Iespējams, ne gluži tajā dienā, kad Dubaijā, Apvienotajos Arābu Emirātos, sākās 28. ANO Klimata pārmaiņu konference (COP28), bet noteikti kaut kad novembrī pa sava Maskačkas dzīvokļa logu ar apbrīnu vēroju, kā ziemīgi agri rietošās saules staros gaisā apokaliptiski sijājas nelaikā izlidojušu knišļu bariņš. Šķita, ka nekodīs, tāpēc īpaši nesatraucos.
Aizdomājos tikai nedaudz vēlāk, veikalā skatoties uz olīveļļas cenām. Divi bezprecedenta sausuma gadi Vidusjūras reģionā, kā rezultātā tur daudzviet vienkārši nav ražas, olīveļļas cenu ir dubultojuši. Var, protams, cerēt, ka nākamgad viss uzlabosies, nevis būs vēl sliktāk un eļļa no veikalu plauktiem nepazudīs pavisam. Taču pavisam iespējams arī, ka tas ir priekšvēstnesis tam, kas mūs gaida nu jau tuvāko gadu desmitu vai pat gadu laikā un ne tikai olīveļļas, bet arvien vairāk citu produktu sakarā. Laikapstākļu anomālijas visā pasaulē kļuvušas par normu, bet lauksaimniecība ir ļoti atkarīga no paredzamības.
Tas viss, protams, ir sīkumi un, strikti no zinātnes viedokļa raugoties, amatieriskas spekulācijas. Zinātnieki vienmēr ir ļoti piesardzīgi, runājot par katra masīvā mežu ugunsgrēka, netipiski stiprās vētras, plūdu vai sausuma, kas ziņās parādās neapskaužami regulāri, saikni ar cilvēka izraisīto klimata krīzi. Viņi parasti saka tikai to, ka, mainoties klimatam, šādi notikumi kļūs biežāki. Taču dati un statistika ir nepielūdzama: šis atkal bija karstākais gads mērījumu vēsturē uz Zemes un temperatūras līkne, kas ilustrē šos mērījumus, kāpj daudz straujāk, nekā iepriekš tika prognozēts. Planētas mēroga katastrofa vairs nav kaut kas, ko atstāsim saviem bērniem. Tā ir sākusies un notiek tagad, kaut arī pagaidām vēl, iespējams, ir menedžējama.
No COP28, kur satikās pasaules valstu delegācijas, neviens neko īpašu negaidīja. Pirmkārt, jau tāpēc, ka šīs ikgadējās konferences savā teju 30 gadu ilgajā pastāvēšanas vēsturē ir sasniegušas, objektīvi runājot, visai maz. Par to vislabāk liecina fakts, ka 2023. gads uzstādīja ne tikai jaunu temperatūras, bet arī jaunu fosilā kurināmā patēriņa rekordu par spīti tam, ka pirms dažiem gadiem tika panākta apņemšanās to radikāli samazināt.
Otrkārt, rīkotājvalsts AAE savu pasakaino bagātību ir sasniegusi, pateicoties naftai un gāzei, un konferences prezidents Sultāns Al Džabers ir ne tikai AAE industrijas un tehnoloģiju ministrs, bet arī valsts naftas kompānijas ADNOC prezidents. AAE arī nav gluži tā valsts, kurā tiek augstu vērtētas cilvēku tiesības protestēt. Klimata aktīvistus tur negaidīja atplestām rokām: tie, kas ieradās, sūdzējās par to, ka viņus pastāvīgi novēro un filmē acīmredzot iebiedēšanai. Toties dažādu naftas un gāzes kompāniju lobisti bija uzaicināti rekordlielā skaitā un veidoja trešo lielāko konferences delegāciju.
COP28 laikā atklājās vairākas lietas, kas to draudēja pārvērst pilnīgā farsā. Sultāns Al Džabers kādas paneļdiskusijas laikā paguva saniknot klimata aktīvistus, paziņojot, ka pilnīga atteikšanās no fosilā kurināmā nav zinātniski pamatota. Izskanēja pārmetumi, ka viņa vadītā kompānija izmanto klimata sarunas, lai piedāvātu valstīm jaunus naftas un gāzes līgumus, bet naftas eksportētājvalstu kartelis OPEC, kura dalībniece ir arī AAE, aktīvi lobē pēc iespējas pielaidīgāku lēmumu pieņemšanu.
Tāpēc konferences nobeiguma deklarācija, kurā valstis pirmo reizi spēja vienoties tekstā iekļaut frāzi, ka tās apņemas pakāpeniski pāriet no fosilā kurināmā uz videi draudzīgākiem enerģijas avotiem, daudziem nāca kā visai liels pārsteigums. Liels nopelns tā sasniegšanā esot bijis tieši Al Džabera diplomātijai un spējai pārliecināt savu kaimiņvalsti Saūda Arābiju, ka vajadzētu nobeiguma dokumentā vismaz pieminēt risināmās problēmas galveno cēloni un vienīgo risinājumu. Taču arī tas nebija viegli. Pēdējās divas dienas delegāti pavadījuši, līdz vēlai naktij cīnoties par šīs frāzes formulējumu. Vairums valstu vēlējās vārda "pāreja" (transition) vietā aicināt uz nedaudz stiprāk skanošu frāzi "pakāpeniska atteikšanās" (phase-out). Bet tas nebija pieņemams naftas eksportētājvalstīm, kurām šķita, ka šāds formulējums varētu mazināt potenciālo investoru optimismu ieguldīt līdzekļus jaunos naftas urbumos.
Tas viss, protams, izklausās pēc plaušu vēža slimnieka apņemšanās pakāpeniski samazināt smēķēšanu nākotnē, bet fakts, ka daudzi to svin kā uzvaru, visvairāk liecina par to, cik zemi standarti uzstādīti iepriekšējās COP. Taču viss atkarīgs no perspektīvas, un, ja tas tiešām kļūs par oficiālu fosilā kurināmā beigu sākumu, tas ir, iespējams, visai vēsturisks brīdis.
Fosilais kurināmais savulaik padarīja iespējamu pāreju uz kapitālismu, un bez tā civilizācija, kādu mēs to pazīstam, būtu pavisam citāda. Lai arī pirmās rūpnīcas Lielbritānijā, ko pieņemts uzskatīt par industriālās revolūcijas sākumu, izmantoja atjaunojamo enerģiju, proti, ūdens dzirnavas, rūpniecība tā pa īstam uzņēma apgriezienus 19. gadsimta pirmajā pusē, kad cilvēki atskārta, ka iekārtu darbināšanai var izmantot tvaika dzinēju, kam enerģiju nodrošina lēts un efektīvs kurināmais – akmeņogles. Tas ļāva būvēt fabrikas pilsētās, pat ja tuvumā nebija pietiekami daudz ūdens resursu, palielināja ražošanas jaudu, ļāva ātrāk un efektīvāk transportēt produkciju, radikāli mainīja sabiedrību un iesāka to eksponenciālo progresu, kas mūs novedis vietā, kur esam tagad. Ar visiem mūsdienu pasaules un kapitālisma trūkumiem tā ir daudzējādā ziņā daudz patīkamāka vieta, kur piedzimt par cilvēku, nekā iepriekš. Vismaz, ja ņemam nosacītu planētas vidējo cilvēku, tad iespēju ir nedaudz vairāk, nekā tikai kaplēt zemi kā dzimtcilvēkam līdz nākamajai holēras epidēmijai, kas nenovēršami gaida kādas vagas galā.
Tas arvien bijis galvenais klupšanas akmens visos mēģinājumos šajās ANO konferencēs par kaut ko konkrētu vienoties. Bagātās un industriāli attīstītās valstis, pie kurām var pieskaitīt visu Eiropu, par tādām kļuvušas, dedzinot fosilo kurināmo. Tās, kas nav tik bagātas un vēsturiski piesārņojušas mazāk, uzskata, ka arī tām būtu jādod iespēja vismaz vēl kādu laiku izmantot lētu un viegli pieejamu enerģiju attīstībai un dzīves kvalitātes celšanai, lai kaut cik varētu mūs noķert. Tas, protams, būtu tikai godīgi. Risinājumi, kas tam tikuši meklēti, ir visai tehniski un sarežģīti un, neiedziļinoties detaļās, vismaz pagaidām nav devuši īpaši labus rezultātus (lai neteiktu nekādus), ja runa ir par planētas veselību. Tas tiesa, ka Eiropas tiešā veidā radīto izmešu daudzums pēdējās desmitgadēs ir krities, bet tas noticis, galvenokārt pateicoties tam, ka daudzas preces, kuras patērējam, vairs netiek ražotas uz vietas, bet kaut kur citur. Ķīnas vidējais iedzīvotājs no tā neapšaubāmi ir kļuvis turīgāks, taču viņa labklājība vēl ne tuvu nav sasniegusi Eiropas vai ASV līmeni. Vienlaikus Ķīna, mērot absolūtos skaitļos, šobrīd jau ir kļuvusi par lielāko piesārņotāju. Savukārt pavisam nabadzīgās valstis, kuras arī vismazāk piesārņo, cieš un cietīs vēl vairāk, jo tieši tur klimata krīzes sekas būs visgraujošākās.
Ņemot vērā to, ka zinātnieki jau pirms dažiem gadiem aprēķināja, ka, radikāli samazinot naftas, ogļu un gāzes patēriņu, pastāv vien 50% iespēju izvairīties no klimata katastrofas pašām ļaunākajām sekām, bet pa šo laiku izmešu apjoms turpina tikai pieaugt, nākotne neizskatās visai cerīga, un vēsturiskā apņemšanās, kas būtu bijusi nepieciešama jau pirms 30 gadiem, ir visai novēlota. Taču viss atkarīgs no perspektīvas.
Daudzi klimata aktīvisti un zinātnieki COP28 praktisko rezultātu vērtē visai skeptiski un norāda: lai arī panākta virkne vienošanos, daudzas no tām ir pārāk vispārīgas, bez konkrētiem termiņiem un saistībām. Dokumentos ir atstāti juridiski caurumi, kas paver iespēju turpināt piesārņot. Pārāk lielas cerības tiek liktas uz tehnoloģijām, ar kuru palīdzību cer atgūt oglekli no gaisa, kaut arī tās joprojām ir bērnu autiņos un praktiski neeksistējošas, vismaz mērogā, kāds būtu nepieciešams. Pārāk daudz cerību tiek likts uz gāzi kā "pārejas" enerģijas avotu, kas, lai arī salīdzinoši mazāk piesārņojoša par naftu un oglēm, ne tuvu nav "tīrs" fosilais kurināmais, kā to nereti mēģina pasniegt, jo "tīra" fosilā kurināmā nav un tam visam būtu maksimāli jāpaliek pazemē.
Tomēr COP28 bija vēsturisks arī ar to, ka pirmoreiz tajā tika veltīta uzmanība ilgtspējīgai pārtikas ražošanai. Mūsdienu lauksaimniecība un pārlieku lielais gaļas patēriņš ir atbildīgs par apmēram trešdaļu no mūsu siltumnīcas efekta gāzu izmešiem. Un pat tie, kas kritizē sasniegtos rezultātus, šķiet apmierināti vismaz ar virzienu, kas sarunu gaitā uzņemts, bet Al Džabers no antivaroņa kļuvis par galveno varoni, par kura diplomāta spējām atzinīgi izteikušies teju visi delegāti. Pat par spīti tam, ka viņš pēc konferences paziņoja, ka viņa vadītā ADNOC turpinās investēt fosilajā kurināmajā.
Tas varbūt tiešām ir mazsvarīgi. Vainot krīzē naftas kompānijas vai valstis, kas no tās gūst peļņu, nav jēgas. Daudzām no tām ir jāuzņemas atbildība par neētiskām sabiedrisko attiecību kampaņām un klimata skepticismu, ko tās dāsni finansējušas desmitgadēm ilgi, radot sabiedrībā apjukumu un noliegumu pret cilvēka izraisītajām klimata pārmaiņām un novilcinot efektīvu rīcību situācijas glābšanai. Taču kapitālisma apstākļos prasīt pārstāt ražot kaut ko, pēc kā ir pieprasījums, ir gandrīz absurdi.
COP28 laikā Latvijā uz pāris nedēļām atnāca ziema, un pirms Ziemassvētkiem iestājās gandrīz pavasaris. Es par to runāju ar kādu zemnieku, un viņš sacīja, ka tas gandrīz noteikti atstās negatīvu iespaidu uz ražu arī pie mums. Viņš runāja mierīgi un bez izmisuma – pat ja tā notiks vēl vairākkārt un pat ja raža būs pilnībā izpostīta, zemniekiem šādos gadījumos ir pieejama apdrošināšana un valsts atbalsts. Vismaz pagaidām. Taču, ja neražas gadi kļūs biežāki par labajiem, šī sistēma diez vai spēs pastāvēt ilgtermiņā, un mēs to jutīsim arī savos maciņos un ledusskapjos. Nav iespējams prognozēt, vai šāds brīdis pienāks pēc 10 vai 50 gadiem, bet, ja nerīkosimies, tas pienāks neglābjami.
Tas, ka fosilajam kurināmajam kā enerģijas avotam jāpazūd, ir nenovēršami. Milzu jautājums ir, vai tas nenotiks par vēlu un vai par vēlu nav jau tagad. Droši vien ir naivi gaidīt, ka ANO konferences atrisinās visus jautājumus, kas saistīti ar mūsu dzīvesveidu, sākot no tā, kā valsts veido savu politiku, un beidzot ar to, kādus lēmumus mēs pieņemam kā patērētāji. Taču risinājumiem ir jābūt globāli koordinētiem, un tas, ka cilvēce beidzot ir sākusi runāt par problēmu gandrīz kā pieaugušie, kaut arī ar atrunām, ir vismaz nedaudz cerīgi.
0