarst lēnām, un mums vēl jāpagūst daļu no oglekļa dabūt laukā no gaisa, pirms tā uzsilusi atbilstoši siltumnīcas efekta gāzu saturam. Pēdējo reizi tik liela oglekļa koncentrācija gaisā kā tagad bija pirms 2,5 miljoniem gadu – tolaik Antarktīdu klāja meži. Tas ir fakts.
Tūdaļ pēc konferences beigām daudzviet izskanēja viedoklis, ka nekādus konkrētus lēmumus no tās tāpat neviens negaidīja. Sarežģītajā klimata diplomātijā tā nenotiekot. Tad kāda jēga rīkot pasākumus, kuros birokrāti stundām ilgi strīdas par to, vai juridiski nesaistošā dokumentā labāk rakstīt vārdu "mudināt" (urge) vai "pieprasīt" (request)? Tas nav joks. Tā diemžēl ir patiesība. Bla-bla-bla...
Grēta Tunberga nebija vienīgā, kas neslēpa savu vilšanos. "Mums jāizbeidz subsīdijas fosilajam kurināmajam. Pakāpeniski jāatsakās no akmeņoglēm. Jāapliek ar nodokli oglekļa emisijas. Jāparūpējas par mazāk aizsargāto sabiedrības daļu. Un jātur vārds attiecībā uz 100 miljardu dolāru vērto apsolīto klimata finansējumu jaunattīstības valstīm. COP 26 mēs to nepaveicām," pēc konferences beigām tvītā atzina ANO ģenerālsekretārs Antonio Guterešs, piebilstot, ka tomēr ir likti pamati iespējamam progresam.
No tiesas, cerības stariņš un, iespējams, vislielākais COP 26 sasniegums ir tas, ka konferencē tika izveidots mehānisms, kas ļauj pieprasīt valstīm ik gadu precizēt un nepieciešamības gadījumā uzlabot savus izmešu samazināšanas plānus. Sākotnēji, saskaņā ar Parīzes 2015. gada vienošanos, tas bija jādara reizi piecos gados. Nākamgad COP 27 notiks Ēģiptē, un līdz tam valstīm jāizpilda savi mājasdarbi, ciniski neaizbildinoties ar pandēmiju, kas patiesībā būtu varējusi kļūt par iespēju censties uzbūvēt tīrāku pasauli. Vispārīgi runājot, recepte cīņai ar klimata krīzi ir gaužām līdzīga cīņai ar Covid – klausīties zinātniekos, izlīdzināt draudu līkni.
Fakts, ka fosilā kurināmā industrijas lobijs konferencē bija vislielākā nevalstiskā sektora grupa, ar savu naudu kā parasti pārvērzdami politiķus par pļeckām, protams, nedara godu mums kā sugai. Viņi nekur nepazudīs arī nākamgad. Tāpēc uz viņiem jāizdara spiediens no otras puses – ir vajadzīga faktiski visas sabiedrības mobilizācija izdzīvošanas vārdā. Pat tik nedaudz kā Glāzgovā padarīto nebūtu bijis iespējams sasniegt bez Grētas Tunbergas aizsāktās jauniešu klimata kustības. Bet tai ir jāpievienojas arī pieaugušajiem.
Iespējams, viss vēl nav zaudēts, un nav jau arī tā, ka pa šiem gadiem nekas nav sasniegts politiski, ekonomiski vai sabiedrībā kopumā. Plastmasas maisiņi, elektroautomašīnas – sabiedrību ir iespējams mainīt. Lai arī zem Glāzgovā parakstītās vienošanās par iekšdedzes dzinēja automašīnu izskaušanu pietrūka virknes nozīmīgu valstu un kompāniju parakstu, to dienas tāpat ir skaitītas. Elektromobiļi ir kļuvuši kvalitatīvi, un paredzams, ka jau dažu tuvāko gadu laikā tie cenas ziņā kļūs līdzvērtīgi veclaicīgajiem, smirdīgajiem spēkratiem, kas līdz ar to dosies savā pēdējā ceļā uz materiālu otrreizēju pārstrādi.
Tas bijis iespējams, lielā mērā pateicoties aktīvismam un politiskiem lēmumiem, kas vismaz attīstītajās valstīs, arvien paaugstinot automašīnu radītā piesārņojuma standartus, ir radījuši augsni visas industrijas transformācijai. Pateicoties tam, esam arī iemācījušies izgatavot labākas baterijas, kas ļauj efektīvāk izmantot saules un vēja enerģiju. Tas ir lielisks piemērs tam, kā kapitālisms spējis piemēroties jauniem spēles noteikumiem. Taču pārmaiņām jābūt straujākām. Ar automašīnām ir par maz. Joprojām ir labāk iet kājām un labāk ir nepirkt nekā pirkt.
Vides aktīvistu starpā ir diezgan populāri visā vainot kapitālismu un korporācijas – ir zināma daļa taisnības tajā, ka vide, kurā dzīvojam, tiekot bombardēti ar reklāmām, mums māca patērēt pēc iespējas vairāk. Taču kapitālisms ir tikai ekonomisku attiecību sistēma, kas pa īstam sākas galvās, un korporācijas nevar iztikt bez patērētāja. Mēs iespaidojamies ne tikai no reklāmām, bet arī viens no otra. Nereti ar personīgo piemēru varam mainīt pasauli un pat kapitālismu vairāk, nekā paši spējam to iedomāties.
Lai mēs izdzīvotu, pasaulei jāmainās, un tai jāmainās tagad. Galvenā problēma ar COP nav tā, ka politiķi ir stulbi nelieši. Es pieļauju, ka pat vairums diktatoru labprātāk ieietu vēsturē kā tādi, kas izglābj pasauli, nevis iznīcina to. Galvenā problēma, iespējams, pat nav fosilā kurināmā industrija – par spīti tās vēsturiskajām dezinformācijas un melu kampaņām. Iespējams, galvenā problēma ir tā, ka neviens negrib būt tas muļķis, kurš apkrauj sevi ar kaut kādām neērtībām, kamēr nav pārliecināts, ka visi pārējie nedarīs to pašu. Turklāt vismaz teorētiski tas var būt ļoti izdevīgi – palikt pēdējam, kurš atsakās no fosilā kurināmā, tādējādi pārejas periodā izvairoties no kaut kādām izmaksām, kuras segtu visi pārējie.
Cilvēks ir sociāls dzīvnieks, bioloģiski ieprogrammēts sāncensībai. Mūsu ķermenī par to atbild īpašs hormons – testosterons. Taču tas, kā norāda pētnieks Roberts Sapolskis, ir "visvairāk pārprastais" hormons, kurš mums asociējas ar agresiju tikai tāpēc, ka mūsu kultūras kontekstā ir pieņemts caur agresiju apliecināt savu sociālo statusu. Patiesībā testosterons tikai liek asāk izjust savu vietu sociālajā hierarhijā. "Sašpricējiet budistu mūkus ar testosteronu, un viņi skries sacensties viens ar otru labestībā," viņš saka.
Tā ir zinātne. Mums ir cerība. Kā būtu, ja mēs sacenstos viens ar otru nevis tajā, kurš nopircis vairāk vai lielāku, bet tajā, kurš nopircis zaļāku – vai, vislabāk, nav nopircis vispār? Kurš iestādījis vairāk koku? Kurš vairāk piedalījies demonstrācijās par klimatu? Kurš darījis vairāk laba?
Mums nav citas izvēles. Ir jābeidz sevi mānīt, ka mums izdosies izvairīties no katastrofas. Tā jau norit pilnā sparā un nekur nepazudīs. Masīvie mežu ugunsgrēki visapkārt pasaulei, plūdi vienviet un sausums citur. Kalnu virsotnēs un polos majestātiski ledāji, kas pāris dekāžu laikā gandrīz pārvērtušies peļķēs. Šīs savādi saulainās, siltās novembra dienas, kas varētu būt nejaušība, ja vien tik nepielūdzami nekorelētu ar termometra rādījumiem, kas visapkārt pasaulei gadu no gada zīmē nepielūdzamu līkni, kura vēsta, ka planēta strauji uzkarst.
Tas ir tīzeris šausmu filmai, kas ir mūsu nākotne. "Holocēns – vesela ģeoloģiska ēra, ko raksturoja stabils klimats, kurā izveidojās mūsdienu cilvēks ar visu to kultūru, kādu mēs pazīstam – ir beidzies," pirms pāris gadiem sacīja Deivids Atenboro. Mēs esam iepeldējuši tumšos un nezināmos ūdeņos, no kuriem ir iespējams arī neizpeldēt, it īpaši tad, ja neko nedarām.
Pastāv iespēja, ka būsim spiesti ķerties klāt ģeoinženierijai. Varbūt kādu vakaru pulcēsimies savu māju pagalmos, lai pēdējo reizi paskatītos uz zilām debesīm, jo kaut kādos tālos lidlaukos gaisā tiks celtas lidmašīnas, lai kaisītu atmosfērā sēra putekļus, kas atstarotu saules enerģiju atpakaļ kosmosā, kā to agrāk darīja ledus, kas vasarā nekusa Ziemeļpolā. To der atcerēties, kad protestējam pret vēja ģeneratoriem tikai tāpēc, ka tie varētu sabojāt ainavu. Ainava jebkurā gadījumā jau ir mainījusies. Mums nav atpakaļceļa kaut kādā pastorālā pagātnē.
Temperatūras celšanās virs kritiskās robežas iznīcinātu milzīgas mūsu labklājībai un dzīvībai svarīgas ekosistēmas un riskētu padarīt veselus reģionus tropos pārāk karstus, lai cilvēkiem tajos būtu droši uzturēties ārtelpās. Mēs nevaram pateikt, kā tāda pasaule izskatīsies politiski un sociāli, bet gandrīz droši tajā būs pārāk daudz nāves un ciešanu, lai mēs gribētu tādā dzīvot. Taču, ja šobrīd sāksim samazināt savus izmešus, pastāv iespēja izvairīties. Tā ir zinātne. Mums nav cita ceļa, kā ieklausīties tajā.
2