Par Teda Hjūza dzejas izlasi "Vārnas dzīve un dziesmas" ("Neputns", sastādījis un atdzejojis Arvis Viguls, 2023).
Es lasu Hjūzu un nokļūstu zilzaļu tīrumu un zeltainu tuksnešu laikā, žilbinošu kaulu laikā, kurā bez cilvēka un viņa ikdienas ir vēl vesels lērums citu notikumu. Tas ir laiks, bez kura man grūti izdzīvot pulksteņu un pienākumu laikā, laiks, kurā eju kā pirtī. Turklāt tā ir dzeja, kas mani apbur nevis ar atsevišķām skaistām, trāpīgām rindām vai parādot īpatnēju veidu, kā aplūkot man pazīstamo pasauli, bet gan pārkārto to tik pamatīgi, ka neviļus rada jaunus fizikas likumus. Es tos nesaprotu, līdzīgi kā vidusskolā nesapratu fiziku, bet tie uz mani iedarbojas neatkarīgi no manām zināšanām. Ko līdzīgu piedzīvoju ar vēl vienu Arvja Vigula atdzejotu autoru – Arkādiju Dragomoščenko. Esmu pateicīga šiem dzejniekiem inženieriem, kuru celtās rindas pārtop brīnišķās dabas parādībās, kurās iekļūstot ir grūti atrast ceļu laukā.
Bet līdztekus fantastiskām prāta celtnēm, līdztekus dzejas laikam, kurā vienīgajā tās spēj pastāvēt, es piedalos arī biogrāfiskajā laikā – par spīti tam, ka bieži gribas aizmirst, ka ārpus manas istabas ir arī citi un ka grāmatas rakstījuši īsti cilvēki. Lai kā es gribētu izvairīties no neērtībām, ko paredz saskarsme, es nevaru bez tās iztikt. Un tāpēc ir tik grūti rakstīt par Hjūzu, jo es gribētu, lai viņam nav personības. Es gribētu, lai šos dzejoļus ir sarakstījis kāds mazāk šaubīgs tips, par kuru Silvija Plāta nebūtu rakstījusi, ka viņš vardarbīgi ietekmējis viņu dažas dienas pirms spontānā aborta. Es gribētu, lai man nav jādomā par cilvēku Hjūzu un es varētu mierīgi lasīt viņa dzejoļus.
Šajā rakstā esmu centusies sapludināt grāmatā sastingušo un biogrāfisko laiku, lai sanāktu vairāk vai mazāk sakarīga recenzija un man izdotos sev pašai vienreiz un par visiem laikiem atbildēt uz neatbildamo jautājumu par dzīves un literatūras attiecībām, bet – es arvien zaudēju. Mans prāts paliek sadalīts, es dzīvoju divās pasaulēs un nespēju tās samierināt.
Vārna ir melns tintes kleksis
Man aiz loga atkal ir bērzs. Liels, pat dižs bērzs, un tā galotnēs (jo bērzam ir vairākas) nevērīgā mierā tup vārnas, it kā tās tupētu uz žoga vai akmens, – putni, kuri gandrīz nav putni, ja par putna sūtību uzskata debesu apgūšanu, pacelšanos pār ikdienišķo. Vārnai gluži labi piestāvētu racējapogam raksturīgā dzīve pazemes alās, tās radiniece ir drīzāk žurka, nevis strazds vai vanags.
Bet Hjūza vārna it kā atgūst putnam raksturīgo atrautību no zemes dzīves, vārnas laiks dzejoļos kļūst neatkarīgs no tās fiziskās dzīves laika. Hjūzs mitoloģizē vārnu, iemitinot to akmens dziļajā, ietiepīgi klusajā laikā, kur vārna atsakās sniegt skaidrojumus par savu pagātni un iedabu, līdzīgi kā tas ir Vislavas Šimborskas dzejolī "Saruna ar akmeni", kurā akmens tā arī paliek slēgts. Hjūzs vārnu paceļ vēl virs debesu ķermeņiem, šiem untumainajiem dieviem – vārna ir melna varavīksne, tā savieno zemes melno dziļumu ar debesu melno dziļumu. Saule un mēness ir nepastāvīgi rotājumi, labvēļi, kas gādā par vārnas izperēšanu (48. lpp.). Melnā tumsa ar melno varavīksni ir tukšuma tumsa. Dzejolis "Vārnas spalva" notiek tur, "Kur nav nekā" (49. lpp.), un pati vārna paziņo, ka "Itin viss, kas Dievam lieks, pieder man" (51. lpp.).
Nabadzīgā vārna, pieticīgā vārna, kas apmierinās ar mazumiņu, ir pēdējā izdzīvojusī. Vārnas laiks turpinās vēl pēc beigu laika (52. lpp.), viņa (jo Hjūzam vārna ir vīrietis) dzīvība ir nelokāma, tā smeļ no nāves. Dzejolī "Medījums" nāve apņem būtni, celdamās no viņas pašas, no iekšienes, un izraida viņu tumsā, dzīvībā (56. lpp.). Vienlaikus dzejoli iespējams lasīt arī pavisam pretēji – dzīvība ir tā, kas dzimstošo nošausta, cauršauj, nobozē, nožņaudz, sadur un tādu, galīgi izmocītu, atdod tumsai. Piedzimšana un nomiršana ir savijušās un veido it kā ceturto laiku dalījumā "pirms piedzimšanas – dzīves laikā – pēc nāves". Tas ir laiks, kurā cilvēkam ieiet liegts, bet tajā var paviesoties dzejolis.
Tukšums, kuru pārstāv vārna, izpaužas arī kā klusums. Vārna atsakās uzņemt vārdus, līdzīgi kā nīgrs vientuļnieks atsakās uzņemt attālus radiniekus (59. lpp.). Ja visa sākumā bija vārds, vārna atsakās sākt. Ja iedomājamies, kā būtu iztikt bez vārdu darinātas valodas, vārna atsakās no verbālas saziņas. Dzejolī "Katastrofa" (71. lpp.) vārna apcer vārdu vardarbību: "Pienāca ziņas par vārdu. / Vārna redzēja to slaktējam cilvēkus. Viņš ēda kā parasti. / Viņš redzēja to nolīdzinām ar buldozeru / Veselas pilsētas līdz ar zemi." Vārdam dzejolī tiek atņemts sakrālais, vārds ir cilvēku darīšana, tas ir cilvēku radīts monstrs, kas pavērsies pret viņiem pašiem: "Vārds prata sagremot tikai cilvēkus." Vārna ir cilvēka radītās katastrofas vienaldzīgais, pārlaicīgais liecinieks.
Bet vārna, protams, piedalās arī bibliskajā laikā, dzejolī "Bērnišķīgs joks" (61. lpp.) būdama klāt, kad Dievs iedzīvina pirmo sievieti un pirmo vīrieti, kas, lai gan Hjūzs neizmanto šo vārdu, angliski varētu skanēt to animate no latīņu anima – dzīvība, gaiss, elpa, gars, dvēsele. Bet dvēseles vietā vārna katrā no cilvēkiem ieliek pusi tārpa. Līdzīgi kā Platona "Dzīrēs" cilvēki sākotnēji bijuši viens vesels, pēcāk sadalīti un nu mūžīgi tiecas viens pie otra, lai atkal kļūtu par veselumu. Vārna, šī pirmatnējā dzīvības inženiere, ielikusi katrā tikai pusi dvēseles. Bet nekā cēla – cilvēkam dvēseles vietā ir puse tārpa.
Hjūza vārna apdzīvo nenoteiktu tukšumu, kurā trūkst ēdamā, bet viņam ir humora izjūta. Vārna, šī smejošā, nicīgā vecmāte, kam patīk knābāt cilvēku zarnas, ir pieredzējusi gan vēsturisko, gan mītisko laiku un pieredzēs laiku pēc laika beigām. Ja vārna būtu cilvēks, viņš būtu nedaudz līdzīgs Hamfrija Bogārta attēlotajam Rikam no filmas "Kasablanka" – tādam, kurš paceļas virs ikdienišķā, vienlaikus no tā barodamies, tādam, kura cinismam ir dziļš iemesls un kura ietekme ietiecas tālu aiz cilvēka valdījumiem.
Vārna ir silts
Sirreālistei Leonorai Karingtonei esot bijusi visai neganta humora izjūta. Reiz viņa sadalījusi vistu, izcepusi un salikusi tās ķermeņa daļas pavisam citādā kārtībā, nekā Dievs to paredzējis, un jaunradīto būtni pasniegusi vakariņās augsti godājamiem viesiem. Hjūzs arī piekopj līdzīgu tēlniecību, par materiālu izvēloties miesu. Dzejolī "Trīs dienas līgava un līgavainis slepeni guļ kopā" (107. lpp.) mīlētāji viens otru saliek no detaļām: "Tagad viņa ir atradusi viņam pēdas, viņa tās pievieno / Tā, lai viss ķermenis izgaismotos." Deformētais, no detaļām saliktais ķermenis atgādina cilvēkiem līdzīgās būtnes no Frānsisa Bēkona gleznām, to organiskās ķermeņa formas, kas šķiet saliktas pa detaļai vien. Tas paredz zināmu aukstasinību, darbošanos ar miesu kā materiālu, savā ziņā atkārtojot sākotnējo radīšanas procesu un salipinot pašam savu cilvēku no tā, kas ir pa rokai. Un tas, kas ir pa rokai Hjūzam, ir kas baisāks par mālu.
Hjūza dzejas izejmateriāls ir arī iekšējie orgāni, īpatni, miesas dzīlēs dusoši dārgakmeņi. Viņa aprakstītās zarnas ir kruzuļaini, noslēpumaini labirinti, līdzīgi teksta rindām, kas vijas un vijas viena zem otras un ved lasītāju tālāk. Fizioloģiskais, miesiskais dzejoļos ienāk arī kā asinis, vēmekļi, izknābātas smadzenes un ieņem savu vietu tekstā neticami harmoniski. Tas noteikti ir arī atdzejotāja nopelns, jo atdzejojums ir tik veikls, ka man tikai retos gadījumos ir interese par oriģinālu. Lai gan angliski rakstīto dzeju parasti lasu angliski, mans Hjūzs ir Vigula atdzejotais Hjūzs, un tas droši vien ir lielākais kompliments, uz kādu esmu spējīga atdzejas sakarā.
Viss organiskais reiz sadalīsies, sairs. "Sejas un acis izgaro. / Smadzenes izgaro." (57. lpp.) Vārna ir "Maitas karalis" un "Viņa pils ir celta no galvaskausiem" (53. lpp.). Sairšanas procesus sevišķi var sajust dzejolī "Ektīma" (117. lpp.), kas ir aizstāvība lēmumam nogalināt slimu jēru: "Tādēļ, ka tā purns bija pūžņojošs jēlums, / Ko nespēja apvārdot ārstēšana mēnešu garumā, / Un tāpat kājas – četras brūces, / Kas vēl varēja nostāvēt, bet ne vairāk." Lēni mirstošais jērs, kurš ir gan būtne, gan simbols tīrajam, bezvainīgajam, pieprasa žēlastību, kas vienlaikus ir vardarbība.
Izkārnījumi, pārpalikumi ("Itin viss, kas Dievam lieks") ir ne vien dzīvības un nāves netīkamās blaknes, bet arī mēslojums jaunai dzīvībai. Zarnas ir dzīvību nesošs, cēls orgāns, un arī to brāļi, kuri ar savām gļotām un izdalījumiem šķietami ir vistālāk no metafiziskā un cēlā, paradoksāli ir tam arī vistuvāk, ja sekojam apļveida kustībai, ja domājam par dabas cikliem, kuros gals un sākums satiekas, kuros pretmeti viens otru dzīvina. Zarnas, asinis, vēmekļi, pūžņojoša miesa un izknābātas smadzenes dod ne vien dzīvību augsnei un dzīvniekiem, bet arī atsvaru dzejoļiem, neļaujot tiem izplūst abstrakcijās. Ja runājam par nāvi, kāpēc ignorēt to, ka tā var būt lēna un nelabi ost?
Vārna ir izsalcis
Grāmatas ievadā Viguls par Hjūzu raksta, ka "okeāna otrā pusē viņš ieguva briesmoņa, ļaunā vīra, "viņas vīra" seju" (5. lpp.). Ivars Šteinbergs izvēlējās savu recenziju nosaukt "Silvijas Plātas vīra dzejas grāmatas sakarā". Līdz šim esmu izvairījusies no Silvijas Plātas, iespundējusi viņu sava prāta bērniņos un aizspiedusi ausis, kad viņa kļūst pārāk skaļa. Bet es dzirdu viņas balsi, un tā ir pārsteidzoši līdzīga manis pašas balsij, kas tikai mācās dusmoties.
Tomēr Silvijas Plātas tēls manā prātā nav pati Silvija Plāta. Tāpat arī Teda Hjūza tēls nav Teds Hjūzs. Viņi kļuvuši par tādām kā maskām, kuras uzliek un caur kurām runā vēl citi tēli. Silvijas Plātas balsī runā Vulfas iedomātā Šekspīra māsa Judīte, vienlīdz talantīga kā viņas brālis, un tomēr viņas talantam nav vietas, viņa cenšas kļūt par rakstnieci, bet tā vietā pret savu gribu kļūst par māti un beidz savu dzīvi pašnāvībā. Plātas balsī runā sievietes dzejnieces, kuras mirušas pašnāvībā, mirušas, pirms varējušas runāt. Un, lai gan Plāta dzīvoja laikā un vietā, kurā viņas balsij bija ļauts skanēt, viņa tomēr neizdzīvoja. Un tad Hjūzs, kurš tomēr izdzīvoja un turpināja rakstīt, līdz kļuva par Anglijas Dzejnieku laureātu un karaļnama mīluli. Viņa balsī runā arī citi cienīti un ievērojami vīrieši, kuru vārdos nosauktas ielas un muzeji, fondi un prēmijas, kopoto rakstu sējumi un arvien jauni atdzejojumi. Tāpēc es neviļus nonāku pie līdzīga domu virziena kā Šteinbergs, kurš jautājumu par Plātu un Hjūzu skata nevis kā jautājumu par divu vēsturisku personu attiecībām, bet gan kā šodien pastāvošu nevienlīdzību, piemēram, atdzejā.
Un tomēr Plāta klaudzinās un tā ir viņa, pat ja vien tēls, viņa, nevis sieviete dzejniece kā tāda. Un viņas klaudzināšanās pie bēniņu durvīm skan kā jautājumi, kuriem, ja vien var ticēt rakstītajam, varbūt kādreiz pavērsies durtiņas. Viņa nokāps izmocīta un vārga, mēs viņu sasildīsim un pabarosim, mēs viņu aizvedīsim uz mazu, gaišu istabiņu, kurā viņu jau gaidīs rakstāmgalds.
Mēs nekad neuzzināsim, kas bija rakstīts Plātas dienasgrāmatās, kuras Hjūzs iznīcināja pēc viņas nāves. Bet, uzaicinot Silviju nokāpt no bēniņiem, iekārtojot viņai darbistabu, mēs varbūt uzzināsim, ka arī viņa spēj uzrakstīt neparastas, brīnumainas pasaules, gluži kā citi dzejnieki inženieri.
Bet vārna? Ko vārna? Kad cilvēki ir noskaidrojuši attiecības, kad valoda ir bijusi cilvēku mutēs, ne papīra drošajā klusumā, kad esam nonākuši pavisam tālu no dzejas, vārna jūtas apmierināts. Tas ir viņa darbs – no augstumiem mesties pazemē. Bet nesmādēt arī pašu zemi, it īpaši, kad moka izsalkums. Rau, tuvumā jau pūst nobeigusies pele – laba barība ilgam lidojumam.
0