Mīlestībai pret Latviju nav vienas formulas. Ziedo patriotiskās audzināšanas portālam Satori!

Foto no LNB celtniecības
 
Arhitektūra
12.08.2022

Balso par kultūru: telpiskais spogulis jeb kas mums ir un ko mums vajag

Komentē
1

1. oktobrī notiks 14. Saeimas vēlēšanas. Šajā ģeopolitiski saspringtajā laikā ir īpaši svarīgi, lai vēlētāji izdarītu gudru un informētu izvēli. Kultūra ir viens no demokrātiskas Latvijas stūrakmeņiem, tāpēc uzsākam sēriju "Balso par kultūru!". Tajā ar rakstu, podkāstu un video sēriju palīdzību analizēsim to, cik veiksmīga bijusi Latvijas nesenā kultūrpolitika, un meklēsim veidus, kā to uzlabot.

Pirmais no sērijas rakstiem veltīts infrastruktūrai. Tajā lasīsiet par Rīgas un Latvijas attiecībām, kultūras lielbūvju moku ceļu, mākslas izdzīvošanu un "radošuma auras" kapitālu, kā arī partiju logo šlāgerkoncertos.

Ir politiskas deklarācijas, ir attīstības plānošanas dokumenti un kultūrpolitikas pamatnostādnes, un birokrātiskas procedūras, kas nosaka, kā velkami ķeksīši "uz papīra" izdarīto darbu sarakstā, ir latvietības ideja un ar to saistītā vēlmju domāšana, ir pat pilnībā izstrādāta viena otra projekta dokumentācija. Bet vēl ir arī taustāmā īstenība un faktiskā dzīve; un tikai šo abu fenomenu mijiedarbībā fiziskā telpa iegūst aprises, kas mēdz stipri atšķirties no visa skaļi deklarētā un plānotā, taču par tās iemītnieku sapņiem, dzīvesveidu un pašapziņu jeb kultūru tā reizēm spēj atklāt vairāk nekā stāsti, ko viņi par sevi konstruē paši. Tieši tāpēc arhitektūra nav nedz laba, nedz slikta, bet gan nepārejoši interesanta.

Turklāt neviens nav brīvs no sevis salīdzināšanas ar citiem, un tas vienlīdz lielā mērā nosaka gan vajadzību būt līdzīgam tiem, no kā atkarīga paša pastāvēšana, būt piederīgiem un atzītiem, gan vēlmi uzsvērt savu atšķirīgumu, kad tam radušies pietiekami droši apstākļi. Tā rezultātā pastāvīgi notiek līdzsvara meklēšana starp to, kas mums ir un ko mums vajag.

Lūk, piemēram, akustiskās koncertzāles un laikmetīgās mākslas muzeji globalizācijas apstākļos ir tāda pati piederības zīme augstajai kultūrai un "universālajām vērtībām", kāda savulaik bija katedrālēm un vēlāk, piemēram, arī opernamiem. Tāds ir patiesais to nepieciešamības arguments, un tāpēc to būvēšanai izvēlas viscentrālākās un ekskluzīvākās novietnes, visekstravagantāko arhitektūru, un naudu un laiku tām netaupa. (Praktiskie argumenti, tādi, piemēram, kā mūziķu, mākslinieku un kuratoru prasība pēc profesionālajam uzdevumam atbilstošas funkcionalitātes, ir otršķirīgi un priekšplānā izvirzās tikai tāpēc, lai nomierinātu vietējo nodokļu maksātāju. Jo nevainojami funkcionējoša, tomēr pilnīgi utilitāra un kādā vēl neapgūtā nomalē novietota būve nevar apmierināt primārās zemdegu ambīcijas – savas pastāvēšanas pamatotību citu acīs jeb tādu savas kultūras atbilstību globālajiem standartiem un tādu nozīmīgumu, ar kuru starptautiskā publika būtu gatava rēķināties.)

Taču ar koncertzālēm un mākslas muzejiem (tāpat kā ar katedrālēm un opernamiem) pirmām kārtām konkurē pilsētas, nevis valstis. Tāpēc ir otra ikoniskās arhitektūras kategorija (pēc ietekmīgā britu kritiķa Dejana Sudžiča klasifikācijas [1]), mazāk ievērojama globālajā mērogā un daudz vairāk vērsta uz nācijvalsts un lokālās pašapziņas celšanu: nacionālās bibliotēkas, jauni parlamenta nami un jauni valdības kvartāli, un kādu lokālās kultūras īpatnību telpiskā artikulācija, kas reizē signalizētu gan nacionālo savdabību, gan savas pastāvēšanas un nolūku neatgriezeniskumu. Šo ceļu bieži izvēlas jaunās valstis, un to ar Birkerta projekta un pēc tam arī Dziesmusvētku estrādes pārbūves prioritāti gājusi arī Latvija. Turklāt tādu moku ceļu, ka, par spīti deklarētajam mērķim kādudien tikt arī pie pārējām abām ikonām, prognozēm nevajadzētu būt pārāk optimistiskām: LNB būvēšanas kampaņa kopš pirmās skices prasīja 25 gadus, estrādes – teju 15 jeb tikpat daudz, cik jau ir pirmajam un sen atceltajam Anda Sīļa un SZK projektētās AB dambja koncertzāles projektam vai Rema Kolhāsa OMA muzeja priekšlikumam Andrejsalā. Pat jau pilnībā pabeigtais, pasaulslavenā arhitekta sera Deivida Adžeja (David Adjaye) un mūsu AB3D biroja izstrādātais Latvijas Laikmetīgā mākslas muzeja būvprojekts ir vairākus gadus vecs, un mana vērotāja pieredze signalizē, ka arī tas drīzāk tiks nolikts arhīvā. Pagaidām ir grūti iztēloties, kādus argumentus par labu šī projekta (diskreditēta privātā investora dāvinājums) tālākajai virzībai atradīs Kultūras ministrijas izveidotā darba grupa šībrīža vietējās politiskās konjunktūras un starptautiskās situācijas saasinājuma apstākļos.

Jo ir vēl kāda vēsturiska lokālā īpatnība, kas bremzē šādu starptautiski nozīmīgu projektu tapšanu (bet kas, jāatzīst, nav unikāla), – Latvija ir viena no tām daudzajām valstīm, kuru nacionālais paštēls un ambīcijas stipri atšķiras no galvaspilsētas paštēla un ambīcijām. Un mūsu gadījumā tas nav tikai tipiskais vērtību konflikts starp lielpilsētām raksturīgo un tajās dziļi sakņoto kultūru daudzveidību, parasti daudz senāku un stabilāku par nacionālajām valstīm, kurām tāda pilsēta gadījusies, jeb globālajā tīklošanā daudz elastīgāku kopienas formu par nācijvalsts ideju, – Latvijā, pat salīdzinot tikai ar Lietuvu un Igauniju, nav citu ar Rīgu samērojamu kultūras, ekonomisko vai politisko centru. Tāpēc jau kopš valsts pirmsākumiem tās iekšienē turpinās nacionālās identitātes projekta un tam nekādi nepakļāvīgas, Eiropas kultūrā jau sen daudz integrētākas galvaspilsētas rīvēšanās. Jeb citiem vārdiem – Latvijas valstij par savu vietu nākas cīnīties ne vien Eiropā un pasaulē, bet arī Rīgā. Pēc neatkarības atjaunošanas laimīgā kārtā spējām atgriezties pie Satversmes ideāliem, nevis pie Ulmaņa autoritārisma un viņlaik iesāktos, bet kara un (daļēji) okupācijas pārtrauktos Rīgas salaušanas plānus. Valdība un dažas ministrijas gan mitinās Ulmaņlaika mēreni špēriskajās, Skujiņa un Klinklāva projektētajās ēkās, bet lielākā daļa valsts pārvaldes institūciju pagaidām nekādi nekonfrontē sevi ar Rīgas pirmsrepublikas Belle Époque mantojumu, nekādi nemanifestē jauno demokrātiju ar svaigas arhitektūras palīdzību (tālu prom no acīm celtās Iekšlietu ministrijas un VID jaunbūves ir izņēmums, kas apstiprina tendenci) un nemanāmi apdzīvo pilsētas centra vēsturiskos buržuā namus. Savā ziņā tāds pats kompromiss vai konformisms ir arī Nacionālā mākslas muzeja paplašināšana – nevis kā drosmīga sevis pārdefinēšana ar laikmetīgu piebūvi (vai pat plašu galeriju/filiāli citā vietā, kas varbūt pat būtu "zem viena jumta" atrisinājusi laikmetīgās mākslas muzeja problēmu, jo "Arsenāla" zāles atgriešana apritē to arī nerisinās), bet gan bijīga nolīšana turpat pazemē. Un tādā kārtā abi tiešām visvērienīgākie mūsdienu nacionālie projekti – bibliotēkas jaunbūve un estrādes pārbūve – ir izrādījušies loģiski un pēctecīgi padomju iestrāžu mantinieki. Jo LNB ir uzcelta vietā, kas tai bija rezervēta jau kopš 70. gadiem, tā ka pilsētai tur nebija, ko iebilst, bet Dziesmusvētku estrādes būvvēsture ir vispārzināma. (Nopietniem pētniekiem atšķirībā no publicistiem nepatīk spekulēt vēlējuma izteiksmē, bet tiešām – nez kā šodien būtu, ja tie teju 100 miljoni būtu tikuši tērēti tikpat iespaidīgai būvei Ulmaņa iecerētajā masu svētku novietnē Uzvaras parkā?)

Rīgas un valsts pretrunu gūsteknes ir citas Latvijas pilsētas – tās, kas ir cēlušas roku un saukušas no vietas, ka ir vislatviskākās (un ir bijuši bikli decentralizācijas vingrinājumi šādas tādas pārvaldes iestādes pārnest uz tām), bet jo īpaši tās četras, kas pirmās riskēja iesaistīties mūsdienu pilsētu konkurencē par vietu uz starptautiskās kultūras kartes tieši ar koncertzāļu projektiem. Rēzeknes, Cēsu, Liepājas un Ventspils koncertzāles katra savā vietējā kontekstā ir gana ekstravagantas un noteikti ir cēlušas pilsētnieku pašapziņu, bet t.s. Bilbao efekts [2] nav nostrādājis arī šajos gadījumos – iedzīvotāju skaits arī šajās pilsētās turpina sarukt, bet maksātspējīgajiem akustisko koncertzāļu apmeklētājiem, kas galvenokārt ir pilsētu viesi, ārpus paša pasākuma atbilstoša līmeņa viesmīlības piedāvājums joprojām ir stipri ierobežots.

Turklāt ir sajūta, ka pastāvīgā prasība pēc "galvenās" jeb "nacionālās" koncertzāles tieši Rīgā reģionālajām zālēm atvēl tādu kā otršķirības un pagaidu ielāpa statusu, – "kamēr kaut kas nav Rīgā, tikmēr viss cits nav gluži nopietni". Savā ziņā tās pilda to pašu funkciju, ko dažādi vasaras mūzikas un mākslas festivāli un pilsētu svētki citās Latvijas vietās, kas īslaicīgi rada lielāku patērētāju pieplūdumu, kamēr pārējā laikā atkrīt atpakaļ depresīvā hibernācijā. (Groteskā veidā mazpilsētu tukšo spocīgumu vēl vairāk akcentē šobrīd populārā publiskās mākslas forma – galvenokārt bronzā lietie naturālistiskie bijušo pilsētnieku tēli.)

Savukārt tikšanu pie pasaules līmeņa laikmetīgās mākslas muzeja, kādu jau 2016. gadā piedāvāja likvidētā ABLV banka, savādā kārtā bremzē ne vien politiski vienmēr neērtā privātās un publiskās partnerības praktizēšana, bet arī vietējās mākslas scēnas laika gaitā iedibinātās izdzīvošanas prakses – daudzo pamesto un perifēro industriālo būvju un teritoriju pagaidu apdzīvošana, bieži vien uz plika entuziasma pamata, ar minimālu valsts (piemēram, VKKF simboliskās injekcijas galvenokārt projektu realizācijai, nevis būtiskai infrastruktūras attīstīšanai) un pašvaldību, un dažu mecenātu atbalstu, tā bieži vien piespēlējot privāto attīstītāju PR interesēm, kas, māksliniekiem uz laiku aizdodami "tukšās vietas", vēlāk tur radīto "radošuma auru" izmanto citādi anonīmas komercapbūves pārdošanas kampaņām. Tādi bija Spīķeri, Andrejsala un VEF teritorija, un visas vietas, pa kurām klejo "Totaldobže", un tādas pagaidām ir fon Stricka villa, Tallinas ielas kvartāls, "Boļševička", "Provodņiks" un Sporta pils dārzi. Šo tendenci aktīvi uztur spēkā arī viens no nozīmīgākajiem institucionālajiem spēlētājiem – Latvijas Laikmetīgais mākslas centrs ar festivālu "Survival Kit". Perifērijas un degradēto teritoriju kaut vai īslaicīga atdzīvināšana un izzūdošu vietu atgriešana kultūras patēriņa maršrutos ir cildena, pat starptautiski atzīta prakse, un tāds bezkomforta un mazbudžeta nomadisms nav svešs nedz māksliniekiem, nedz viņu gados jaunajai publikai, bet likumdevējam, kam jāreglamentē kultūrpolitika, un birokrātijai, kurai tā jārealizē, šāda prakse visdrīzāk signalizē, ka tā var arī turpināt. Visās vietās ir notikuši tiešām kvalitatīvi un ievērojami kultūras pasākumi, turklāt šādu vietu apmeklētājs nav nedz "vidējais vēlētājs", nedz Saeimas deputāti, nedz valdības locekļi, kurus labākajā gadījumā var manīt kādā operas un teātra pirmizrādē vai starptautiski slavena izpildītājmākslinieka koncertā, ja attiecīgās institūcijas projektu vadītājiem ir izdevies tādu atvilināt uz Latviju. Tātad elitāros augstās kultūras un statusa pasākumos, kas vairākumam tik un tā nav pieejami. (Un kultūras dzīves organizētāji atzīst, ka bez atbilstošas mūsdienu infrastruktūras tas nākas arvien grūtāk. Turklāt tas nozīmē ne vien mūsdienu tehnoloģiskajām, funkcionālajām un reprezentācijas prasībām atbilstošu telpu trūkumu, bet arī novecojušu satiksmes sistēmu, bieži vien degradētu un nedrošu publisko pilsētvidi un tā tālāk.) Savukārt priekšvēlēšanu laikā partiju logo visdrīzāk sastopami populāros masu pasākumos, šlāgermūzikas koncertos un sporta sacīkstēs. Turklāt zīmīgi, ka nekādus paliekošus telpiskus uzlabojumus nav devis arī visās Baltijas valstīs visdāsnākais simtgades kultūras programmas finansējums. 

Neangažēta, avangardiska un sociālkritiska laikmetīgā kultūra ir un vienmēr ir bijusi galvenā sevis apzināšanās, identitāšu stiprināšanas, iespējamo nākotnes scenāriju un dzīves jēgas ģenerētāja, un, jā, tapšanas brīdī tā nekad nav populāra un lielākoties top par spīti, nevis pateicoties oficiālajai politikai. Vienmēr šķiet dīvaini dzirdēt saukļus "Latvija var!" un "Mēs lepojamies!", kad runa ir par kāda individuāla mākslinieka panākumiem uz starptautiskajām skatuvēm, kur viņi nonākuši pirmām kārtām smago un pašaizliedzīgo pūliņu, nevis tēvzemes piedāvāto ērto darba un izaugsmes telpu un globāli atzītai mākslai atbilstošu reprezentācijas platformu vai mērķtiecīgas, valsts atbalstītas kultūras eksporta politikas rezultātā. Un bieži vien uz neatgriešanos. Lepoties var tikai ar to, ko katrs pats ir izdarījis, un nez vai vajadzētu uzticēties tādam politiķim, kas saka: "Re, mums ir Garanča, Kovaļevska, Nelsons un Krēmers," – bet nav, teiksim, akustiskās Vaska koncertzāles vai pat kaut kā KUMU līdzīga.


[1] Sudjic, Deyan. Inventing a Nation. The Edifice Complex: The Architecture of Power. London: Penguin Books, 2006, 169172

[2] Tā dēvē milzīga skaita parasti ļoti ekstravagantu kultūras būvju celtniecību visas pasaules nīkuļojošās nomalēs ar cerību atkārtot Bilbao pilsētas panākumus, kuru no ekonomiskās un demogrāfiskās depresijas izglāba 1997. gadā atklātais, Frenka Gerija projektētais Gugenheima modernās mākslas muzejs. Diemžēl ārpus Bilbao šie panākumi tikpat kā nekur citur nav atkārtoti.

Septembrī gaidāmas 4 diskusijas ar vadošo partiju pārstāvjiem, kā arī podkāsti un analītiski kopsavilkumi, kas ļaus noskaidrot, kādu kultūrpolitiku plāno veidot deputātu kandidāti.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".

Vents Vīnbergs

Ventam Vīnbergam ir arhitekta izglītība, bet publiskajā telpā viņš piedalās kā aktīvs dažādu kultūras fenomenu kritiķis un komentētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!