Recenzija par Oleksija Radinska filmu "Bezgalība saskaņā ar Florianu", kas 16. oktobrī būs skatāma Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā.
Ir apdraudēta padomju modernisma ikona, par Lidojošo šķīvīti iesauktais Zinātniski tehnisko ekspertīžu institūts Kijivā (1970), un ir nekontrolēta neoliberālā komercbūvniecība, kas grasās to aprīt. Ir "šķīvīša" autors, aizkustinoši ideālistisks mākslinieks, "kādu jau vairs nemēdz būt", un ir plakātiski truls "attīstītājs", buldozers ar noklusēti krimināliem biznesa paņēmieniem. Ir pašaizliedzīgi arhitekti, kas nepaguruši pēta un aizstāv neseno laiku arhitektūras mantojumu, un ir anonīmi ēnu arhitekti un ierēdņi, kas bez ierunām izpilda katru pasūtītāja iegribu.
Oleksija Radinska filma – tāpat kā pastāvīgās ziņas no kara zonas – šķietami stiprina un attaisno spiedienu visu šķirot strikti bināros konfliktos un "acīmredzamās" dihotomijās. Un, pat ja nedz stiprina, nedz attaisno (Radinska filmā ieskicētie konflikti ir sarežģītāki un dziļāk sakņoti), tad tik un tā saglabājas spiediens uzskatīt, ka pēc 24. februāra visa situācijas daudzslāņainība ir atcelta. Taču, lai tiešām ieraudzītu filmā notiekošo, šim vienkāršošanas spiedienam vajadzētu pretoties.
Dokumentālisti filmās par arhitektūru un tās arhitektu bieži vien galvenā varoņa lomā liek vai nu vienu, vai otru. Vienā gadījumā vadīdamies no pieņēmuma, ka izcila arhitektūra "runā pati par sevi", bet otrā – ka personības portrets kaut ko pasaka par viņa mākslu. Oleksijs Radinskis būvē sarežģītāku konstrukciju un, manuprāt, dara to spoži. Pirmkārt, tāpēc, ka šodienas nespeciālistiem padomju mantojums, jo īpaši tas, kas tapis globālajā zinātniski tehniskajā entuziasmā ap sputņika, Gagarina un "Apollo 11" laiku, var nešķist pašsaprotama un tāpēc saglabājama vērtība. Tāpēc tās paskaidrošanai nepieciešams autors. Arhitekts un mākslinieks Florians Jurjevs (1929–2021) šajā gadījumā ir netriviāls un šībrīža situācijā pat unikāls gadījums, jo visā pasaulē apdraudētajam pēckara modernismam (ak vai, cik dīvaini tagad skan šis nesen vēl pierastais jēdziens!) vairs tikpat kā nav palicis aktīvu laikabiedru, kas gribētu vai spētu iesaistīties tā skaidrošanā un aizstāvībā. Faktu, ka filmā dokumentēti Floriana Jurjeva pēdējie dzīves gadi, filmas veidotāji, šķiet, apzināti izmantojuši, lai kāpinātu dramatiskumu, kas saistās ar drīzu veselas pasaules bojāeju: kam gan vēl būs tik daudz spēka, tiesību un autoritātes turēties pretim buldozera uzbraucieniem, kad harismātiskā autora vairs nebūs? Kas notiks ar kolosālo Floriana radošo mantojumu, kas tik daudz paskaidro par viņa slavenāko arhitektūras darbu? Viņa paša balsī izskan grūti aptveramā, bet loģiskā un neatceļamā matemātiskā formula "1:∞=0" – viens, dalīts ar bezgalību, ir nulle. Ļaudams nojaust, ka "viens" ir viņš (vai katrs no mums), bezgalība ir dzīve un pasaule, bet nulle ir… "Skaista nulle," viņš saka. (Tāpēc tagad gribas uzzināt ko vairāk arī par filmā manāmajiem arhitektiem Oleksiju Bikovu un Oleksandru Burlaku – jauniem, bet savas valsts arhitektu aprindās jau pazīstamiem Ukrainas modernisma pētniekiem un aizstāvjiem.)
Florians Jurjevs bija ne vien spilgts sava laika multimākslinieks, bet – esmu par to diezgan drošs – arī ārkārtīgi retā sinestēzijas fenomena pazinējs. Redzēt krāsas mūzikā, mūziku krāsās un telpā un telpu mūzikā un valodā viņam visdrīzāk bija nevis poētiska metafora, bet ikdienas sensorā pieredze. Liela filmas vērtība ir viens no nedaudzajiem šādu cilvēku pieredzes dokumentējumiem (pievērsiet uzmanību viņa jaunībā radītajam krāsu un formu alfabētam un tajā attēlotajai dzejai – cik gan netalantīga, ar to salīdzinot, izskatās šodienas emoji rakstība).
"Bezgalība saskaņā ar Florianu" šovasar jau apceļojusi virkni pasaules filmu festivālu, un pat atsauksmēs no labklājīgajiem un šķietami sakārtotajiem Rietumiem bieži izskan, ka filmā parādītie konflikti nav tikai Kijivas vai Austrumeiropas specifika. Nezinu, cik vairs svarīgas ir šīs virspusējās ģeogrāfiskās formalitātes, bet, skatoties no Rīgas, filma griež diezgan pamatīgi.
3