Es stāvu uz ļodzīga ķeblīša

Jo dusmas uzjundī žulti, sakarsē asinis un dzīvības garu; bēdas savukārt atdzesē miesu un atņem tai dabisko karstumu, nomāc ēstgribu, traucē gremošanai, vērš sausu raksturu un samaitā saprašanu [1].

Mani jau kādu laiku aizrauj senā medicīniskā literatūra. Varbūt tāpēc, ka tā sarakstīta dzejas valodā un to veido poētiski, nevis šodienas zinātnei līdzīgi principi. Zeme, ūdens, uguns un gaiss satiekas cilvēka ķermenī un raksturā, to svārstības veido temperamentu un nosaka veselības stāvokli. Šajās sistēmās iekšējais un ārējais saistīts stingri noteiktā kārtībā. Poētiskais kļuvis par zinātnisko, simboliskais kļuvis ķermenisks.

Tāpat kā sapņa simbolika, arī senās medicīnas prakses ne vienmēr jātulko tieši – es nenolaižu asinis ikreiz, kad uznāk slikta pašsajūta. Es dodos pseidozinātnes poētiskajā laukā ar zināmu atsvešinātību. Te bīstami ieiet ar izmisušā degsmi, kurš tver pie idejas kā glābiņa. Te drīzāk noder tā aukstasinība, par kuru runā T. S. Eliots, sakot, ka dzeja nav "emociju palaišana brīvībā", bet "izbēgšana no emocijām", tā nav "personības izpaušana", bet gan "izbēgšana no personiskā". Es šeit nemeklēju praktisku labumu, nav nekā, ko sasniegt vai mainīt. Man nešķiet, ka tas visiem un vienmēr ir priekšnosacījums, lai būtu kopā ar mākslu, lasītu, rakstītu – nē, tas tā nav arī man. Bet tā ir labākā vieta, kurā spēju nonākt, sastopoties ar vārdiem, attēliem, skaņām. Vai cilvēkiem. Beznosacījumu uzmanība, nesteidzinot un nepieprasot, bet ļaujot notikt.

Pirms kāda laika pabeidzu sava dzejoļu krājuma "Apļi" manuskriptu. Kad to ar distanci pārlasīju, mani izbrīnīja, ka dzejoļos viscaur atrodami vieni un tie paši vārdi – kā zīmes musturā no teksta uz tekstu atkārtojas: koks, sakne, Mēness, kauls, zeme, dārzs, aka, acs, ola. Tie ir vārdi, kuri nepieder man, tie ierodas, un es nezinu, ko tie nozīmē. Vienkārši vārdi, kurus esmu lasījusi atkal un atkal Mairas Asares, Horhes Luisa Borhesa, Jāna Kaplinska, Leonoras Karingtones, T. S. Eliota, H. D., Kristīnas Roseti tekstos. Tie ir vārdi, kuri tāpat kā visas svarīgās lietas – piedzimšana, rūpes par dzīvību un tās ritmiem, nāve – ir vienmēr vieni un tie paši, bet katrs, kurš tos piedzīvo, piedzīvo tos no jauna.

koks

Koka saknes un zari ir balss un atbalss. Pa vidu ir stumbrs, kas nelīdzinās ne balsij, ne atbalsij bet tur tās abas kopā. Virzība no sakņu galiem uz zaru galiem ir virzība no neprāta uz pārprātu. Dzejniece H. D. lieto jēdzienu pārprāts (overmind) kā apzīmējumu tam prātam, kurš ļauj piedzīvot pilnību skaistumā, idejā, taisnīgumā. Tā ir smalka prāta kustība, kas izplešas kā medūzas taustekļi un ietiecas tur, kur ikdienišķais prāts savā koka stumbra pamatīgajā stabilitātē neļauj mums būt. Man šķiet, ka man izdevies atrast īsto vārdu – pārprāts pauž gan pārākumu, gan būšanu ārpus ierastā, gan arī bīstamo un slimīgo ārprātu. Kad sabrūk kāda no prāta funkcijām, tā ļauj uzplaukt citai. Ne velti pārprāts mēdz atklāties, kad veselais saprāts ieplaisā.

Kad jaunībā piedzīvoju mērenu ārprātu, es satiku cilvēkus, kurus dzejnieks Deivids Ratrejs sauc par neredzamajiem. Viņi dzīvo piepilsētas miestos, Čaka ielas pritonos un ezoteriskās kopienās, kurās pakļaušanās dievam un pakļaušanās vīrietim ir viens un tas pats. Meitene ar dzidro balsi, kura klausījās filozofijas studentu runās, sausās kā siena ruļļi, kas savīti no aptuvenām nojausmām par to, kas skaitās kruti, bet viņas pašas spēks un gudrība viņu tikmēr palēnām pazudināja. Es nevaru viņu atrast, lai kā cenšos. Un A., kurš sevi sauca par latviešu Eminemu. Viņš mani ieraudzīja naktī uz Barona ielas un teica, ka esmu karaliene. Pēc tam viņš mani atrada kafejnīcā, un mēs kļuvām par sabiedrotajiem, guļot uz grīdas viņa nemēbelētajā istabā, kuras sienas bija debesis ar baltiem, pūkainiem mākonīšiem. A. acis bija lāzeri, viņš dzēra, lai justos normāls.

Ārprāts ir saistīts ar pārprātu tāpat kā saknes ar zariem. Viens nevar bez otra. Bet tikai tas, kurš iemanto pamatīgumu, spēj uzrāpties un noturēties. Vai pazīstat kādu pusģēniju, kurš visu dienu skatās seriālus? Vai pazīstat kādu talantīgu jaunu cilvēku, kurš pārāk daudz dzer? Cik daudzi no mums savu skaistumu un spēku pārklāj ar miglu, jo tam nav vietas, jo citiem bail no mūsu intensitātes?

Man ir izdevies uzrāpties zarā. Es pelnu naudu, rakstot, nevis pārdodot savu ķermeni. Es ēdu tad, kad vēlos ēst, nevis tad, kad mani pārņem neizturama trauksme un tukšums. Mans prāts ir skaidrs. Tagad es saskaros ar neikdienišķo kontrolētāk, apzinātāk. Tas lielākoties notiek tekstos un sarunās, kuras aizved tālu no ierastā. Tie ir mani zari. Es ceru nekad vairs nenonākt tumsā.

aka

Bērnībā kaimiņu mājā bija aka, uz kuru mēs gājām pēc dzeramā ūdens. Arī no citām mājām gāja uz to aku. Veca sieviete svārstīgā gaitā nesa uz pleciem kārti ar diviem ūdens spaiņiem. Es lasīju "Skandināvijas tautu pasakas", kur bija pasaka par septiņiem šķirstiņiem. Pārlasīju to atkal un atkal – meitenes nokāpšana akā arvien man pavēra brīnumainu un laimīgu pasauli.

Bet nokāpšana akā ir arī galējā tumsa. No akas nav izejas, tā nav upe. Tās ir dzīles, no kurām tikt ārā vari tikai ar citu palīdzību, un arī tad nepieciešamas vairākas stipras rokas, kuras griež ratu un izvelk. Tā notika ar mani. Pēc pieciem gadiem tumsas es sāku iet uz pašpalīdzības grupu cilvēkiem ar ēšanas traucējumiem. Pēc katras nodarbības mēs apskāvāmies. Tur es iemācījos apskauties un to, ka cilvēki, ar kuriem man ikdienā nav nekā kopīga, spēj dot drošības sajūtu un apliecināt, ka klātbūtne un nedalīta, maiga uzmanība ir dziedinoša. Iepriekš to meklēju savos partneros, bet grupas cilvēki man iemācīja drošības sajūtu bez pakļaušanas.

Nesen sāku lasīt Annes Sekstones dzejoļus, bet tad izlasīju ievadu viņas grāmatai "Žēlastības" ("Mercies") un nobijos – viņa izdarīja pašnāvību, viņa bija vardarbīga pret savām meitām. Man uznāca bailes, ka arī es varētu palikt tumsā. Ap mani aptīsies saknes, es nespēšu pakustēties. Es redzu brīnumaino gaismas upi, kura plūst zem zemes, bet neredzu to, kura plūst debesīs. Aptvēru, ka visas dzejnieces un mākslinieces, kuras veido manu personīgo panteonu, ir pabijušas tur, lejā. Bet viņas ir tikušas atpakaļ virszemē.

Es priecājos, atklājot, ka arī Leonoras Karingtones "Dzirdes radziņā" ("The Hearing Trumpet") akai ir īpaša vieta – pansionāts, uz kuru romānā tiek nosūtīta 92 gadus vecā Marianna, ir reliģiskās organizācijas "Gaismas akas brālība" pārraudzībā. Citā grāmatā Karingtone raksta par savu ārprātu Otrā pasaules kara laikā kādā Spānijas psihiatriskajā klīnikā, kas arhitektūras un plānojuma ziņā atgādina "Gaismas akas brālību". Grāmatu sauc "Pazemē" ("Down below"). Savukārt ēka, kura šādi nosaukta, ir tornis. Līdzīgi arī Jaņa Ricos dzejolī "Aka" – aizbērta aka kļūst par tādu kā dīvainu skursteni, pret kuru atsitas putni.

Leonora Karingtone nodzīvoja līdz 94 gadu vecumam. Viņas gleznās un tekstos reālais, materiālais nav nodalāms no fantastiskā, garīgā. Šķiet, visu mūžu viņa smēlusi no pārprāta dziļumiem.

zeme 

Un kauli – dinozauru un cilvēku –, fosilijas, māls, saknes. Kad man bija ļoti slikti, es nepārtraukti meklēju nodarbes un zināšanas, kuras mani izglābs. Tas nepalīdzēja. Jo tobrīd daudz vairāk bija vajadzīga drošība, nevis gudrība un meistarība. Tomēr arī zināšanas un pieredze, kuru ieguvu, maldoties pilsētā un tekstos, lēni tapa par manu pamatu, zemi.

Astoņpadsmit gadu vecumā Maira Asare mani iepazīstināja ar dzeju. Es centos lasīt visu, kas jāizlasa, bet man gāja grūti. Kaut ko mēģināju rakstīt, bet nekas labs nesanāca. Tomēr mani jauneklīgie centieni kļūt par inteliģentu cilvēku aizveda pie tekstiem, kuri arvien veido manas dzejas valodas pamatu. Kad mācījos universitātē ASV, bieži gāju uz bibliotēku, kaut arī tā mani biedēja ar savām spožajām gaismām, klusumu un auksto kondicioniera gaisu. Grāmatas tur bija saliktas cieši un taisni, it kā to uzdevums būtu veidot kārtību, nevis tikt lasītām. Es paņēmu Eliotu, kuru lasīt ieteica dzejas zinātāji. Man gāja grūti, tomēr tieši tur atradu vārdus, kuri man likuši atgriezties pie Eliota atkal un atkal, līdz viņu no sirds iemīļoju un mīlu joprojām.

The only wisdom we can hope to acquire
Is the wisdom of humility: humility is endless.
The houses are all gone under the sea. 

The dancers are all gone under the hill. [2]

Par spīti visai burāšanai un ūdens motīviem tekstos Eliots man ir zemes dzejnieks. Viņš atkārto tik daudzu dzejnieku sajūsmu par visu mirušo un sairušo būtņu vienlaicīgumu ar mums zemē. Viņa iesakņotība tradīcijā – auglīgā, augošā, zaļojošā iesakņotība ir zemes dzeja. Maira Asare man vairāk  saistās ar ūdeni. Varbūt tieši viņas ietekmē astoņpadsmit gadu vecumā savu pirmo dzejoli uzrakstīju, raugoties uz kaiju, kura, nostājusies uz Ventā ejoša ledus gabala, lēni slīd uz jūru. Tikai divpadsmit gadus vēlāk ievēroju, ka arī Mairas pirmā krājuma tituldzejolī caur ledus sienu viens pie otra tiecas putns un zivs.

Arī Borhess, kura pavisam īsā dzejas kopa, kas 2002. gadā publicēta "Satori" Leona Brieža atdzejojumā, mani arvien pavada tad, kad jūtos pazaudējusi pamatu:

"Dārza vārtiņi atveras
tik pakļāvīgi kā lappuse,
pie kuras kāda bieža dievbijība vēršas ar
vaicājumu" [3] 

Tā ir pazemības dzeja.

Mēness

Es eju pa Mūkusalas ielu, skatos Mēness sejā un veltu viņai savu bezjēdzīgo līdzjūtību. Starp mums pastāv klusa saprašanās. Viņa tāpat kā es atstaro apkārt notiekošo, varbūt tāpēc šķiet tik nogurusi. Viņai nav pašai savas gaismas, un arī es bez citu siltuma esmu ēna.

Pilnmēness laikā es jūtu kādu saucienu, līdzīgi kā grupas "Alians" dziesmā "Na zare", kuru Anna Auziņa tik brīnišķīgi citē savā dzejolī par dēlu. Tieši viņas iespaidā šī dziesma man sāka nozīmēt to, ko tagad. Kādā intervijā ap 2000. gadu tobrīd jau sen izjukušās grupas solists teica, ka astoņdesmito beigās viņi bijuši jauni, romantiski un tiešām ticējuši.

Viesmīlīgi sveicu katru savu sirmo matu, kas apliecina, ka arī es zināmā vecumā arvien ticu. Tikai kam? Es nezinu, bet varbūt ar darbību pietiek, pat ja tai nav mērķa.

Sirmie mati mani padara arvien līdzīgāku Mēnesim.

ola

Arī ola ieradās bez paskaidrojumiem. Es to ielaidu, jo nojautu tajā kādu man nepieejamu laipnību un gudrību. Simbola nozīme ir personiski rodama, un tomēr tam piemīt spēja savienot prātus pāri laikam un vietām. Atrodu olu Leonoras Karingtones gleznā "Milze", lasu, ka Mariannai romānā "Dzirdes radziņš" bija sarkana vista, kura katru dienu izdēja vienu olu, un jūtu radniecību, kuru nevaru iztulkot. Es nezinu, kāpēc manos darbos parādās ola, un nevēlos to saprast – es vēlos skatīties, paņemt olu rokās un paklausīties, kas tajā mīt. Es gribu ļaut nozīmēm, asociācijām, atmiņām virmot prāta tuvumā, neizceļot nevienu no tām. Simbola spēks ir plašumā, kuru tas paver, nevis precizitātē.

Pārlasot pēdējos triju gadu laikā sarakstītos dzejoļus, redzu, ka ola mani ir gaidījusi. Arvien necaurredzama, kustības avots tajā ir neredzams. Bet esmu vērojusi, kā čaumala ieplaisā un no tās izlaužas enerģija. 

Kā Krisas Krausas apsēstība ar Diku. Kā Otrā pasaules kara laikā Leonoras Karingtones mānija, kas lika viņai vērsties pie Madridē augstu stāvošām amatpersonām pārliecībā, ka viņa nes sevī visas pasaules sāpes. Tomēr ne iekšējā pārliecība, ne ārprāta atbrīvotās pārprāta vīzijas viņu nepasargāja no varas, jo vara un spēks ir atšķirīgas lietas – vienas nakts laikā viņu izvaroja pieci vīrieši.

Man ir aizdomas, ka apsūdzības histērijā sakņojas nespējā pieņemt sievietes intensitāti. Ja Krisa būtu vīrietis un rakstītu vēstules sievietei – vai kāds viņai pārmestu histēriju? Vai Karingtonei nevajadzēja spārdīties, kost, spļaut un skrāpēties, kad psihiatriskās klīnikas personāls viņu kailu piesaitēja gultai, kurā viņa vairākas dienas gulēja, čurāja un kakāja? Histēriska sieviete ir labi zināms tēls. Deviņpadsmitajā gadsimtā histērijas diagnozi saņēma sufražetes. Sievietēm, kuras rakstīja, diagnosticēja klīstošo dzemdi. Izrādās, dzemde klīdusi sievietēs jau kopš Antīkās Grieķijas. Kā tāda maza olu kastīte, nonākusi bezsvara telpā.

*

Es sēžu blakus 500 gadus vecam kokam un domāju, ka man jābūt kā šim kokam. Es klusēju un ļauju tam notikt. Pārlūkoju šo dīvaino eseju, kurā esmu centusies savākt vienkopus sev mīļus vārdus, un baidos, ka izklausos lecīgi. Man bail, ka mani izsmies, ja teikšu – tie ir arī mani vārdi. Ja nu viņi domās, ka meloju? Ka esmu piesavinājusies svešus vārdus bez atļaujas. Kas ir tie, kuru atļauju es arvien gaidu? Kam pieder visi svarīgie, skaistie vārdi?

Es mācos neticēt sava prāta balsīm, kuras atkārto senus pārmetumus, kuras turpina par mani runāt tā, kā to darīja lielie zēni. Es mācos rediģēt to nesalasāmo domu rakstu, ko veido atsauces uz visu iepriekš dzirdēto, justo, lasīto. Es darbojos ar elementiem, un reizēm, ja paveicas, tie man paklausa. Viens no tiem man ir palīdzējis jau kopš pamatskolas, šo elementu sauc Eminems. No viņa es iemācījos paņēmienu, kā tikt galā ar bailēm no izsmiešanas, un līdzīgus vārdus vēlāk esmu dzirdējusi arī no vairākām šeit pieminētajām rakstniecēm. Savā ziņā tieši to pašu man kādā sarakstē teica Agnese Krivade, un pirms viņas to bija rakstījusi Krisa Krausa: atklāt savas šaubas un bailes, pasakot: "Jā, es stāvu uz ļodzīga ķeblīša, bet to saku es, un tāpēc ķeblītis mani tur."

[1] Burton, Robert. Anatomy of Melancholy. 2. nodaļa, 103. lpp., autores tulkojums.

[2] T. S. Eliota dzejolis "East Coker" 

[3] Horhes Luisa Borhesa dzejolis "Tiešums"