Ilustrācija no grāmatas
 
Ar bērniem
22.03.2023

Bezmiedziņš

Komentē
0

Par Anetes Meleces bilžu grāmatu "Pazudušais miedziņš" (Izdevniecība "Liels un mazs", 2022) 

Stāsta, ka mākslas darba radīšana ir kā jaunas pasaules būvēšana, pār kuru tās radītājai ir teju neierobežota kontrole. Tā ir veseluma veidošana no haosa, no nekā, no iepriekš nesaistītiem elementiem. Savas gribas īstenošana, kārtības ieviešana.

Mākslu mēdz pretnostatīt t.s. īstajai dzīvei – tai, kura notiek prom no darbagalda, tai, kurā ir nodokļu režīmi, radinieku sanākšanas, sabiedriskais transports, sakaltis siers un veļasmašīna. Lai kā gribētos, īstā dzīve norit teju neatkarīgi no dzīvotājas gribas un nepakļaujas kontrolei.

Ir ērti domāt pretmetos, tomēr arvien naskāk esam sākuši atklāt teritoriju starp tiem – pelēko zonu, neskaidro, nenoteikto, to, kas ir pa vidu "pareizajam" un "nepareizajam", "skaistajam" un "neglītajam", "laicīgajam" un "mūžīgajam", allaž apšaubot, vai vārdi spektra galos ir atbilstošie. Domāšana pretmetos ir vien sākumpozīcija, ļodzīga laipiņa, no kuras atsperoties tā salūst, un mēs iekrītam tai pelēki zilajā, no kā dzer gan zīdītāji, gan putni, gan savulaik dinozauri.

Domājot par mākslas radīšanu un dzīves dzīvošanu, var atrast daudz pretmetu. Mākslas radīšana un naudas pelnīšana. Mākslas radīšana un atpūta. Mākslas radīšana un stabilitāte (materiālā, garīgā). Un, protams, mākslas radīšana un bērni.

Anete Melece grāmatā "Pazudušais miedziņš" ieved lasītājus istabās, kurās sadzīvo māksla un bērns. Lai tiem abiem labi ietu, jāmeklē miedziņš, kas strādājošam vecākam nozīmē dažas stundas ilgi cerēta darba. Bet ko darīt, ja miedziņš kavējas?

Varam iztēloties idillisku ainu vakara pustumsā: samiegojies bērns palīdis zem segas, uz gultas malas sēž mamma un dzied "Aijā, žūžū". Pirms vēl lācēni tikuši pie medus un ogām, bērniņš jau dus un mamma var klusiņām piecelties, lai apdarītu nepagūtos darbus. Bet vai nu tāpēc, ka mūsdienu vecāki ir kolektīvi izlēmuši audzināt izlutinātus palaidņus, vai arī tāpēc, ka bērnu paklausību vairs necenšas panākt ar baiļu iedvešanu, vakari daudzās mājās ir kūleņu, ideju, ceļojumu laiks. Un viss jau būtu labi, ja vien kāda teikšana tajā būtu lielajiem.

Stellas vakara ceļojumu caur deviņiem stāstiem spēj pārtraukt vien miedziņš – mītisks spēks, kuru neviens nav redzējis, bet zina stāstīt, ka tas esot salds. Miedziņa meklēšanā tiek iesaistīti izmeklētāji, un beigu beigās miedziņš atrodas. Kur gan tas bija noslēpies? To es nestāstīšu, lai saglabātu noslēpumainības auru.                    

Anetes Meleces darbi lasītājiem un skatītājiem ir labi pazīstami, tie guvuši starptautisku atzinību un augstu novērtēti arī Latvijā. Meleces veidotā animācijas īsfilma "Kiosks" (to var noskatīties mākslinieces mājaslapā) ieguvusi balvas festivālos Šveicē, Ēģiptē, Dānijā un citviet. Anete Melece ilustrējusi Ingas Gailes, Laura Gundara, Jura Kronberga un citu autoru grāmatas.

Anetes Meleces ilustrācijas iepazinu Laura Gundara grāmatā "Vaļa balss", un varbūt tāpēc man viņas vizuālais rokraksts saistās ar viscaur dinamisku, spilgtu, bet harmonisku flomāsteru zīmējumu, kurā īpaša vieta atvēlēta silti brūni oranžajam. Detalizētība ilustrācijās nav pašmērķīga, tā vedina acis klaiņot lapā atklātajā telpā. Apziņa, ka māksliniece zīmējusi ar flomāsteriem – visnecilāko no zīmēšanas rīkiem – rada papildu apbrīnas un jautrības slāni, vēsta par spēlēšanos, bērnišķīgo, bet vienlaikus rūpīgo un uzmanīgo.

Naratīva veidošana gan Meleces ilustrācijās, gan tekstos sākas ar ikdienišķo, kurā atklājas brīnums. Mēs atpazīstam kiosku Rīgas centrā, bet tad ieraugām to kā prāta stāvokli, ierobežotu telpu, kuru ņemt līdzi neierobežotajā. Mēs satiekam kādu, kurš uz parka soliņa spēlē šahu pats ar sevi, līdz viņa galva top tik smaga, tik liela, ka to vairs nevar noturēt. Un viesojamies Saeimas amfiteātrī, kurā šoreiz sēž Kartupeļgalvas kungs, Bārbija, Astoņkājis, mazs sunītis un daži cilvēki.

Arī meklējot miedziņu, talkā nāk brīnums – rotaļlietas top dzīvas un palīdz atrisināt noslēpumaino pazušanu. Un tiešām, raugoties uz to, ar kādu degsmi mans bērns liek tiranozauram ievainot parazaurolopu, rodas šaubas par tik ierasto dalījumu "dzīvs"–"nedzīvs".

Paralēli galvenajai sižeta līnijai grāmatā ir papildu sižetiņi, mazas durtiņas, kuras atvērt un ieraudzīt, ka mēs sekojam ne tikai miedziņa gaitām, bet arī pingvīna dienas režīmam, jau iemīļoto "Liels un mazs" grāmatu dzīvei Stellas skapī un vēl astoņiem stāstiem. Tas ir mans iemīļotākais atvērums – stāsti, kurus Stellai lasa tētis. Šķiet, te visbrīvāk un nevaldāmāk joņojusi autores iztēle, jo katrs no stāstiem vedina domāt, kā gan tas risināsies, cerēt, ka varbūt kāds tos uzrakstīs. Uzskaitījuma formāts rada telpu absurdajam, jautrajam, nefunkcionālajam, jo ļauj vienkopus attēlot savstarpēji nesaistītus stāstus, kuriem nav jākalpo grāmatas sižeta līnijai. Atkal un atkal lasot grāmatu, man gribētos redzēt vēl vairāk šādu iztēles lēcienu, durtiņas uz slepenajām ejām.

Tomēr jau patiesi šaurā laiktelpā autore spējusi ieviest plašumu. Es iztēlojos, ka esam liecinieki stundai Stellas un viņas vecāku dzīvē. Tā norit dzīvoklī spožu griestu lampu gaismā, kas it kā rada laika nebeidzamības sajūtu kā ballīšu naktīs, kad šķiet, ka nekad nebūs jāiet mājās. Varbūt tā jūtas bērni, kad vakaros cenšamies viņus sasaukt.

Tēta nogurušās acis, mammas dedzība ātrāk doties uz darbistabu, Stellas apņēmība, nesot tētim "Nepaklausīgo vectēvu", – tas varoņiem piešķir emocionalitāti, kura laiktelpas šaurībā kļūst par viņu dabu. Viņi ir iedomājami, jo ir īpatni. Un arī lietas ir dzīvas ne tikai tāpēc, ka spēj skatīties un runāt, bet arī to rakstura dēļ. Mēs satiekam putekļu sūcēju, kurš skapja šaurībā nododas meditācijai par dzīvības cikliskumu, un ieraugām miega centrāles darbinieka sejā to rūdīto pasta darbinieku izteiksmi, kuras paustais nogurums un aizkaitinājums ievainojis tik daudzas jūtīgas sirdis. Es vēlētos kādu sevišķu rakstura īpatnību atklāt arī izmeklētāju tēlos, bet viņi mani neaizrauj. Mēs jau pirmajās lappusēs pierodam, ka rotaļlietas ir dzīvas, tāpēc tas vien, ka izmeklētāji ir rotaļlietas, nerada savdabību.

Tomēr detektīva žanra elementi noteikti ir vietā stāstā par bezmiedziņa vakaru. Vecāku apspiestais izmisums, nogurums un, jā, neizturamā garlaicība, jau kārtējo vakaru pēc kārtas lasot vienu un to pašu grāmatu, ir reāls priekšnosacījums dramatiskai spriedzei (esmu atklājusi, ka varu skaļi un izteiksmīgi lasīt priekšā bērnam, vienlaikus uzmanīgi prātojot par kaut ko sev interesantu).

Kā jau ierasts ar labu bērnu literatūru, tā ir interesanta arī pieaugušajiem lasītājiem. Šajā stāstā rodams mierinājums vecākiem, kuri strādā no mājām. Ne tikai mākslā, ne tikai algotu darbu. Stāsts ļauj mums nejusties tik vieniem. Piemēram, mātēm, no kurām tradicionāli tiek sagaidīta pašaizliedzīga kalpošana bērnu un vīra vajadzībām. Šie it kā gaistošie likumi tomēr ik pa laikam uzplaiksnī, varbūt ne vārdos un lēmumos, bet kādā klusā domā, kuru pavada vainas apziņa. Ja vainas apziņai par dažām stundām prom no bērna pieskaita vainas apziņu par nodarbošanos ar mākslu, kamēr citi operē sirdis un audzē ekoloģiskos dārzeņus, sanāk sajusties kā pavisam sliktam cilvēkam. Un tad jau vēl pastāv iespēja, ka mākslas darbi, kuru radīšanai vajadzīgais laiks tik rūpīgi zagts bērnam, netiek novērtēti, pašai nepatīk, ar tiem neko nevar nopelnīt. Diezgan viegli iekulties pašpārmetumos.

Un arī vecākam, kurš laikā, kamēr otrs strādā, paliek ar bērnu, ir vajadzīgs veldzējums (vai, piemēram, kāda vērtīga un prestiža balva). Šoreiz tas ir tētis. Šķiet, laiki, kad šāds pienākumu dalījums liktos īpatnējs, jau pagājuši, tomēr nenāk par ļaunu lieku reizi parādīt tēti, kurš līdz bezspēkam rūpējas par bērnu. [1]

Kad vakars lēnām pārtop naktī, jāatceras, ka pazudušais miedziņš tomēr nav traģēdija. Tāpat kā lielākā daļa ikdienišķo strīdu un grūtību. Man nekad nav paticis jaukt traģisko un komisko, bet nesen atradu jau ceturto sirmo matu, un tas tomēr liecina par zināmu briedumu, tāpēc arvien vairāk cenšos ikdienā ieraudzīt notikumu divējādo dabu. Tas, šķiet, saistīts ar prasmi mainīt fokusu – to pašu prasmi, kuru pielietojam rakstot un zīmējot. Īstajā dzīvē to izdarīt ir daudz grūtāk, un arvien jāmācās atrast uzjautrinošo arī saspringti nopietnajos strīdos par to, ka ziemā nedrīkst iet ārā sandalēs, par to, ka arī šodien pēc atgriešanās no pastaigas tāpat kā katru dienu ir jānomazgā rokas. Spēt uzzīmēt sevi, spēt rakstīt un lasīt par bezspēcības sajūtu pazudušā miedziņa priekšā nozīmē ielaist savās mājās komisko, kurš strādā maigi, bet pamatīgi.


[1] Te atceros Kristīnes Želves eksperimentālo prozas darbu, kurš radies pēc viņas aicinājuma tvitera lietotājiem pabeigt frāzi "Es gribētu, lai mans tēvs...". Šo lielisko, skaudro, mākslinieciski pētniecisko darbu var lasīt žurnāla "Strāva" 4. numurā. Lai gan teikuma beigas ir dažādas, daudzas no tām vieno tēva neiesaistīšanās bērna dzīvē.

Linda Gabarajeva

Linda Gabarajeva ir dzejniece, kas raksta pieaugušajiem un bērniem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!