Marjus Ivaškevičs ir ne tikai viens no pazīstamākajiem, bet arī dzimtenē neērtākajiem lietuviešu autoriem – savulaik sacēlis vētru ar romānu "Zaļi", kurā centies bez patosa paraudzīties uz Lietuvas nacionālo partizānu kustību, vēlāk skaļi aktualizējis jautājumu par lietuviešu dalību ebreju iznīcināšanā Otrā pasaules kara laikā. Latvijas publikai Ivaškeviča vārds labi zināms saistībā ar vairākiem viņa lugu iestudējumiem Latvijas teātros, tostarp Dailes teātra hitu "Izraidītie", kas nekautrīgi portretē gan Lietuvai, gan Latvijai radniecīgu un sāpīgu procesu – masveida ekonomisko emigrāciju. Šogad Ivaškeviča vārds Latvijā izskanējis jau vairākkārt: latviešu valodā nesen izdots viņa romāns "Tomass Mūrs" – distopija, kurā mākslinieki strādā stikla būros, lai ziņkārīgie varētu noskatīties viņu radošajā procesā, savukārt februārī dramaturgs viesojās Latvijā, lai piedalītos savas lugas "Totalitārais romāns" lasījumā, kas veltīta mākslas un varas attiecībām. Par dramaturga nozīmi mūsdienās, neērto vēsturi un "sliktā" rakstnieka lomu ar Marju Ivaškeviču sarunājas dramaturgs Matīss Gricmanis.
Kā sākās darbs pie tava "Totalitārā romāna"?
Tas notika mūsu acu priekšā – mēs bijām Tadžikistānā, kad tas sākās. Piecus mēnešus vēlāk saņēmām jaunumus – sabrukums, aresti utt. Viņš [Tadžikistānas režisors Barzu Abdurazzakovs] izglābās un pārvācās uz Almati Kazahstānā. Tur viņš iestudēja jaunu izrādi. Mēs arī devāmies uz Almati un atkal satikāmies. Ierakstījām trīsarpus stundu garu sarunu ar viņu. Viņš drosmīgi un ar humoru formulēja visu par totalitārisma sistēmu: kā tā strādā, kā tā sākas. Viņš stāstīja par to, kas notika viņa acu priekšā.
Mēs nolēmām iestudēt izrādi, kas sākas ar šo interviju, un pēc tam pāriet pie vēsturiskiem notikumiem un personībām: Staļina, Bulgakova, Šostakoviča. Vācijas un māksliniekiem, kuri bija aizliegti nacistu laikā. Tā tapa izrāde "Totalitārais romāns".
Kāpēc pirmizrāde Igaunijā?
Mēs to darījām kopā ar igauņiem un nolēmām, ka Igaunijas Drāmas teātris ir piemērotākā vieta šai izrādei.
Tajā laikā tu veidoji arī Igaunijas teātra "Vaba Lava" programmu.
Programma, ko izveidoju "Vaba Lava" teātrī, bija ļoti sociāla un politiska, tāpēc teātris nolēma rīkot festivālu "Vabaduse" ("Brīvība"). Festivāls pievērsās tādām valstīm, kas nav brīvas un kuru teātrī trūkst brīvības. Festivāls fokusējās uz Vidusāzijas valstīm, tādēļ meklējām neatkarīgos teātrus, kur cilvēki drosmīgi runā par situāciju valstī, sieviešu tiesībām un tamlīdzīgi. Mēs atradām ļoti labas izrādes.
Esmu redzējis "Vaba Lava" izrādi, ko dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce veidojusi par savu brālēnu ["Man bija brālēns", rež. Valters Sīlis].
Laikā, kad vadīju ["Vaba Lava"] teātri, mana vīzija bija runāt par pēdējiem 30 gadiem – no 1989. gada līdz 2019. gadam, aptverot Baltijas valstis, Krieviju un Baltkrieviju. Caur teātri runāt par pārmaiņām sabiedrībā – kas mēs esam, kur mēs esam, vai esam padomju vai postpadomju cilvēki, jau rietumnieki vai kaut kur pa vidu. Katrā paaudzē un valstī šī pieredze ir citāda – tas bija programmas idejas pamatā.
Praktisks jautājums – kādā valodā tu sarakstīji "Totalitāro romānu"?
Krieviski, jo tas bija vieglāk – intervija ar Tadžikistānas režisoru bija krieviski, tāpat manis izmantotie materiāli par postpadomju laiku lielākoties bija krievu valodā, turklāt es protu rakstīt krieviski. Es arī gribēju, lai lugas tapšanas procesā režisors un citi iesaistītie uzreiz varētu izlasīt tekstu un saprast virzienu, kurā strādāt, jo vēlējāmies pirmizrādi rīkot "Vabaduse" festivālā [red. – teātra festivāls Narvā, tulkojumā – "Brīvības festivāls"]. Pēc tam luga tika pārtulkota igauniski un uzvesta Igaunijā, bet tajā piedalās arī aktieris no Latvijas – Gundars Āboliņš, kas izrādē atveido Barzu Abdurazzakovu. Aktieru kastinga laikā pamanīju, ka režisors [Hendriks Toompere juniors, Igaunijas Drāmas teātra vadītājs] Abdurazzakova lomai piedāvā izvēlēties ļoti stereotipisku tadžiku, aptuveni tādu, kādu iztēlojamies "Bolt" šoferi. Es viņam teicu: "Nē, apskaties intervijas ierakstu, viņš ir ļoti intelektuāls cilvēks," – uz ko viņš man atbildēja: "Zini, man šķiet, ka Igaunijā nav piemērota aktiera, vai mēs varētu paņemt kādu no Latvijas vai Lietuvas?" Es uzreiz sapratu, ka tam jābūt Gundaram.
Jautāju par tulkojumu, jo iemesls, kāpēc mēs esam šeit, ir tava romāna "Tomass Mūrs" izdevums latviešu valodā. Dailes teātrī strādāju trīs gadus, un teātra serverī ir arī tavas lugas, bet es nevarēju tās izlasīt, jo tulkojums ir tikai krievu valodā. Esmu no tās paaudzes, kurai skolā krievu valoda nebija obligāta. Mēs varējām izvēlēties krievu valodu, bet parasti neviens to nedarīja, vai arī krievu valodas skolotāji bija ļoti slinki. Neviens no manas klases nerunāja krieviski, pat tie, kas mācījās valodu. Tas atšķir manu un manu vecāku paaudzi, kam viss bija bilingvāls. Vai Lietuvā bija tāpat?
Lietuvā situācija atšķiras – mums ir ļoti mazs procents krievu cilvēku un visi runā lietuviski. Kad manai meitai skolā vajadzēja izvēlēties otro svešvalodu, mana bijusī sieva, frankofile, ieteica izvēlēties franču valodu. Es teicu: ņem krievu valodu, tev ir jāzina sava ienaidnieka valoda. Beidzot pienāca izvēles diena, un viņa jautāja: "Tēti, ko man izvēlēties?" Es teicu, ka tas ir viņas lēmums un es nevaru viņu piespiest. Meita izvēlējās krievu valodu.
Krievu valoda ir ienaidnieka valoda?
Toreiz tas bija domāts drīzāk kā joks, bet tagad, protams, ir citādi. Ar angļu valodu var aptvert visu, kas ir rietumos no mums. Bet ar krievu valodu – gandrīz visu vai vismaz lielu daļu no tā, kas atrodas uz austrumiem no mums, visas pēcpadomju valstis. Cilvēki tur joprojām nerunā angliski, tādēļ krievu valoda ir vienīgais saziņas instruments. Es domāju, ka nākamajās desmitgadēs tas mainīsies, jo pēc kara visiem būs alerģija pret krievu valodu, tomēr es domāju, ka tas ilgs vēl 20–30 gadus.
Kad sāku strādāt teātrī, mēģināju mācīties krievu valodu, jo teātrī ir daudz lietu, kas ar to saistītas, tostarp viesrežisori, kas nerunā angliski. Taču manī bija liela iekšēja pretestība – es nespēju to klausīties un nespēju tajā sarunāties.
Pirms kāda laika rakstīju scenāriju seriālam "Sarkanais mežs" par Latvijas nacionālajiem partizāniem un MI6 operāciju, savukārt tev ir romāns "Zaļi" par mežabrāļiem Lietuvā. Gribēju parunāt par vienu citātu tajā: "Tie bija lietuvieši, tauta uz ziemeļiem no poļiem un uz dienvidiem no Rīgas, un viņi visu darīja ačgārni: padevās, kad tos sauca cīņā, un ņēma rokās ieročus, kad bija pienācis laiks mieram." Acīmredzot jūs runājat par 1940. gadu.
Es domāju par notikumiem no 1940. gada līdz 1944. gadam.
Bet vai tiem vēl ir kāda nozīme mūsdienās?
Visam ir nozīme! (Smejas.) Visam, kas notiek šodien, ir dziļas saknes vēsturē, un šī vēsture nav tik sena. Piemēram, es piedzimu 1973. gadā, un bērnībā man Otrais pasaules karš šķita sens kā viduslaiki. Tagad es saprotu, ka tas bija tikai 28 gadus agrāk. Kad tev ir 50 gadi, šāds laika nogrieznis nešķiet nekas.
Faktiski mēs dzīvojam tajā pašā vēstures laikmetā. Mēs cerējām, ka pasaule mainījusies uz visiem laikiem un sācies jauns posms, kurā Krievija būs cilvēciska un nemēģinās okupēt citas valstis, jo tas ir vienkārši stulbi un bezjēdzīgi. Bet tagad mēs redzam, ka tas ir ne tikai 1940. gads, bet 1840. vai pat 1790. gads – jauns vēstures laikmets nav sācies.
Dzirdēju, ka mežabrāļu attēlojums tavā grāmatā sacēlis lielu skandālu.
Skandāls bija divreiz – pirmo reizi [2002. gadā], kad grāmata tika izdota, un otro reizi 2018. gadā, kad tā tika pārizdota. Iemesls ir radikāli labējie varas pozīcijās. Problēma ir tā, ka grāmata ir sarežģīta un to nevar saprast, izlasot tikai pirmās trīs ievada lappuses. Rakstot ievadu, domāju, kā lai bērnam saprotamā valodā pasaulei izskaidro šo maz zināmo karu, kas risinājās Lietuvā uz Otrā pasaules kara fona. Rakstīju bērnišķīgi ironiskā valodā, lai ievadā ļoti vienkārši izskaidrotu sarežģītus notikumus. Ievads kļuva par iemeslu uzbrukumiem man, jo viņi nespēja iedziļināties pašā grāmatā. Man tika anonīmi draudēts ar nāvi, un policija sāka izmeklēšanu, taču neviens netika apcietināts. [Draudētājs] internetā aicināja ikvienu, kam zināma mana atrašanās vieta, sazināties ar viņu. Tajā laikā es biju rezidencē Bambergā un rakstīju grāmatu "Tomass Mūrs". Uzbrukumi turpinājās, kad saņēmu Lietuvas Nacionālo kultūras un mākslas balvu, ko ik gadu iegūst seši mākslinieki, un grāmata ["Zaļi"] nupat bija pārizdota. Cilvēki sāka uzbrukt ziņu un rakstu komentāros, mani neveiksmīgi mēģināja ielikt cietumā. To, kas notiek internetā, vēroju no Bamburgas un nodomāju: sasodīts, paliek arvien interesantāk. Es ar to samierinājos, tikai cerēju, ka mani vecāki to neredzēs, bet, par laimi, viņi nelieto internetu un feisbuku. Tad galvenajā ziņu izlaidumā pavēstīja, ka man anonīmi draudēts un policija uzsākusi izmeklēšanu.
Apsveicu, pirmais solis, lai kļūtu par klasiķi – saņemt nāves draudus. No vienas puses, radikāli labējie vienmēr atradīs kaut ko, kas viņiem nepatīk. No otras puses, piemēram, grāmatā "Zaļi" un lugā "Izraidītie" saskatīju risku, ka Krievija varētu izmantot tevis rakstīto, lai attēlotu Lietuvu negatīvā veidā. Vai esi par to domājis?
Es neesmu domājis, kā ienaidnieki varētu izmantot šo tekstu, man tas būtu par daudz. Ziniet, es tā īsti nedomāju pat par iespējamiem lasītājiem, jo viņi ir tik atšķirīgi, ka nevar pielāgoties visiem. Galvenais kritērijs – lai man pašam būtu interesanti, lai teksts būtu manā gaumē, bez patētikas un pārspīlētas nopietnības. Rakstīju "Zaļi" 2000. gadā, kad Lietuvā jau bija diezgan daudz romānu par partizānu karu, bet tie bija tik sentimentāli, patētiski un neticami. Es sapratu, ka [šajos vēstures notikumos] atrodams kaut kas daudz īstāks par to, kas aprakstīts šajos romānos. Mani uzrunāja rakstīt scenāriju filmai par partizāniem, tādēļ sāku interesēties un meklēt informāciju, bet naudu filmas uzņemšanai nepiešķīra, tāpēc nolēmu, ka tupināšu tekstu kā romānu. Biju pārliecināts, ka veidoju ārkārtīgi patriotisku darbu, jo aprakstu partizānu karu patiesi, nevis caur filtru. Man šis pirmais skandāls bija ļoti negaidīts, jo šķita, ka daru kaut ko labu Lietuvai un cilvēkiem, kuri cīnījās. Otrajam skandālam 2018. gadā saknes meklējamas citur. 2016. gadā, 75 gadus pēc tam, kad manā dzimtajā mazpilsētā [Molētos] tika nogalināti tūkstošiem ebreju, es sarīkoju tur lielu pasākumu. Publicēju rakstus "Delfos", aicinot tajā dienā apmeklēt Molētus. Ieradās ap 3000 cilvēku – politiķi, mākslinieki u.c. Ebrejus nogalināja cilvēki no tās pašas pilsētas. Šis notikums bija visur presē – "The New York Times", "The Washington Post".
Atceros, ka tev bija arī garš feisbuka ieraksts, kurā centies skaidrot holokaustu no lietuviešu skatpunkta.
Es domāju, ka tas bija otrā skandāla sākumpunkts, grāmatas "Zaļi" [pārizdošana 2018. gadā] un Nacionālā kultūras balva bija tikai iegansts, lai uzbruktu. Īstie iemesli ir lielāki.
Tu esi saņēmis [Krievijas teātra balvu] "Zelta maska" par lugu "Krievu romance", kas vēsta par Ļeva Tolstoja sievu. Savukārt pie mums uz Jaunā Rīgas teātra sienas ilgstoši atradās režisora Eduarda Smiļģa portrets, bet nesen JRT vadītājs Alvis Hermanis paziņoja, ka šo portretu neatjaunos, jo Smiļģis bijis kolaboracionists, Staļina prēmijas laureāts. Kā ir mainījusies tava attieksme pret kolaboracionistiem? Kā rakstniekam, kura lugas ir daudz spēlētas Krievijā?
Tās joprojām tiek spēlētas, un es cīnos, lai to apturētu, pagaidām nesekmīgi. Viņi nelasa ne manas vēstules, ne feisbuka ierakstus, kur kliedzu: "Lūdzu, beidziet rādīt manas lugas Krievijā!" Tas, ka nevaru to apturēt, iespējams, ir mans lielākais kauns. Par pagātni kaunu nejūtu un joprojām uzskatu, ka "Krievu romance" ir viena no manām profesionālajām virsotnēm. Man ļoti patīk šī luga, un ceru, ka pēc 20 vai 30 gadiem atkal pienāks laiks, kad to varēs iestudēt. Es domāju, ka neviens nav nodarījis lielāku ļaunumu krievu kultūrai kā Putins un viņa nolāpītā banda. Pirms gada man uzrakstīja jauns krievu teātra režisors un lūdza padomu, uz kurieni emigrēt. Viņam ir saknes Vācijā, domāja: varbūt palikt tur. Es viņam atbildēju, ka tas, protams, nebūs vienkārši, bet, ja viņš plāno to darīt, es palīdzēšu, cik varēšu. Rakstīju, ka tas ir viņa lēmums, bet lai patur prātā – ja paliks Krievijā, viņa biogrāfija drīzā nākotnē būs tāda kā vāciešiem, kuri strādāja Vācijā nacistu un Otrā pasaules kara laikā. Protams, ar krieviem tas ir viens jautājums, bet es nesaprotu [citu valstu] režisorus, [kuri palikuši Krievijā]. Ir arī viens Latvijas režisors, kurš palika Krievijā pēc kara sākuma.
Tu domā Vladislavu Nastavševu?
Jā, nesaprotu, ko viņš darīs pēc tam. Jāsaka gan, ka pirms [pilna mēroga kara sākuma] pat ukraiņi strādāja Krievijā un esmu dzirdējis – ja esi ukraiņu dramaturgs vai režisors un Maskavā tevi nepazīst, tas, iespējams, nozīmē, ka neesi īsti labs.
Tas, kas notika Kijivā un vēlāk Krimā un Donbasā 2014. gadā, man bija milzīgs šoks. Tajā laikā es sāku strādāt pie "Krievu romances", kas bija paredzēta Majakovska teātrim Maskavā, un ieturēju pauzi, lai saprastu, vai tiešām vēlos strādāt ar viņiem. Tad nodomāju, ka Tolstojs ir tāda personība, ka rādīt viņa idejas mūsdienu Krievijai nav tā sliktākā lieta. Ja Krievijā katrā pilsētā būtu pieminekļi nevis Kalašņikovam, bet Tolstojam, domāju, ka tā būtu pavisam cita valsts, tāpēc nolēmu mēģināt. Apzinājos, ka tas neko daudz nemainīs, bet mēģināju rakstīt labākai Krievijai. Līdz 2022. gadam pastāvēja cerība, ka izmaiņas ir iespējamas un ka iespējams kaut ko darīt lietas labā. Es domāju, ka daudzi krievu dramaturgi, rakstnieki un režisori, kas vēlāk emigrēja, jutās līdzīgi – mēs darām mazas lietas, paužam savos darbos mazas patiesības, kuras skatītājiem noķert. Tās nav lielas pārmaiņas, bet tomēr.
Bija cerība, ka māksla maina cilvēkus?
Man joprojām ir šī cerība. Ceļojumos pa Vidusāziju un Tadžikistānu atklāju, kā diktatori baidās no māksliniekiem: viņus nogalina vai liek arestēt. Tagad Krievijā mēs redzam ko līdzīgu: gandrīz katru dienu cilvēkus nogalina ar automašīnām, apgalvojot, ka tie ir nelaimes gadījumi. Cilvēki tiek likti cietumā un arestēti pat ārzemēs. Tas parāda, ka [vara] baidās no māksliniekiem. Tas ir ļoti dīvaini.
Tas nemaz nav dīvaini – visu PSRS vēsturi caurauž centieni panākt, lai mākslinieki rada to, kas režīmam vajadzīgs. Mēs tagad [Dailes teātrī] iestudējam "Meistaru un Margaritu" un saņēmām vēstuli no Ukrainas vēstniecības – saprotamu iemeslu dēļ viņu politika ir izmest visu krievu kultūru, jo tā ir krievu maigā vara. Tomēr mēs uzskatām, ka tas ir labs stāsts šim brīdim – par mākslinieku, kurš tiek cenzēts un kuram jāvienojas ar velnu, lai varētu darīt savu darbu, jo režīms cenšas viņu izslēgt.
Par to bija mana luga "Totalitārais romāns". Es saprotu arī ukraiņus – Krievija viņus katru dienu bombardē un ir alerģija pret visu, kas saistīts ar Krieviju. Es domāju, ka mums vienkārši jādomā un jāizlemj pašiem.
Sākumā teici, ka patiesībā vari rakstīt arī krieviski. Čehu rakstnieks Milans Kundera franču valodā rakstīja par Čehoslovākiju. Viņš reiz intervijā teica, ka negrib tikts saukts par čehu rakstnieku, jo ir franču rakstnieks ar čehu saknēm. Mihails Bulgakovs dzimis Kijivā, bet rakstīja krievu, nevis ukraiņu valodā. Kā tu domā par sevi?
Laiks, kurā dzīvojam, spiež cilvēkus vienkāršot situāciju – pase kļūst par vienīgo identitātes apliecinājumu un, lai ko tu teiktu, pase parāda, kurai pusei patiesībā piederi. 2016. gadā Rīgā runāju ar Kirilu Serebreņņikovu, kurš teica, ka viņam ir dzīvoklis Berlīnē un, ja kaut kas notiks, viņš dosies uz turieni. Tajā pašā laikā viņš teica: ja tas būs globāls karš, Berlīnē viņš būs pirmkārt krievs un nevienam neinteresēšot viņa domas, jo viss: viņš ir krievs. Tagad mēs to redzam – cilvēki negrib nianses, bet divas krāsas: melnu un baltu, jo tā ir vienkāršāk. Karš ir nežēlīgs, tas visu vienkāršo.
Par Bulgakovu – jā, viņš ir dzimis un uzaudzis Kijivā, bet ukraiņi domā, ka viņa ģimene bija krievu kolonisti. Domāju, ka viņš pats nekad nav juties kā ukrainis – viņš jutās kā krievs un viņa galvaspilsēta bija Maskava. Kad biju Kijivā, redzēju, ka Bulgakova muzejs joprojām darbojas, lai gan viņa biste ir nolieta ar sarkanu krāsu. Savā lugā izmantoju lielu daļu Bulgakova biogrāfijas, tādēļ devos uz muzeju un vaicāju, vai tas tiks slēgts, uz ko viņi atbildēja: "Nē, domājam, ka izdzīvosim."
Tagad mēdz teikt, ka Ukrainas nacionālisms nav saistīts ar valodu, jo ir gan krievvalodīgie, gan ukraiņu valodā runājošie ukraiņi. Bet vai tā ir? Vai tā nav kaut kāda Rietumu ilūzija par Ukrainu?
Es Kijivā biju 2015. gadā – toreiz tā bija pilnībā krievvalodīga pilsēta, tagad tā ir pilnībā ukraiņu valodā runājoša pilsēta. Cilvēki pārslēdzas uz ukraiņu valodu. Taču pat Rietumukrainā, piemēram, Ļvivā un Ivanofrankivskā, var dzirdēt krievu valodu, jo daudzi cilvēki no okupētās austrumu daļas pārbēguši uz rietumiem un neviens viņiem nepārmet, ka viņi runā krieviski. Rietumukrainā saprot, ka cilvēki no austrumu daļas zaudējuši visu un okupācijas vietā izvēlējušies Ukrainas pusi. Viņi ir bēgļi un tiek cienīti. Tie, kuri zina ukraiņu valodu, to arī mēģina izmantot. Piemēram, es zinu krievu un poļu valodu, tādēļ saprotu ukraiņu valodu, bet nevaru tajā sarunāties – Ukrainā ar viņiem sarunājos krieviski, bet viņi atbildēja ukrainiski. Kad Ļvivas teātrī gatavojos savas lugas "Kants" lasījumam, teātris teica, lai nelietoju krievu valodu, bet runāju lietuviski – viņi piesaistīšot tulku. Es sapratu, ka darbs divkāršosies, bet mums ir tikai divas dienas. Teicu aktieriem, ka saprotu viņu sajūtas, bet, tā kā viņi nerunā angļu valodā, vienīgais veids, kā to paspēt izdarīt, ir sarunāties krieviski. Viņi atbildēja, ka pāris reizes pavemšot, bet piekrita.
Vai rakstnieka loma pēdējo desmit gadu laikā kopš Krimas okupācijas ir mainījusies?
Kopš 2014. gada pēdējās vasaras dienas manā apziņā ir plaisa. Tobrīd es Latvijā, piekrastē netālu no Lietuvas robežas, uzņēmu filmu. Tas bija mīlasstāsts par pāri, kuriem nav iespējama kopīga nākotne, jo abi piedzimuši neīstajā laikā. Viņi varēja pavadīt kopā tikai vienu dienu, [kas rādīta filmā]. Mēs strādājām divas dienas, pēc tam es aizvedu aktierus uz autobusu, aizbraucu viens pats uz Sventāju, dzēru viskiju, skatījos televizoru, kur rādīja notikumus Donbasā, un domāju: ko es te daru? Karš tuvojas, bet es taisu filmu par mīlestību – vai es esmu traks? Nē, man jādara kaut kas, lai karš nenonāktu līdz manai valstij. Es sev devu solījumu, ka četrus gadus būšu literatūras kareivis – viss, ko rakstīšu, būs savā veidā pret karu. Tā bija mana misija četrus gadus, no 2014. līdz 2018. gadam. Uzrakstīju lugu par karu Ukrainā, un tā tika uzvesta Lietuvas Nacionālajā teātrī, pēc tam vēl vienu par to pašu tēmu. Grasījos rakstīt lugu, kas būtu balstīta Svetlanas Aļeksijevičas grāmatā "Cinka zēni" un ko iestudētu Maskavas Nāciju teātrī, bet kaut kas mani no tā atturēja, laikam biju noguris no šī temata un man vajadzēja pauzi. Grāmatu "Tomass Mūrs" rakstīju trīs gadus, bet nedēļu pēc tās iznākšanas sākās karš. Pirmos divus mēnešus nespēju neko uzrakstīt, mana pasaule bija sabrukusi un paralizēta. Es neredzēju jēgu tam, ko iepriekš biju darījis. Toreiz, 2014. gadā, es sev teicu: kad apkārtējā pasaule ir tik agresīva, nevaru izlikties to neredzam un dzīvot citā dimensijā. Kad rakstīju "Tomasu Mūru", es aizbēgu no šī uzstādījuma. Iespējams, tikai zinātniskā fantastika ļauj iztēloties nākotni, kas būs pilnīgi citāda.
Grāmata ir par rakstniekiem, kas dzīvo pasaulē, kur viņu radošais process tiek nepārtraukti eksponēts. Vai realitātē ir citādi?
Protams, grāmatā tas viss ir hiperbolizēts. Es domāju, ka mums kā rakstniekiem ir jāpriecājas, ja kāds tomēr interesējas par mums. Man ir bail no pretējā – no pasaules, kur par rakstniekiem un viņu grāmatām vispār neviens neinteresētos. Tā būtu ļaunāka distopija nekā tā, ko aprakstu es.
Vēl sliktāk, ja "ChatGPT" rakstītu romānus.
Es nedomāju, ka mākslīgais intelekts pārņems mūsu lomu.
Starp citu, mākslīgais intelekts Latvijā ir ieguvis teātra balvu [2021./2022. sezonas "Spēlmaņu nakts" balvu par gada jaundarbu dramaturģijā saņēma Kārlis Krūmiņš un mākslīgais intelekts par darbu "Frankenšteina komplekss" - red.]. Bet dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce "Goodreads" ierakstījusi, ka sarunā ar viņu atklāji, ka sākotnēji esi plānojis "Tomasu Mūsu" kā erotisku romānu.
Kad rakstīju romānu un cilvēki man jautāja, par ko būs grāmata, es teicu, ka par iekšējiem dēmoniem, taču redzēju, ka tas viņus garlaiko. Tad es teicu: "Labi, tā būs pornogrāfiska grāmata." Tā ir atslēga, kā es varu prezentēt šo grāmatu.
Tavā romānā rakstnieki atrodas nepārtrauktā spriedzē. Arī tavi darbi, kurus esmu lasījis, liek domāt, ka tavs rakstīšanas process ir ļoti saspringts un tekstā ieguldi daudz enerģijas. Kā tu jūties, kad raksti?
Kad rakstu, esmu simtprocentīgi iekšā stāstā. Dažreiz neesmu pārliecināts, kur dzīvoju vairāk: stāstā vai reālajā dzīvē, tāpēc rakstīšana ir viens no lielākajiem priekiem manā dzīvē. Domāju, ka rakstniekam ir gan jātic tam, ko viņš dara, gan arī jāsaglabā neticība. Vienmēr, kad kaut ko sāku, jūtos kā iesācējs. Šķiet, ka viss, kas bijis pirms tam, ir tikai atsevišķas veiksmes, kas ir pagātnē, un vairs nevaru rakstīt tāpat, kā to darīju. Tāda sajūta ir pāris mēnešus, tad lēnām sāku ticēt, ka panākumiem nav nozīmes, jo šis ir stāsts, kas jāizstāsta, un nevaru atkāpties. Tekstā jāieliek enerģija. Īpaši teātris un kino man māca, ka tekstiem jābūt pēc iespējas īsākiem. Tekstā ir daļas, kas ir labi uzrakstītas, bet kuru izņemšana neko nemaina. Bieži izņemšana ir grūta un prasa laika distanci, jo teksts ir kā tavs bērns, kuram nebūs dzimt.
Varbūt vīrietim rakstīšana ir vienīgais veids, kā kļūt par māti. Tomass [Mūrs] par savu dēlu teica: "Varbūt labi, ka nebiju viņam klāt kā tēvs, jo, iespējams, es būtu perfekcionists un gribētu viņu padarīt par to, kas viņš nav."
Varbūt rakstīšana kā dzemdēšana ir vieglāka nekā šī "bērna" audzināšana rediģēšanas procesā. Faktiski galvenais varonis ir slims ar perfekcionismu. Viņš ir slims tādā līmenī, ka tas viņu pilnībā paralizējis – viņš domā, ka nespēj neko izdarīt tik labi kā agrāk, labāk par citiem. Viņam jābūt pirmajam, un tas viņu paralizē. Vēstule dēlam, protams, ir sava veida attaisnošanās, kāpēc viņš viņu pameta. Bet, no otras puses, viņš atrod argumentus, ka varbūt tas bija uz labu, jo viņš kā tēvs būtu briesmonis.
Cik daudz tev palīdz paša autobiogrāfija?
Daudzas detaļas ir no manas dzīves. Gan es, gan Tomass Mūrs esam [futbola kluba] "West Ham United" fani (smejas), es arī biju rezidencē, kad rakstīju grāmatu. Man ir meita, kura dzīvo Ņujorkā. Bet galvenā atšķirība starp viņu un mani ir tā, ka esmu ļoti pozitīvs cilvēks, optimistisks, varbūt dažreiz naivs. Viņš uz pasauli skatās caur melnām brillēm, tāpēc visu redz pelēku. Viņam ir cinisma maska, kuras man nav. Atšķirīga ir šī optika: es visu redzu gaišāku, bet viņš – pelēcīgāku, nekā tas ir realitātē.
Kad lasīju tavu grāmatu, man bija jādomā par Džeimsu Džoisu, jo savulaik veidoju dramatizējumu "Ulisam", bet izmantoju faktiski visus viņa darbus, arī "Mākslinieka portretu jaunībā" un "Dubliniešus". Man šķiet, tas bija rakstīts "Ulisā" – mēs dienu no dienas satiekam laupītājus, spokus, milžus, sievas, prostitūtas, bet patiesībā visu laiku satiekam tikai paši sevi. Arī Tomass Mūrs ir situācijā, kad stikla sienas viņu šķir no vērotājiem, citiem cilvēkiem. Vai šādas sienas, kas neļauj mums pa īstam saprast otru cilvēku, nepastāv starp mums visiem?
Es domāju, ka mums visiem ir maskas. Mēs esam atšķirīgi kopā ar cilvēkiem, kas mums ir patiešām tuvi, un cilvēkiem, kurus satiekam pirmo reizi. Ja mēģinātu noņemt Tomasa Mūra un manu masku, zem Tomasa Mūra maskas atklātos cita maska. Viņš piedzima ar masku, uz kuras liek citas. Dažreiz viņš cenšas būt pieklājīgāks, dažreiz brutālāks, nekā patiešām ir. Mums visiem ir maskas, tas nav nekas jauns. Žižeks ir teicis: "Lūdzu, esiet, kāds vēlaties būt, bet ne pats!" Būt pašam ir visbriesmīgākais – ja mēs būsim paši un izlaidīsim visus savus dēmonus, kurus kultūra tur vietā, domāju, ka mēs viens otru nogalinātu.
Tātad tu netici autentiskas eksistences iespējamībai?
Nē, es ticu, bet tai jābūt pilnīgi citai formai. Tad mums ir jāatgriežas mežā un jāiznīcina visas pilsētas. Tomass Moriss runā par to, ka varbūt cilvēces virziens bijis nepareizs. Mēs uz šīs planētas radām milzīgu troksni – runa ir ne tikai par automašīnām, lidmašīnām, dūmiem. Es tiešām nezinu, vai šai planētai ir dvēsele vai smadzeņu konsīlijs kaut kur dziļi zemē, bet, ja ir, tad pašlaik šīs smadzenes spriež, kā nogalināt cilvēci, jo mēs esam vīruss. Tomass Mūrs brīžiem kļūst mazliet traks, bet dažreiz neprātā cilvēki domā interesantas lietas. Viņš apgalvo, ka varbūt orangutāni ir gudrākās būtnes uz zemes. Piemēram, zinātnieki atklājuši, ka orangutāni spēj iemācīties zīmju valodu un komunicēt tajā ar tūristiem, bet viņi to neizmanto savā starpā, jo tāpat spēj saprasties. Varbūt valoda ir cilvēku kļūda.
Tad arī mūsu profesija ir kļūda.
Varbūt starp orangutaniem arī ir rakstnieki, kas raksta ķermeņa valodā.
Tu man atgādināji kādu vietu grāmatā, kur tu apraksti rezidenci. Tā man uzreiz lika saprast, ka tu runā par teātri – visi šie trakie un narcistiskie cilvēki, kuri ļoti vēlas būt uzmanības centrā un kuriem katrs sīkums šķiet kā liela problēma. Līdzīgi kā starp orangutāniem, arī teātrī ir sava veida valoda, kurai nemaz nav jābūt izteiktai vārdos.
Tev taisnība, šī hierarhijas spēle romānā drusku atgādina teātri, bet tā tas notiek arī citās vidēs, tikai teātris mums ir tuvāks. Romāna varoņi dienas laikā kļūst par zoodārza dzīvniekiem, kas spēlē šo spēli cilvēkiem, kuri nāk apskatīt šo reto "sugu" – tos, kuri kaut ko rada. Tomass Mūrs nolemj vairs nespēlēt savu lomu un kļūt par slikto "dzīvnieku", plēsēju, kas auditorijai ir daudz interesantāks nekā labie "dzīvnieki".
Vai arī Marjus Ivaškevičs vēlas kļūt par "slikto" rakstnieku?
Es esmu "sliktais" rakstnieks. Jau minēju piemēru par nacionālistiem.
Es nedomāju nacionālistus, bet plašāku publiku.
Lietuvā neviens nezina, ko no manis sagaidīt. Runa nav tikai par romānu "Zaļi", bet arī par "Izraidītajiem". Pirmajā brīdī sabiedrība bija pilnīgā šokā – "Izraidīto" pirmizrāde notika Lietuvas Nacionālajā teātrī, un tik daudz lamuvārdu šī skatuve nekad nebija piedzīvojusi. Pēc pirmajām 15 minūtēm cilvēki cits pēc cita sāka iet prom. Es biju pārliecināts, ka nospēlēsim pāris iecerētos pirmizrāžu vakarus un izrādi noņems no repertuāra. Tad sāka parādīties pilnīgi jauna publika – cilvēki, kas teātri parasti neapmeklē, un izrāde kļuva par Lietuvā nepieredzētu bestselleru. Man kā rakstniekam ir šī reputācija – neviens nezina, ko no manis sagaidīt, un arī es pats nezinu. Man liekas, ka paredzamība ir neinteresanta gan pašam māksliniekam, gan publikai. Man patīk Stenlijs Kubriks, jo viņš katrā jaunā darbā meklē citu žanru.
Paldies par sarunu.
0