Fragments no Sandro Botičelli gleznas "Venēras dzimšana"
 
Proza
30.12.2021

Zeltīte

Komentē
1
Saglabā

Stāsts pirmo reizi izskanēja Latvijas PEN Prozas lasījumu pasākumā "Aizliekts" un šobrīd ir dzirdams Latvijas PEN podkāstā "Obligātā literatūra".

Veltīts Andrai un Paulam

Ienāca krievu opis, kas tur reizēm ienāk. Žaketē un trenūzenēs. No tiem Rīgas baletomāniem. Parasti viņš dara tā – pie vienas kasieres nopērk biļeti un pasaka komplimentu, tad pieiet pie otra lodziņa un pasaka to pašu komplimentu arī otrai kasierei, bet, ja no trešā – info – lodziņa meitene ir uz mirklīti izgājusi, tad viņš pagaida, līdz kamēr viņa atnāk, un pasaka to pašu komplimentu arī viņai. Komplimentus, vispār visu, viņš saka lēnā – kā meklēdams pēc vārdiem – kontrabasa balsī, lai neteiktu – aizkapa. Trīsreiz tādā balsī atkārtots kompliments iegūst baisu svaru, visviens, kas ir adresāts.

Šodien viņš vispirms piegāja pie Sidrabiņa no grāmatgalda un iedeva viņam šokolādi, no tām dārgajām – "Laimas" – ar dzīvām ogām iekšā.

"Я сегодня гуляю," viņš teica. "Es šodien uzdzīvoju," viņš teica Sidrabiņam. "Dabūju pensiju par veselu gadu. Jūs esat vājiņš, jums jāēd. Droši vien neesat nemaz vēl pusdienojis." Un visu teica tajā lēnajā kontrabasa balsī.

Bet ne jau pie Sidrabiņa viņš nāca.

Viņš piegāja pie pirmās kases un teica kasierei: "Šodien ārā karsts. Tādā laikā nekādā gadījumā nedrīkst atrasties caurvējā. Tas ir taisnākais ceļš uz plaušu karsoni. Vai jums tas vajadzīgs?" Atbildes vietā kasiere sarkdama kaut ko nomurmināja, uz ko viņš turpināja: "Jūs pareizi domājat." "Правильно мыслите," viņš teica. "Dzīvojiet ilgi un, galvenais, ziediet!" Un ieslidināja viņai pa lodziņu tādu pašu šokolādi.

Tad opis piegāja pie otras kases un, sagaidījis, bez uzstājības sagaidījis, līdz kamēr kasiere viņam pievēršas, teica: "Šodien ārā karsts. Tādā laikā nekādā gadījumā nedrīkst atrasties caurvējā. Tas ir taisnākais ceļš uz plaušu karsoni. Vai jums tas vajadzīgs?" Atbildes vietā kasiere sarkdama kaut ko nomurmināja, uz ko viņš turpināja: "Jūs pareizi domājat. Dzīvojiet ilgi un, galvenais, ziediet!" Un ieslidināja viņai pa lodziņu tādu pašu šokolādi.

Tad viņš visbeidzot piegāja pie trešā lodziņa un teica: "Pasmaidiet, jums ir tik apburošs smaids." Trešajā kasē, info lodziņā, parasti uz maiņām sēž abas visjaunākās darbinieces, bet tas nav būtiski, jo opis savā lēnajā, lēnajā kontrabasa balsī turpināja: "Šodien ārā karsts. Tādā laikā nekādā gadījumā nedrīkst atrasties caurvējā. Tas ir taisnākais ceļš uz plaušu karsoni. Vai jums tas vajadzīgs?" Atbildes vietā darbiniece sarkdama kaut ko nomurmināja, uz ko viņš piebilda: "Jūs pareizi domājat. Dzīvojiet ilgi un, galvenais, ziediet!" Un ieslidināja viņai pa lodziņu tādu pašu šokolādi.

Līdz ar to iepirkumu maisiņš viņam sašļuka pavisam tukšs un, līksmi pavicinājis to uz atvadām Sidrabiņa virzienā, opis apmierināts izgāja ārā un aizgāja tālāk. Bet uz Sidrabiņa galda blakus šokolādei iezvanījās dienesta telefons.

***

Toreiz, kad viņi uztaisīja grāmatgaldu un pieņēma darbā Sidrabiņu, pie viņiem atnāca dažas drukātās avīzes, kultūras korespondente no radio un pat viena reģionālā televīzija. Tā par viņiem uzzināja arī tie, kam nav interneta. Blakus visam, ko tur ziņoja, izskanēja arī, ka viņi labprāt kaut ko pa savu līniju ņemtu komisijā, ar to pirmām kārtām domādami arhitektu lielās, stihiski krātās, bet parasti maz lietotās mājas bibliotēkas.

Sidrabiņš pacēla klausuli. Atsaukdamās uz rakstu drukātajā avīzē, Sidrabiņam kā Zeltīte priekšā stādījās Zeltīte – un piedāvāja atnest kaut ko no savas mājas bibliotēkas. Vīrs miris, pati arī cik tad vairs ilgi dzīvos, khm, Rīgā. Ļoti esot mīlējuši grāmatas, sevišķi tās par mākslu, krājuši, ar kolekcionēšanas vērtiem veltījumiem tieši no pašu autoru rokām, sirds asiņo, ka jādod prom, bet kādam noteikti vairāk noderēšot un tā tālāk. Nu, ko Sidrabiņš varēja teikt? Teica, lai atsūta kādu sarakstu, nez, bet tikai no tā, kas pa "viņu līniju". Pateica un par Zeltīti gandrīz tūlīt pat aizmirsa.

***

Sieviete viens (runā krievu valodā, līdzi vīrs): "Es pie jums tikko nopirku biļetes, ja? Es tātad gribu atdot tās atpakaļ.

Tas ir kā – neņemat?! Es taču tikko nopirku, nevis kaut kad iepriekš, jūs taču piekrītat. Es gribu atdot atpakaļ; jūs nebrīdinājāt, ka tas būs moderns iestudējums. Tikko izlasīju, ka būs moderns, bet jūs nebrīdinājāt. Nē, es neesmu vainīga. Jums te to iestudējumu nav tik daudz, varējāt jau nu pabrīdināt, ka būs moderns. Zinu es tos jūsu modernos, kauns pat atcerēties, bijām ar meitu vienreiz. Es gribu atdot atpakaļ. Tas ir – kā?! Neņemat??"

Vīrs, kas līdzi: "Nu, priekš kam visas šīs emocijas, mīļā?"

Sieviete viens: "Nejaucies! Es tieši tāpēc eju uz operu, lai dabūtu emocijas! Tad jūs ņemsiet vai neņemsiet?"

Sieviete divi (runā latviešu valodā, valkā augsto modi): "Tā, es gribu nopirkt biļetes. Palaidīsiet? Nē, es redzu, ka esat gan beigusi, tikai laiku velkat. Palaidiet! Man tātad divas uz... Jūs paiesiet malā vienreiz?! Nē, tas ir smieklīgi – uzbraukt kasierēm par izrāžu kvalitāti! Jūs domājat – kasieres iestudē operas? Paejiet malā. Man tātad divas."

***

Tā pagāja grāmatgalda pirmais decembris, janvāris, februāris un pienāca marts. Pa šo laiku Sidrabiņš jau bija paguvis šo to iemācīties par cilvēkiem, sācis viņus pat šķirot – piemēram, savējos un svešajos, trakajos un grūtdieņos.

Pie viņiem bieži nāk tāda lēna tante – Sidrabiņam sākumā šķita, ka no trakajām –, kas visu lēni apčamda, bubina zem deguna, ja kaut ko paņem, tad pieliek tik tuvu pie acs, ka Sidrabiņam slikti paliek, atceroties, ka viņam slikti paliek no ļoti tuviem priekšmetiem, ka viņš nevar pagulēt gultā pie sienas ar skatu uz sienu, ka viņa skatienam vajag distanci, kur izskrieties. Un tad viņai nokrīt maciņš un viņa sāk trīcēt, jo nevar pieliekties un pacelt, jo neredz neko, ja nepieliek cieši pie acs, un Sidrabiņu pārņem tik šaušalīgs kauns, jo viņa varbūt redzēja, ka Sidrabiņš viņu neuzticīgi uzpasē, bet noteikti neredzēja, cik viņam bezpalīdzīgi sāp par visas pasaules grūtdieņiem (kas nav trakie), un viņa tātad ar savu aci ir tieši grūtdiene, nevis trakā. No šitā visa Sidrabiņam ir šausmīgi bail, jo nepatīk, ka viņš nezina, kā rīkoties.

Viņa, Sidrabiņš tagad zina, iet uz visiem baletiem, turklāt vairākas stundas pirms izrādes sākuma, un tad vai nu sēž ārā uz soliņa, ja laiks ir labs, vai uzgaidāmajā telpā lasa visus četrus izrāžu plakātus, pusstundu katru. Var teikt, ka iet uz baletu viņai ir visa dzīve.

Jo reiz, kā parasti nosēdējusi tāpat vien stundu vai vairāk, grūtdiene Sidrabiņam pēkšņi ļāva viņas dzīvē ieskatīties vēl dziļāk, jo palūdza palīdzēt sašķirot savu biļešu čupiņu, lai saprastu, kas jau paņemts un kas vēl ne.

Tur bija biļešu trīsdesmit, dažas svaigas, dažas jau pasen pirktas un nobružātas (vairāki riekstkoži, kopēlijas, korsāri, bahčisarajas strūklakas un annas kareņinas), bet visas ar nākotnes datumiem. Sidrabiņš ierosināja tās sakārtot hronoloģiski, lai saprastu. Viņai ir ļoti aizņemta dzīve, Sidrabiņa grūtdienei, jo izrādījās, ka viņa iet ne tikai uz visiem baletiem pēc kārtas, pat ja ir tos jau redzējusi, bet arī uz visām Nacionālā teātra izrādēm. Martā trīs dienas pēc kārtas viņa ies uz visām žurkām kornēlijām, bet pirms Jāņiem četrreiz uz skroderdienām silmačos. Visas biļetes turklāt bija ar cenu un pirktas, nevis kā tās pa draugam gādātās par 0.00 latiem, kā Sidrabiņš reizēm uz kaut ko tiek. Tikai viens tur bija ielūgums. Ielūgums cien. Zeltītei. Vienai personai uz brīvajām vietām.

Biļešu čupiņā noskaidrojās, ka izlaista viena apburtā princese maija vidū, kas tūlīt pat arī tika nopirkta.

***

Bet viendien Sidrabiņš pacēla acis no pavadzīmes un viņa priekšā stāvēja cita milzīga pensionāre hūtē ar redzamām inteliģentes ambīcijām, bet viegla urīna aromāta ietīta un ar noplukušu ratiņsomu pie rokas. "Zeltīte," viņa valdonīgi teica, un Sidrabiņš apjuka. Esot atnesusi tās grāmatas, ilgi šķirojusi, ko tādu atraut no sirds. Tad sekoja garš tēlojums par viņas acu slimību un slimnīcu cenrāžiem un visbeidzot piedāvājums – fotoalbums ar Lietuvu no putna lidojuma (dāvana viņas nelaiķa vīram ar kaut kādas lietuviešu prominences veltījumu) un stipri apskretis 60. gados izdots Ufici galerijas reprodukciju albums. Par katru gribot 30 latu, lai gan esot, kā redzams, daudz dārgāki.

(Lai nepadomātu, ka tikai viņa te ir traka, bet Sidrabiņš – nevainīgs nabadziņš, tad – lai gan viņš zināja, ka nekāda darījuma te nebūs jau no brīža, kad pacēla uz viņu acis – tomēr nepateica striktu nē, bet tikai kaut ko par apspriešanos ar kolēģiem, par tādu naudu gan lai aizmirstot, un ka viņš zvanīšot par lēmumu un papīru nokārtošanu, ja nu kaut kas sanāktu. Viņa, ne visai apmierināta, aizgāja, atstādama abus albumus vērtēšanai. Kādu laiku gaisā palika arī urīna un sveša dzīvokļa aromāts.) Sidrabiņš ieslēdza abas grāmatas kambarī un gandrīz tūlīt pat par tām aizmirsa.

Tā pagāja aprīlis, tad maijs, bet kādā bezrūpīgā jūnija pēcpusdienā, kad Sidrabiņš kaut ko līksmi trieca ar kolēģi, kas bija ienākusi viņu pārsteigt, kaut kas telpā pēkšņi apmācās kā tikko ienākusi Zeltīte ar hūti. Esot ļoti satraukta, jo jūs taču sazvanīt nevarot, bet viņai tās slimnīcas un tās acis. Starp citu, viņa nekur neredzot grāmatas. Vai tad jau pārdotas? "Kādas grāmatas?" viegli raukdama degunu, sarunā iejaucās kolēģe. "Tādas, lūk," Sidrabiņš klusi teica ar četrām jautājošām acīm pakausī, vilkdams paku ārā no kambara apakšas. "Diez vai pārdosim," viņš lūdzoši skatījās uz Zeltīti. "Skaidrs, ka nepārdosiet," zinoši atcirta Zeltīte, "šitā skapī turēdami. Tā, kas jums no manis vajadzīgs tiem papīriem?" Kā nopērts, Sidrabiņš pierakstīja viņas adresi un mājas telefona numuru, neredzēdams cita veida, kā viņu ātrāk dabūt prom. "Ko tas nozīmē?" jautāja kolēģe, atvērdama logu pēc Zeltītes aiziešanas. "Es tikšu ar to galā," Sidrabiņš nepārliecinoši atbildēja, bāzdams grāmatas atpakaļ kambarī karstā jūnija pēcpusdienā.

***

Pagāja augusts, septembris, pat oktobris kaut kā pagāja, bet kādā lietainā novembra pievakarē, kad Sidrabiņš jau krietni pirms ciet slēgšanas sāka visu novākt, lai paspētu uz visām tām izstāžu atklāšanām, durvīs nostājās nikna Zeltīte ar hūti. "Atvainojiet, bet es slēdzu ciet," Sidrabiņš teica, uzspēlēti sarosīdamies un izlikdamies, ka neatpazīst viņu. "Nē, tā neies krastā," Zeltīte uzvilkti sāka. Esot gaidījusi, gaidījusi, laiks iet, nauda arī, tūlīt atkal jāliekas slimnīcā, nekad vēl ar tādu nevērību neesot sastapusies. Cik daudz inteliģentu cilvēku tā arī palikuši, neko nezinot par viņas grāmatām, kamēr Sidrabiņš tās skapī slēpjot. "Ņemiet, lūdzu, atpakaļ," arī Sidrabiņš kļuva tiešāks. “Mēs tās nepārdosim, mums specifika cita, un ir taču tik daudz labu antikvariātu." Nē, viņa neesot šurp nākusi, lai tagad lietū un naktī grāmatas apkārt staipītu. Viņai acis slimas, naudas nav, par cenu esot pārdomājusi, un lai Sidrabiņš pārdodot par jebkādu, lai gan grāmatas tik un tā neizsakāmi dārgas. "Ne ar šīm grāmatām, ne ar ko citu mēs jūsu acīm nevarēsim palīdzēt, lūdzu, saprotiet," Sidrabiņš teica, jau kavēdams un bīdīdams viņu ārā pa durvīm kā uz slēgšanu. "Kaut kas neiedomājams," viņa turpināja, "kaut kas neiedomājams."

Pagāja Valstssvētki, pagāja gads kopš grāmatgalda atvēršanas, Ziemassvētki, Jaungads, viss kaut kas pagāja, un vienvakar pie Sidrabiņa piegāja viena no kasierēm, lai pateiktu, ka tur pirmdien pie slēgtām durvīm plosījusies kaut kāda trakā. Sidrabiņu visādos smagos vārdos saukusi un arī viņu apvainojusi. Tas tā, zināšanai. Jā, tādas gadās, Sidrabiņš atbildēja, par Zeltīti pat neiedomādamies. Taču vēlāk viņam līdzīgu situāciju atstāstīja arī kolēģis. Arī pie viņa viendien bijusi kāda trakā ar briesmīgu scēnu. Viņu, Sidrabiņa kolēģi, par Sidrabiņu noturējusi, visādi apsaukājusi un par kaut kādām grāmatām un savām acīm visu laiku runājusi. Viņš ar lielām grūtībām esot pārliecinājis viņu, ka neesot Sidrabiņš, bet, ja ļoti vajagot tieši Sidrabiņu satikt, tad lai piekāpjot trešdien, tas ir, šodien. Par tām grāmatām viņš tiešām uzzināja tikai šādi  un bija izbrīnīts, lai gan Zeltītei – un Sidrabiņam tātad kļuva skaidrs, ka tā ir bijusi viņa – šķitis, ka viņš tēlo muļķi. Sidrabiņš atvainojās kolēģim par pārpratumu.

***

Kāda kundze tikmēr pie visiem trim lodziņiem pēc kārtas vaicāja vienu un to pašu: "Vai jūs mani atceraties?"

Pirmie divi lodziņi neatcerējās, tāpēc pie trešā viņa precizēja: "Es biju vakar atnākusi. Atceraties? Man dēls miris, es jums stāstīju, atceraties? Vakar. Un es jums teicu, ka es sev teicu, ka pietiek sērot, vajag izvēdināties, un es lūdzu, lai jūs man kaut ko tādu iesakāt, lai es varētu par dēlu nedomāt. Jūs man ieteicāt "Kopēliju", atceraties? Nu, lūk."

Un viņa sāka tā kā šņukstēt, tā kā ko. Katrā ziņā neērta, nesaprotama situācija.

"Jūs man iedevāt biļeti par 15 latiem," viņa turpināja caur šņukstiem, "es jums – 20 latus, jūs man atlikumā piecus, vai ne tā? Bet es esmu tik izklaidīga kļuvusi, kauns pašai no sevis, cilvēku priekšā kauns, jo es neatceros, kur tos piecus latus kopā ar biļeti esmu ielikusi. Maciņš ir, soma ir, bet naudas un biļetes nav. Vai jūs neatceraties, kur es to visu ieliku vakar? Man ir tāds kauns, esmu tik izklaidīga kļuvusi."

Trešajam lodziņam šķita, ka viņa vakar, ja tā padomā, visu ielikusi mēteļa kabatā. Un tiešām, kabatā viņa nebija skatījusies! Tur bija biļete, un tur arī pieci lati.

***

Iepriekšējā vakarā bija bijusi grūta nakts, todien bija grūta diena, pret cilvēkiem Sidrabiņš izturējās rezignēti, dažus pat nepamanīja. Vienbrīd viņam šķita, ka pēc uzdzīves viņš sācis ost stiprāk nekā parasti vai varbūt pat sliktāk. Viņš pacēla acis, un tur viņa bija, Sidrabiņa Zeltīte. Viņi pavisam mierīgi apsveicinājās, un Sidrabiņš teica: "Šodien grāmatas nevarēs paņemt, esmu aizmirsis kambara atslēgu. Ja vēlaties, atnāciet rīt, būs vaļā." Vai Sidrabiņš pats rīt būšot  vai kāds cits, viņa mierīgi prasīja. "Kāds cits," Sidrabiņš atbildēja. Nē, viņa nākšot tikai pie Sidrabiņa. Nu, tad nākamceturtdien. Nu, tad nākamceturtdien, uz redzēšanos.

Izrādījās, ka Sidrabiņa Zeltītes ēnā visu laiku klusu bija stāvējusi baleta Zeltīte. Pēc četru mūžīgo plakātu izlasīšanas viņa saņēmās pie viņa pieiet, un kautrīgi parādīja sienas kalendārīti. Sidrabiņš saprotams, salecās, jo nodomāja – atkal kāda līdz sāpēm skumja un nevienam nevajadzīga lieta, ko izmisis cilvēks grib nodot komisijā. Kalendārītis visparastākais, pāršķiramais, ar dabasskatiem – tādus "Lauku Avīze" uz Jaungadu sūta saviem abonentiem. "Kāpēc, atvainojiet, jūs man to rādāt?" "Tāpēc, ka smuks," viņa teica, "tikai tāpēc."

Baleta Zeltītei bija gadījies pārpratums – tovakar baleta nebija. Noglabājusi kalendārīti somā, viņa lēni aizgāja līdz uzgaidāmajam sēdeklim, apsēdās un nosēdēja tur līdz pašai slēgšanai, izstarodama tādu mieru, it kā nekāds pārpratums nedz viņai, nedz Sidrabiņam nekad nebūtu gadījies. “Muļķis tu, Sidrabiņ, esi," viņa mierīgi staroja. Bet Sidrabiņš jutās tik ļoti samelojis, tik ļoti samelojis.

Vents Vīnbergs

Ventam Vīnbergam ir arhitekta izglītība, bet publiskajā telpā viņš piedalās kā aktīvs dažādu kultūras fenomenu kritiķis un komentētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!