Foto: Unsplash
 
Proza
05.11.2021

Fragmenti no grāmatas "Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata"

Komentē
9
Saglabā

Decembra sākumā grāmatnīcās nonāks biedrības “Ascendum” izdotā dzejnieces Annas Auziņas debija prozā – romāns "Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata", kas atklāti stāsta par jaunas sievietes pieaugšanu, seksualitāti un attiecībām ar Dievu. Piedāvājam iepazīties ar fragmentiem no grāmatas.

 

///

27.01.08.

Paps bija kautrīgs. Nekad nebiju pat nejauši viņu redzējusi kailu, un viņš nelietoja tiešus apzīmējumus.

Bērnudārzā biju redzējusi, kā puisēni čurā, kājās stāvēdami, mazus, spicus krāniņus pirkstos paņēmuši. Taču pieaugušiem vīriešiem, cik novēroju pludmalē, biksītēs bija tādi kā kunkuļi pavisam citā formā. Nebija gan pamata domāt, ka bērnu rašanās būtu saistīta ar krāniņiem. Iespējams, ka minu šīs lietas blakus tikai ar savām tagadējām zināšanām. Tolaik man nebija ticamu versiju. Vecāki bija teikuši, ka vajadzīga viena šūna no mammas, otra no tēta. No kurienes šīs šūnas nāca, un kā tās satikās?

Atklāsmi negaidīti sniedza Kurts Vonnegūts.

Vecāki neiedomājās atņemt man nesen iznākušu grāmatu, par kuru visi viņu draugi teica, ka esot laba. Viņi jau nezināja, kas tur rakstīts. Mamma gan aizdomīgi saausījās, kad pajautāju, kas ir homoseksuālisti – jo grāmatā bija rakstīts, ka Dveina Hūvera dēls esot homoseksuālists. Brīdi šaubījusies, mamma acīmredzot nolēma, ka gan jau es tāpat agri vai vēlu uzzināšu šī vārda nozīmi, un atbildēja, ka tas esot tāds mīlestības veids, ar novirzi. Kad vīrietis mīlot vīrieti. Es agrāk neko tādu nebiju dzirdējusi. Taču tālāk Vonnegūts rakstīja, ka homoseksuālisti spraužot savus locekļus viens otram dibenā un mutē!

Piepeši es visu sapratu. Uzzināju pavisam no otras puses, ja tā var teikt. Ja „homoseksuālisti” sprauda locekļus cits citam mutē un dibenā, tad kur tos sprauda citi vīrieši? Tie, kuri mīlēja sievietes? Vai tā varēja būt patiesība?

 

Sandija teica

3.02.08.

Mēs ar māsīcu sēdējām pagalmā uz vingrošanas stieņiem un ik pa brīžam, aizāķējušās aiz ceļgaliem un ar rokām pieturēdamās, gāzāmies atpakaļ. Pēc mirkļa atlaidām rokas un kādu laiku karājāmies ar galvu uz leju. Tad atkal satvērām stangu, apmetām kūleni un nolēcām zemē, lai uzreiz uzsēstos no jauna, un tā daudzas reizes, paralēli risinot svarīgo sarunu.

Un tad māsīca klusinātā balsī apstiprināja manas aizdomas:

– Zini, ko Sandija teica?

Sandija bija māsīcas draudzene, mazliet vecāka par mani.

– Viņa teica, – māsīca čukstēja, – ka vīrietis iebāžot savu pimpi sievietei šeit.

Un viņa norādīja sev uz kājstarpi, kas tieši tobrīd bija ieplesta, jāteniski sēžot uz līdztekām.

– Vienkārši, – viņa turpināja, – mēs bijām ūdenī, un viena tante un onkulis, man liekas, to darīja. Bet mēs varam pajautāt manai mammai.

Es sāku lūgties, lai māsīca neko mammai nejautā, jo tad visi uzzinās, ka esam par to runājušas.

 

Bērnudārzā

30.07.08.

Audzinātāja un auklīte bieži kaut kur aizgāja, un tad varēja justies brīvāk, vismaz līdz kāda no viņām atgriezās, bārās un lika gulēt ar galvu uz iekšu – tā, ka neredzēja blakus gulētāju, jo priekšā bija gultas skapja durvis. Taču tā nenotika vienmēr. Gultas un pidžamas bija pateicīga vide, lai spēlētu ārstus. Reiz – man tad jau bija kādi seši gadi – mēs ar blakus guļošo puiku izspēlējāmies dakteros no visas sirds. Mēs cēlām uz augšu pidžamas jakas, taustījām vēderus un pa jokam ņēmām no tiem ārā zarnas. Tas bija ļoti uzbudinoši. Taču neko citu nost nevilkām un rokas tālāk nebāzām.

Kādu citu manas grupas zēnu audzinātāja gan reiz briesmīgi rāja, kaunināja un veda uz jaunāku grupu, kas skaitījās viens no lielākajiem sodiem. Citi bērni zināja teikt, ka tas ir par to, ka viņš esot parādījis blakus guļošajiem PLIKU DIBENU. Es to biju palaidusi garām.

Visuzbudinošākais bērnudārzā tomēr saistījās ar īstajiem ārstiem. Kad potēja dibenā, mūs iesūtīja māsiņas kabinetā pa vienam, daktere lika novilkt biksītes un apķerties viņai ap kaklu, lai nebūtu tik ļoti bail, kā arī lai pie vajadzības varētu mūs noturēt – bet to viņa neteica. Māsiņa tikmēr iedūra.

Taču reiz – tas, šķiet, bija jaunākajā grupā – man ne tikai lika novilkt biksītes, bet, iedomājieties, atgulties augšpēdus māsiņas kabinetā uz dīvāna. Ar dibenu gaisā. Mūsu māsiņa pieturēja kājas, bet svešā māsiņa vai daktere nobrauca man pa kājstarpi, šķiet, ar vates gabaliņu. Pa čurājamo vietu un līdz pat dupsim. Vēl tagad nezinu, ko viņa tur pārbaudīja.

U. stāstīja, ka viņiem skolā esot ņēmuši kaut kādas analīzes no dibena. Likuši nolaistām biksēm atgulties uz kušetes un iebāzuši dibenā kociņu. Diezgan dziļi, viņš saka. Mums arī skolā kaut ko mazliet bakstīja dibenā, bet ne tik iespaidīgi. Laikam spalīšu analīzes. Lūk, bet pēc tam viņš sācis aiztikt sev dibenu, lai uzbudinātos, līdz pēc dažiem gadiem sapratis, kā vajag masturbēt. Viņš to ir atklājis tikai pēc sava ķermeņa, nevis no grāmatām kā es.

Es vēl tagad uzbudinos, šo rakstīdama. Briesmīgi sagribējās seksu. Labi, ka viņš vakarā atbrauks.

 

Bārdainītis

13.03.09.

Mēs dzīvojām Garciemā, man bija trīspadsmit; vēlā pēcpusdienā aizvedu Antonu un Liliju uz jūru, kamēr mamma un Jūlija gatavoja vakariņas. Iegāju pārģērbšanās būdā uzvilkt peldkostīmu, bet Antons ar Liliju ložņāja ap būdu un arī zem tās. Un, kad nācu no būdas ārā, abi bērni mēdošā balsī reizē noskandēja:

– Mēs tev redzējām bārdainīti!

Sapratu, ka, zem būdas palīduši, viņi ir ieraudzījuši manu tolaik jau matiņiem apaugušo vulvu un visai precīzi to apzīmējuši. Uzreiz nezināju, ko atbildēt, bet viņi sāka riņķot ap būdu un skaļi klaigāt, vārdus zilbēs dalīdami:

– Mēs Te-rē-zei re-dzē-jām bār-dai-nī-ti!

Metos viņiem pakaļ, bērni bēga pa kāpām, kājas stiga sausajās smiltīs. Pirmo noķēru Antonu un sāku sist. Aklās dusmās no visa spēka pliķēju viņam pa dibenu tā, ka plīkšķēja. Un piepeši augstāk kāpās, uz koka dēlīšiem izliktā celiņa, parādījās Jūlija.

Neatceros, ka es būtu par to saņēmusi kādu sodu. Nezinu arī, cik no visa notikušā Jūlija bija redzējusi. Es šā kā tā nespēju izstāstīt ne Jūlijai, ne mammai sava aizvainojuma cēloni. Par to klusēja arī abi bērni.

Vēlāk gan man pateica, ka es nedrīkstot sadot pa dibenu ne Antonam, ne Lilijai. Tādas tiesības esot tikai viņu mammām.

 

Apakšbikses              

16.07.09.

Plenērā pēc otrā kursa mēs dzīvojām kādas noplukušas pils palīgēkā. Padomju laikos tur bija sanatorija. Vēlāk pili restaurēja, taču toreiz, deviņdesmitajos, telpas lielākoties bija pamestas un nolaistas. Istabām nebija atslēgu, un kādu nakti man uzkrita piedzēries studiju biedrs no trešā kursa.

Mēs ar Ilvu un vēl vienu meiteni tonakt gulējām kopā sabīdītās divās gultās, es – vienā malā, Ilva – otrā, bet trešā meitene – pa vidu; gultas laikam tika sabīdītas kopā tāpēc, ka nedēļas nogalē bija atbraukuši vēl citi studenti, kas iepriekš nebija ēkā mitinājušies, un visiem nepietika gultu. Šis treškursnieks rītausmā iestreipuļoja istabā un ievēlās manā gultas pusē tā, ka man vairs īsti nebija vietas. Nevarēju arī viņu pārvietot, piedzērušu un smagu. Viņš bija vecāks par mani, paguvis dienēt armijā, turklāt desantā, un viņa augums bija ciets un muskuļains. Tā nu gulēju viņam blakus, līdz viņš sāka grābstīties: aizbāza man roku aiz krekliņa un saņēma krūti. Pieskāriens manai krūtij bija patīkams, lai gan sapratu, ka nevajadzētu to atļaut, un pēc brīža pārvācos gulēt uz grīdas. Situācija bija neviennozīmīga: manas robežas bija pārkāptas, taču ķermenis gribēja, lai viņš turpina. Droši vien, ja es būtu ļāvusies, viņš ilgi mani neaiztiktu, tik piedzēries viņš bija. Un ja nu es būtu sākusi viņam atbildēt vai masturbēt? Tas, protams, nebija iespējams, pamazām kļuva gaišs, un dzērāji staigāja iekšā ārā. Ar visu to, ka es pārvācos uz plānā matracīša, nākamajā dienā visi aizrautīgi runāja par nakts notikumu.

Tolaik es jau pamazām sāku draudzēties ar U. un trešā kursa dzērāji nebija mana kompānija. Tovasar jau centos naktīs gulēt un pa dienu strādāt. Dusmojos, ka šie puiši klausījās skaļu mūziku un rīkoja reiva ballītes. Kādu nakti pat iemetu vienu reiva kaseti podā – pagrabā, kur sanatorijas laikā bija tualetes, dušas un vannas. Dušās vēl tagad varēja nomazgāties, ja ieslēdza silto ūdeni, un reiz mums, meitenēm, bija izdevies to sarunāt ar pils pārzini.

Neilgi pēc tam kādā novakarē, kad U. ar auto mani pieveda pie sanatorijas palīgēkas, uz lieveņa bija sapulcējušies daudz cilvēku. Treškursnieks, kurš iepriekš naktī bija uzvēlies man virsū, tagad bija nostiprinājis pie kāpnēm garu kārti, un tajā kā karogs mastā plivinājās izstaipītas miesaskrāsas apakšbikses – kokvilna ar dažiem procentiem sintētikas. Cik sapratu, viņš tās bija kaut kur atradis un izdomājis šādu joku. Vispirms viņš centās noskaidrot, kam apakšbikses pieder, un tad pasludināja, ka šīs ir Terēzes apenes. Visiem tas šķita ļoti smieklīgi. Es atvadījos no U. un devos savās gaitās, neviens mani neaizkavēja. Visdrīzāk neviens arī nedomāja, ka apakšbikses patiešām varētu būt manas. Patiesībā tam nebija lielas nozīmes.

Tomēr tās bija manas apakšbikses.

Tēmas

Anna Auziņa

Anna Auziņa ir četru dzejas krājumu autore. Drīzumā gaidāma viņas debija prozā.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
9

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!