Aiz kauna
15.02.2022

Geju seksa tehnikas

Komentē
16

"Problēma ir tajā, ka es neko negribu zināt par viņu dzīvi. Un realitātē tieši tā arī notiek. Darbā bija viens gejs, kurš gandrīz ne ar ko neizcēlās. To, ka viņš ir gejs, varēja arī nepamanīt, ja bieži viņu nesastapi. Tad kāpēc katrā jaunā lomu spēlē man to visu bāž sejā? Es negribu zināt, vai, piemēram, Karavīrs 76 drāž kādu pakaļā. Man pietiek zināt, ka viņš ir labs karavīrs un šāvējs."

No diskusijas geimeru forumā "World of Warcraft" pēc ziņas par homoseksuālu personāžu parādīšanos spēlē.

I

"Man ir apnicis, ka to visu laiku bāž sejā," šķiet, ir visvairāk izplatītā homofobiskā (un, daudzuprāt, visnevainīgākā) piezīme katru reizi, kad meinstrīmā pazib – jā, biežāk nekā agrāk, turklāt mūsu pašu balsī – kāda ar kvīru [1] dzīves īstenību saistīta tēma. To mierīgi varētu laist gar ausīm – te taču nav nedz Irāna, vai ne, nedz Čečenija un pat ne Polija, lai kā to dažiem balamutīgi gribētos iztēloties, un arī pazust mēs, citādie, nekur nepazudīsim. "Ja degsim ellē, tad tikai visi kopā," liecina klimata pārmaiņu tendences. Taču uztrauc, ka pārmetums par "sejā bāšanu" reizēm jūtams ne tikai no vidējā homofoba, bet arī no pašiem kvīriem.

Tāpēc pirmā piezīme sev, domājot par homofobijas fenomenu, ir runāt bez žēlošanās, taisnošanās un bez atvainošanās. Un tas droši vien nebūs viegli.

II

Jo robeža nav tikai sava āda, virs kuras ārpusē biezētu citu bailes, naids un nezināšana, bet zem kuras iekšpusē tikmēr viss būtu skaidrs un gaišs. Nekas pasaulē nav izolēta, autonoma, kategorizējama vienība, kā to paredz absolūtā valoda. Taču robeža starp zināšanu un nezināšanu, draudiem un drošo vidi tomēr pastāv, lai cik mainīga un plūstoša dažādos laikos un telpās tā nebūtu, un vieta, ko tā iezīmē un no kuras runāju konkrēti es, nav abstrakta. Tāpēc pirmām kārtām jādefinē tā.

III

Visi, kas savulaik mēģinājuši saprast savu kā kvīra vietu pasaulē un tādēļ urbušies cauri tematiskajiem pieaugšanas stāstiem grāmatās, filmās un citos mākslas darbos, zinātniskos pētījumos, aktīvisma vēstures avotos un citur, zina, cik tie mēdz būt līdzīgi – tie individuālie stāsti, pat neraugoties uz specifiskām dažādu kultūru atšķirībām. Tāpēc, pirms likt lietā pasaules statistiku par kvīru dzīves īstenību un homofobijas daudzajām sejām (un šāda tāda statistika ir pat par Latviju), lūkošu turēties pie cildenās geju literatūras tradīcijas – pašrefleksijas un personiska stāsta, jo ticu, ka daudz kas no turpmāk teiktā būs pazīstams arī citiem un var tikt vispārināts, nevis norakts kā kārtējais diskrētais un marginālais gadījums. Kaunpilni hrestomātiskais "vienīgais gejs ciemā" jeb izolētības sajūta, ar kuru tik daudz jauno geju reiz bijuši spiesti augt, vairs nav mūsu īstenība.

IV

Skapī tomēr pavadīju 30 no saviem vairāk nekā 40 gadiem, tātad joprojām lielāko daļu dzīves, turklāt esmu no pēdējās paaudzes, kas formējās un dzimumbriedumu sasniedza pirmsinterneta laikmetā te, dziļi provinciālā impērijas nomalē un – tāpat kā vietējais vairākums – drīzāk proletāriskā, nevis inteliģentā lokā. Un, lai gan pēc iznākšanas no skapja elpot kļuvis nesalīdzināmi vieglāk, mans homoseksuāļa dzīvesveids nav tapis daudz spilgtāks un plakātiskāks, tāpēc tiešu vārdisku un fizisku uzbrukumu pieredzes, no kuras visvairāk cieš tieši atklātie kvīru tīņi, man tikpat kā nav. Bet pēc 30 parasti jau ir iekārtota daudzmaz droša sociālā vide un uzaudzēta mazliet biezāka āda, kas ļauj visaptverošo sadzīves homofobiju vairs neuztvert personiski.

V

Geju mediju ikona Dens Sevidžs (Dan Savage) kādā no saviem aplādes ierakstiem par kvīru pieaugšanu saka tā: "Mēs paši par sevi nezinām. Jaunos gejus un lesbietes audzina [par viņiem] vecāki geji un lesbietes. Piemēram, ebreju bērni no ebreju vecākiem dabū dzirdēt par Masadu un Varšavas sacelšanos, tāpēc ka savās ebreju ģimenēs viņi mācās ebreju kultūru. Geju jauniešus gandrīz bez izņēmuma audzina heteroseksuāli vecāki, kuri bieži vien ir naidīgi noskaņoti pret geju kultūru un naidīgi pret saviem geju bērniem, mēģinādami liegt viņiem iespējamās dzīves modeļus. Geju jaunieši, iznākdami no skapja, par geju vēsturi parasti nezina pilnīgi neko. Ap 30 viņi parasti sevi jau ir izglītojuši, pa ceļam šo to iemācījušies par geju dzīvi, bet 18, 19 un 20 gadus veci geju jaunieši ir neizglītoti pēc būtības. Bet ne savas vainas dēļ."

VI

Tas viss izklausās ļoti pazīstami, vai ne? Vienīgi es nezinu, ko nozīmē agri sākt atklātu dzīvi atklāti naidīgā vidē un bez ilgās pašmācības. Bet tāpēc nezinu arī, kāda būtu dzīve bez visas tās dažādu kompleksu un idiosinkrātisku (ne visai simpātisku) rīcības modeļu bagāžas, kas ilgajos skapja gados neizbēgami sakrājusies un kas, protams, ietekmē visas citas manas izpausmes, sākot ar visādiem sīkiem un ne tik sīkiem pašsabotāžas aktiem, gaumi dažādu lietu un ideju izvēlē, attiecībām ar radiem, draugiem un seksuālajiem partneriem un beidzot ar savu izvairīgo rakstīšanas manieri. Tagad droši vien vairs nav iespējams pateikt, vai lielāks izdzīvošanas risks būtu izrādījies savu orientāciju darīt zināmu agri (un tās apzināšanās tiešām notiek ļoti agri) vai turpināt indēt sevi ar internalizēto kaunu tik ilgi, cik to darīju es. Bet labāk par visu pēc kārtas.

VII

Manā astoņdesmito gadu bērnībā un deviņdesmito tīnībā par mīksto, zilo un pediņu, arī par memmesdēliņu un vienkārši bābu nominēja tos, kas neatbilda kaut kādam nekad nesasniedzamam padomju vīrišķības standartam. Tātad gandrīz katrs kādā brīdī varēja izrādīties tāds. Un, kā sākumā šķita, – bez īpaši izteiktas seksuālas konotācijas. Jo kurš tad bija redzējis īstus pediņus un kurš gan zināja, ko un kā viņi dara. Tā bija gan mājās, gan pagalmā, gan skolā. Gan starp vienaudžiem, gan pieaugušajiem. Augšējā dzīvokļa kaimiņu onkulis varēja izrādīties mīkstais, jo strādāja intelektuālu, nevis fizisku darbu. Zilie bija tie, kas fizkultūrā lēnāk skrēja, tizli meta bumbiņu vai bija biklāki kaut kādās zēnu pārgalvībās. Un kā katrs caurmēra bērns tīri evolucionāri arī es centos uzsūkt tuvākās apkārtnes sociālās normas un tām pielāgoties.

VIII

Neērta kulturoloģiska atziņa, par ko runā, piemēram, politikas zinātniece Katrīna Šulmane [2], – postpadomju telpā sadzīves homofobijai nav nekāda sakara ar bibliskajiem argumentiem par grēku, ģimenes vērtībām un pareizām dzimumattiecībām. Ja mēdz teikt, un ne bez pamata, starp citu, ka "pūstošo Rietumu" kultūrimperiālisma piemērs ir globālā praida kultūra, tad jāatzīst arī, ka tikpat "ievazāta" un netradicionāla šeit ir Amerikas kristiešu neiecietīgā retorika, kurpretim Austrumeiropā īsteni tradicionāla un nemainīgi spēcīga ir totālajā padomju cietuma un armijas kultūrā balstītā homofobija, kurā seksualitāte un seksuāla vardarbība pirmām kārtām ir varas instruments – cilvēki dalās tikai drāzējos un drāžamajos, neatkarīgi no dzimuma. Šādos priekšstatos formējās manu vecāku paaudze, kas demogrāfiski joprojām ir lielākā iedzīvotāju grupa Latvijā, un viņu homofobiju vadīja pilnīgi attaisnojamas bailes par savu bērnu nonākšanu tādā pašā attiecību sistēmā, kādu lielākoties viņi turpina praktizēt paši savā starpā. Paskatieties uz komunikācijas stilu starp 50–60 gadus veciem vīriešiem (un reizēm arī sievietēm) vadošos amatos un viņu kooptēto nākamo (manu) paaudzi jeb uz to, kā viņi, piemēram, savā starpā kārto darījumus visādās drošībnieku noklausītās un tad presei nopludinātās sarunās. Īsti zeki un ģedi! To translē arī vidējais Latvijas interneta komentētājs, kas pat tā saucamos reliģiskos iebildumus spēj pasniegt tikai urlu gramatikā. Un bija laiki, kad karjera tādā sabiedrībā man šķita vienīgā reālā nākotne. Un bija lielas, apkārtnes attieksmes stiprinātas bailes no visai paredzamā "petuha" statusa tajā.

IX

Tomēr, par spīti vecāku instinktīvi izliktajiem "normālā" un nepieļaujamā marķējumiem, intuitīvajiem homofobijas krastiem, kam vajadzētu dēlu noturēt gultnē (jo vai tad viņi nenojauta? Protams, ka nojauta! To mēs vēlāk arī noskaidrojām), viņu "nolaidība" tomēr izrādījās vēl arī tāda, ka viņi bija savākuši prāvu bibliotēku, kas jau no agra vecuma man spēja piedāvāt citas, pat ja ļoti solipsistiskas, dzīves iespēju. (Un, ja jūs zinātu, cik daudz homoerotikas var dabūt pat visbanālākajā kanoniskajā literatūrā un padomju kinematogrāfā! Nosauciet, obskurantisti, savu mīļāko grāmatu, un es jums tur parādīšu homoerotisku momentu. Pat dainās un Dziesmusvētku kanonā tādi ir. Ja gribat pasargāt bērnus no "geju propagandas", tad nemāciet viņus lasīt un dedziniet visu, kas nu jums tur mājās ir! Nemaz nerunājot par to, ka vai puse "Radio Skonto" repertuāra, otras Latvijā visvairāk klausītās raidstacijas, ir kvīru himnas.) Un otra viņu nolaidība bija palaist mani tolaik diezgan cienījamā Rīgas skolā, kur vēl pirms plakanās centralizētās sistēmas ieviešanas varēja nonākt kontaktā ar daudziem kvīru dzīves piemēriem: jūsmīgi stāstīdama mums, padsmitgadniekiem, par Vaildu, angļu literatūras skolotāja ir necentās noklusēt viņa prāvas būtību, bet, piemēram, Čailda Harolda biseksuālais vai Šekspīra sonetu atklāti homoseksuālais raksturs acīs lēca bez visas priekšā teikšanas.

X

Nav tā, ka, reiz apzinājies savu seksualitāti, es to, dziļi sirdī un slepus līkumodams, būtu spējis neaptraipītu iznest cauri bīstamajai pasaulei kā tādu dimanta oliņu un tad, kad nu beidzot gatavs, celt to galdā tam vienam vienīgajam tā, kā to paredz arī daudzu geju no apkārtnes patapinātā heteronormatīvā loģika. Nē. Slapstīšanās skapī – un tā, kā nesen uzzināju, ir nevis reta, bet tipiska parādība – rada bailes no citiem gejiem un trauksmi viņu klātbūtnē. To uzrāda arī vairāki psiholoģiskie homofobijas pētījumi [3] – skaļākie homofobi mēdz izjust spēcīgu homoerotisko uzbudinājumu, tātad viņu trauksmes pamatā ir pašu apspiestā seksualitāte. Mēs esam trenējušies pazīt cits citu, bet mums acīmredzamais viņu "gejiskums" var apdraudēt paša slēpni.

XI

Tas stipri ietekmē iekāres mehānismus. Jau kopš mazotnes biju prātā zaglīgi krājis seksīgu vīriešu tēlus, gan izdomātus, gan reālus, kas visi skaitījās heteroseksuāli, jo citādas reprezentācijas iespējas taču legāli nebija, un no tiem konstruējis ideālo iekāres objektu. Tādas bija arī manas katastrofālās pirmās ieķeršanās – vienmēr, kā šķiet, spilgti izteiktos heteroseksuālos puišos, ar kuriem vispirms bija ciešs, "normāls" biedriskums, intelektuāla draudzība, tā teikt, un tad, kādā brīdī, – mana roku palaišana, kas draugā attiecīgi radīja "dabisku riebumu". Bet, kad studiju laikā klātienē iepazinos ar pirmajiem atklātajiem gejiem, iesākumā panikā kritu pats. Atgrūda tā saucamais manierīgums, "sievišķība", ko vīrieši, kurus es tik nepārprotami iekāroju, taču nekad neatļautos un ko pats biju tā centies sevī izravēt. Tagad zinu, ka to sauc par femmefobiju, ļoti izplatītu parādību, jo īpaši pie baltiem homoseksuāliem vīriešiem, kas paši ir guvuši panākumus heteronormatīvajā publikā un bauda sava privileģētā statusa radīto drošību. Ar mainīgām sekmēm esmu cīnījies pret šo fobiju sevī, bet neesmu drošs par to, ka tā pilnībā pārvarēta.

XII

Ilgā dzīve skapī man laupījusi arī subtilā klātienes flirta pieredzi, kāda kādreiz vēl bija iespējama un par ko tik krāšņi stāsta iepriekšējo paaudžu kvīri. Tagad, kopš arī es bikli piedalos šajā baudas apmaiņā, mēs visi savu iekāri esam gandrīz pilnībā un bez maksas pārnesuši uz internetu, kas to laipni pārdod mums atpakaļ, uzkurinādams un turēdams mūs gūstā pašu neatrisinātajos aizspriedumos. Lūk, pirms pāris gadiem, piemēram, izrādījos rasists, jo Grainderī [4] atteicos no fiksa randiņa iespējas ar anonīmu Rīgas viesi no Dienvidaustrumāzijas. Tas, kam pats baudās dodu priekšroku, un rūpes par personisko drošību, protams, ir leģitīms alibi, un tomēr tas bija vēl viens atgādinājums par to, ka manas izvēles, iespējams, nav tik bezaizspriedumainas, kā man dažbrīd patiktu domāt. Piemēram, blakus jau minētajai femmefobijai ne mazāk populāra ir bifobija jeb nicinājums pret biseksuāliem cilvēkiem, par kuriem gan geji, gan lesbietes, gan hetero neglītās identitātes politikas tradīcijā mēdz teikt, ka, nu, izvēlieties taču vienreiz, kurā pusē jūs esat! Turklāt Graindera virzienā daudzkārt izskanējuši pārmetumi par to, ka tas piespēlē galvenokārt augstākminētajai balto geju heteronormatīvajai iekārei (kas ietver arī aizspriedumus pret vecumu, ķermeņa izskatu, sociālo izcelšanos un tā tālāk), puišiem ar citu ādas krāsu pieļaudams vien fetiša objekta lomu, izslēgdams solidarizēšanās iespēju ar transpersonām un tā tālāk. Iespējams, ka tāpēc man ne visai patīk tehniskie kvīru kopienas akronīmi, jo tie var atmaskot paša liekulību – mēs jau visbiežāk esam aizņemti tikai paši ar savas seksualitātes šķetināšanu un diezgan maz interesējamies par to, kā tajā pašā laikā jūtas citi burti garajā citādo sarakstā. Un tad brīnāmies par heteronormatīvā vairākuma naidpilno aprobežotību.

XIII

Tā ir tiesa, ka kreisi orientētā sabiedrības daļa, kuras tēmu lokā parasti ir arī cilvēktiesību un kvīru jautājumi, politkorektumu savās rindās uzrauga daudz pamatīgāk nekā tā saucamos konservatīvos un labējos, kas tagad tik dedzīgi sev pielaiko kultūrkaru upura lomu ar viņiem "atņemto" vārda brīvību. Raibais kvīru spektrs sastāv no miljoniem individuālu personību – katra no tām atrodas savā sevis apzināšanās stadijā, praktizē dažādus sociālās uzvedības modeļus un diezgan atšķirīgi redz kopienas tēlu un identitātes politikas taktikas. Kopienas solidaritāte joprojām atrodas vēlmju domāšanas līmenī, un tieši tāpēc kādas konkrētas kvīru tēmas "sejā bāšana" mēdz ērcināt citus kvīrus. Ir tādi, kam šķiet, ka, piemēram, praids tiešām nevajadzīgi provocē heteronormatīvā vairākuma agresiju un tādējādi apdraud kopienas locekļu relatīvo drošību ierastajās ēnas zonās. (Un tad paši tiek nosaukti par homofobiem.) Ir tādi, kam ir iebildumi pret kvīru kultūras komercializēšanos, normalizēšanu un pielīdzināšanu heteronormatīvajiem konstruktiem (tādiem kā laulība, piemēram) tā vietā, lai lolotu savu citādību un saglabātu to kā ietekmīgu sociālās kritikas formu. (Un tad paši tiek nosaukti par homofobiem.) Citi atkal gluži pretēji uzskata, ka mērena un pakāpeniska kvīru tiesību legalizēšana ir pārāk gļēva stratēģija un prasībām jābūt daudz agresīvākām. Laiks taču rit, un spēka gadi paiet! Visi taču grib labu dzīvi tagad.

XIV

Citur jau esmu rakstījis [5] par kvīru teorētiķi Džeku Halberstamu un manu sajūsmu par viņa idejām: "Pirmām kārtām lielu daļu manas pastāvīgās spriedzes noņem viņa ģimenes un "otrās pusītes" koncepta kritika. Ar ideju, ka pāra atrašana un kopdzīves veidošana divatā ir norma un panākums, kurpretim būšana vienam ir izgāšanās un citādu sociālās intimitātes formu praktizēšana ir deviance, inficēta ir ne vien lielākā daļa sabiedrības, bet arī vairums geju, es tai skaitā. Šī ideja reizē ar vispārējām pieklājības un paklausības normām tiek uzsūkta jau ģimenē no vecākiem un citiem radiem, mācīta skolās, translēta medijos, un spiedienu obligāti tikt pie pāra spēkā bieži vien uztur pat tuvāko draugu un vienaudžu loks, ar ko ir pierasts samērot savas dzīves veiksmes un neveiksmes. Viendzimuma pāru kopdzīves tiesisku atzīšanu par savu karogu ņēmuši arī LGBTQ aktīvisti, tā cerēdami panākt sevis atbilstību sabiedrības vairākuma normai un tapt tajā iekļautiem.

Halberstamam šī stratēģija šķiet absurda. Centieni iekļauties viņam šķiet vardarbība pret sevi pašu, un ne mazāk vardarbīgi mēdz būt arī citu centieni būt iekļaujošiem, tāpat kā valsts imperatīvs šo iekļaušanu regulēt un kapitālisma – padarīt to ienesīgu. Vēl bez tā, ka kvīrība, citādība un neiekļaušanās ir vērtība pati par sevi un neatbilstība normai var būt nozīmīgs politisks rīks, viņš atgādina, ka laulības institūts ir izgāzies, tāpat kā sabiedriskā iekārta, kas to uztur spēkā, un ka 21. gadsimta geju mešanās to aizstāvēt būtībā ir atteikšanās no radikāli citādas sabiedrības iespējamības, kuru kvīru dzīve vienmēr ir piedāvājusi. (To pašu nereti saka arī cita man tuva kvīru ikona Frena Lebovica – ka aizliegums laulāties jeb brīvība nepakļaut sevi šādiem sabiedrības noteikumiem mēdza būt viens no lielākajiem geju dzīves bonusiem. Tāpēc cīņa par tiesībām laulāties ir cīņa par šīs vēsturiskās verdzības formas saglabāšanu.)"

Šāda viņa pozīcija publiski jau kritizēta kā homofobiska, un, ja to translēju es, tad to droši vien var pārmest arī man.

XV

Bagāto valstu liberālās likumdošanas lutinātie geji šad tad mēdz vīzdegunīgi raukt degunus, piemēram, par Austrumeiropas geju naratīviem, kuros joprojām dominē vietējo sabiedrību iesīkstējusī homofobija, it kā teikdami: "Nu, cik var īdēt! Paši vainīgi! Nāciet ārā no skapjiem un ejiet praidā! Saņemieties un cīnieties!"

Turklāt vai es, risinādams te savas "ķēķa līmeņa" problēmas un, iespējams, paša radītās drāmas, esmu pietiekami empātisks pret tiem, kas dzīvo valsts sponsorētas homofobijas zemēs, kur katru dienu notiek vairākuma atbalstītas geju slepkavības "nācijas tīrības vārdā" un lesbiešu izvarošanas "profilaktiskos nolūkos"?

Uz šādas īstenības fona runāt par gaumes klubu atšķirībām un par to, cik daudzos veidos patērnieciski izmantotāji un vienkārši nejauki cits pret citu mēdz būt kvīri paši, šķiet pavisam smieklīgi un nevietā. "Nepatīk Rupola dragreiss un Eirovīzija? Ha, kas tad tu par geju!" "Patīk mūzikli un opera? Pārāk gejiski! Un vispār, vē – vecišķi arī."

XVI

Latvija, Latvija. Jaunākās aptaujas [6] Amerikā, kas turpina būt galvenā kultūras paraugu eksportētāja visās dzīves jomās – un tas attiecas gan uz kvīriem, gan "tradicionālistiem" – liecina, ka par citādiem sevi atzīst nu jau vairāk nekā pieci procenti sabiedrības. Latvijā pat ar visu aizbraukšanu un būšanu skapī tie būtu vairāki desmiti tūkstošu līdzpilsoņu. Saeimā, starp citu, var tikt ar mazāku balsu skaitu. Pēdējā Eiropas Savienības aptaujā [7], "Mozaīkas" mudināti, piedalījās vien 743 Latvijas respondentu. Un pat 79% no tiem atzina, ka turpina dzīvot slepus. Latvija tur ir pirmajā vietā divos rādījumos: 44% atzina, ka pēdējā gada laikā piedzīvojuši uzbrukumu savas seksualitātes dēļ (es tādu dabūju pirmajās 15 minūtēs pēc varavīksnes maskas uzvilkšanas) un 47% saka: policijai par to labāk neziņot. Var gadīties lielāki sūdi. Pēdējā "Eurobarometer" aptauja [8] rāda, ka 51% Latvijas iedzīvotāju, tāpat kā Ungārijā un Polijā, iebilst pret jebkādu kvīru līdztiesību.

XVII

Es zinu, ar ko riskēju, ķerdamies pie šīs tēmas šādā veidā, un rakstīdams centos paturēt prātā katru, kam nācies ar mani saskarties atklāta geja ampluā. Iespējams, ka šis izvērsums dažiem būs nepatīkams atgādinājums par mūsu kopīgajiem atgadījumiem, bet citus atkal aizskars kā neadekvāts kvīru īstenības attēlojums un kopienas tēla graušana. Vai arī – ka kaut kas vēl būtiskāks palicis izlaists vai speciāli noklusēts. Par to tad, lūdzu, komentāros!

 

[1] Gadījumos, kad runa nav tikai par manu privāto homoseksuāla vīrieša pieredzi, izvēlos lietot šo visaptverošo citādā jēdzienu oficiālā akronīma LGBTQ+ vietā, pret ko man ir estētiski iebildumi. Un ko droši vien var uzskatīt par internalizētas homofobijas pazīmi.
[2] https://ej.uz/Sulmane
[3] Piemēram, Latvijas medijos jau citētais: https://ej.uz/arousal
[4] "Grindr" laikam ir vispopulārākā no geju iepazīšanās aplikācijām, lai gan iepazīšanās šajā gadījumā ir jāuzskata par eifēmismu. "Hook up app" latviešu valodā ir gadījuma sakaru aplikācija, un muļķis tas, kas to uzreiz nesaprot. Es, piemēram.
[5] https://ej.uz/halberstams
[6] https://ej.uz/LGBT_Gallup
[7] https://ej.uz/LGBT_ES
[8] https://ej.uz/19_gada_aptauja

Vents Vīnbergs

Ventam Vīnbergam ir arhitekta izglītība, bet publiskajā telpā viņš piedalās kā aktīvs dažādu kultūras fenomenu kritiķis un komentētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
16

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!