Cilvēkiem patīk plānot savu nākotni. Daži pat teiks, ka tas ir nepieciešams. Plānošana nozīmē, ka mēs uzskatām, ka zinām, kas notiks nākotnē. Vismaz tuvākajā. Lai gan, mazliet padomājot, jāatzīst, ka prognozēt neko nevar.
Šādā kontekstā jebkurš mēģinājums uzrakstīt tekstu par 2024. gadā sagaidāmajiem notikumiem ir bezjēdzīgs. Kaut vai tāpēc, ka pastāv nejaušība. Ņemot vērā pēdējā laikā iecienīto autoritāro un totalitāro režīmu salīdzināšanu ar nacistisko Vāciju, te labs piemērs būs neveiksmīgais t.s. Alus jeb Minhenes pučs 1923. gada 8.–9. novembrī. 9. novembra pusdienlaikā trīsdesmit četrus gadus vecais Ādolfs Hitlers ar domubiedriem devās uz Bavārijas galvaspilsētas centru gāzt republikānisko varu. Runa ir par apmēram diviem tūkstošiem bruņotu vīru, tātad vērā ņemamu skaitu. Tomēr Bavārijas policija nenobijās. Hitlers bija gājiena pirmajās rindās. Abas puses atklāja uguni. Bojā gāja Hitleram tieši blakus un aiz muguras ejošie – tostarp kāds vietējais tiesnesis un kāds bijušais diplomāts. Kā nedaudz ciniski, bet pamatoti piezīmē pētnieki [1], tikai nejaušības dēļ notika tā, ka Ādolfs Hitlers vēsturē nepalika tikpat mazzināms kā barons Teodors fon der Pfordens un Makss Ervins fon Šeibners-Rihters. Hitlers tika cauri ar krītot savainotu plecu, un tālāko mēs zinām.
Protams, šāda tipa rakstā var izlīdzēties, vismaz iezīmējot nākamā gada svarīgākos procesus, vienlaikus paturot prātā, ka nevaram droši prognozēt, kā tie izvērsīsies. Piemēram, mums un tuvākajam reģionam diezgan pašsaprotami viena no svarīgākajām tēmām 2024. gadā būs tas, kā Ukrainai veiksies cīņā pret Krieviju. Un saistīti – kurš uzvarēs ASV prezidenta vēlēšanās. Citiem vārdiem sakot, ir diezgan skaidrs, kas noteiks mūsu noskaņojumu 2024. gada nogalē, savukārt prognozēt, kāds šis noskaņojums būs, ir ļoti grūti.
Kāpēc grūti? Ja runa ir par Ukrainu, mēs, protams, varam rūpīgi sekot informācijai par notikumiem frontēs, militārajām piegādēm (vai to trūkumu), bet mēs neesam Ukrainā un attiecīgi varam tikai ļoti aptuveni nojaust turieniešu noskaņojumu. Mēs pat varētu būt Ukrainā kā žurnālisti, nevalstisko organizāciju pārstāvji utt., bet mēs vienalga nebūtu Ukrainas iedzīvotāja situācijā. Varu tikai atsaukties uz vairāku pašas Ukrainas ekspertu secināto 2023. gada nogalē: šerpākais varbūt ir kāda Nacionālās gvardes bataljona komandiera teiktais [2], ka pēc pirmā šoka 70% sabiedrības secinājuši, ka "dzīve turpinās" un karš tiks izcīnīts ar 30% spēku. Maigākā formulējumā, bet tēzei "pāragri sapriecājāmies" piekrīt arī citi [3]. Šajā kontekstā man ne tikai nav tiesību izteikt vērtējošus spriedumus – runājot par noskaņām sabiedrībā, mēs vienmēr esam uz plāna ledus. Te der atcerēties arī par jau pieminētajām ASV prezidenta vēlēšanām. Es varu puslīdz jēdzīgi interpretēt konservatīvo pozīciju t.s. kultūrkaru jautājumos, bet sausa statistiska liecina, ka ekonomiski amerikāņiem klājas gluži labi. Tomēr pat šajā tēmu lokā vairāk par pusi socioloģisko aptauju dalībnieku apgalvo, ka ar ekonomiku saistītajos jautājumos dod priekšroku Donaldam Trampam, nevis Džo Baidenam [4]. Tas, no malas vērtējot, var likties vienkārši neloģiski vai absurdi, bet acīmredzot cilvēki tā jūtas. Jo vairāk sajūtu, jo grūtāk kaut ko prognozēt. Citiem vārdiem sakot, manuprāt, nav tā, ka Ukraina uzvarēs, ja vien Rietumi necūkosies ar piegādēm un finansiālo atbalstu. Tāpat – nav tā, ka daudzos tiesas procesos iestidzis cilvēks nevar kļūt par ASV prezidentu.
Rietumu atbalsts Ukrainai neapšaubāmi būs 2024. gada tēma, jo 2023. gada nogale tika pavadīta bažās, ka šis atbalsts kavējas un atslābst. Lūk, kāda te ir problēma – mēs, protams, varam analizēt Rietumu politisko līderu izteikumus un rīcību, dusmīgi izteikties par to, ka Rietumu politiskā un jo īpaši ekonomiskā elite ir pārāk savtīga un neadekvāti novērtē riskus. Vairumā gadījumu šādi izteikumi pat ir pamatoti, bet patiesībā mums ir darīšana ar cilvēkiem izsenis raksturīgu domāšanas veidu. Tādējādi konkrētu līderu atrašanās vai neatrašanās amatā un ietekmes pozīcijās neko daudz nepalīdz, mēģinot saprast, kas notiek. Te, runājot par pelnīšanu, tirgojoties ar potenciālu vai reālu ienaidnieku, der pieminēt 2023. gadā publicēto vēsturnieka Gunta Zemīša grāmatu. 1547. gadā cars Ivans IV uzticēja vācu tirgotājam Hansam Šlitem savervēt Rietumos speciālistus darbam Krievijā – ārstus, bruņu kalējus, nocietinājumu speciālistus un tā tālāk. Šlitem tas arī izdevies (ziņās par savervēto skaitu minēti gan 123, gan 300 cilvēki), līdz Livonijas varas pārstāvjiem pielēca, ka šī smadzeņu noplūde var pavērsties pret pašu Livoniju. Vācu ordeņa mestrs lūdza imperatoru Kārli V aizliegt Krievijas nolīgtajiem ļaudīm doties uz Krieviju, respektīvi – konkrētajā gadījumā savdabīgas sankcijas nostrādāja [5]. Tomēr kopumā bezrūpība vai peļņas kāre ņēma virsroku, un rezultātā Krievijas sagūstītajiem Livonijas muižniekiem nācās Maskavā uzklausīt Ivana IV pakļauto Astrahaņas un Kazaņas hanu rūgto secinājumu: "Ar jums, vācu suņiem, rīkojas, kā pienākas. Jūs devāt krieviem rīksti rokā, lai mūs pērtu, bet nu jūs paši tiekat pērti." [6] Atkārtošu, ka runa ir par 16. gadsimtu. Es nezinu, kā var prognozēt Rietumu saprātīgumu vai nesaprātīgumu 2024. gadā, ja no manas, 21. gadsimta cilvēka, perspektīvas nesaprātīgi lēmumi tiek pieņemti viscaur vēsturē. Es nezinu, kas tajās galvās notiek.
Stāsta, ka nemācīšanās no vēstures kļūdām nozīmē to atkārtošanu nākotnē. Pacietīgi pētnieki pat saskaitījuši, ka šo tēzi, kura parasti tiek pieminēta kā citāts no Džordža Santajanas vai Konfūcija tekstiem, dažādos laikos patiesībā pauduši vismaz 300 autori [7]. Acīmredzot tēzes patiesumu nojautuši daudzi, tomēr galu galā lielāka taisnība vienalga, šķiet, būs Oldesa Hakslija izteikumam: "Svarīgākā vēstures mācību stunda ir tā, ka cilvēki vēstures mācību stundas neņem vērā." Visvienkāršāk būtu teikt, ka 2024. gadā Rietumi nodos Ukrainu, jo ir tuvredzīgi, merkantili un tā tālāk. Vai arī nenodos, jo beidzot būs sapratuši, kas ir Krievijas impēriskums. Jāatzīst, ka man nav prognozes, jo Rietumi visas vēstures laikā ir rīkojušies ļoti dažādi, demonstrējot apbrīnojamu – izteikšos smalki – domāšanas plastiskumu. Turklāt runa ir par sabiedrību kopumā, ne tikai par līderiem. Ironiskā kārtā demokrātiskās iekārtās līderi nevar nerēķināties ar vēlētāju noskaņojumu, savukārt šo noskaņojumu prognozēt ir grūti. Nevis tāpēc, ka vidusmēra rietumnieks būtu neiejūtīgs (konkrētajā gadījumā pret Ukrainas cilvēku ciešanām), bet tāpēc, ka vidusmēra rietumnieks – par to esmu pārliecināts – netic, ka Krievijas agresija patiešām var skart arī viņu.
Bet kas notiks Latvijā? Plecu paraustīšana atbildes vietā varbūt pat ir laba ziņa – nav gaidāmi nedz labi, nedz slikti pārsteigumi. Var prognozēt, ka aktīvāki būs "zaļie zemnieki". Neilgi pirms gadu mijas Aivars Lembergs skaidroja [8], ka pašreizējā koalīcijā 90% dienas kārtības nosakot "Jaunā Vienotība" un 10% "Progresīvie". ZZS – 0%. Šāds viedoklis lai nu paliek uz Lemberga sirdsapziņas, manā skatījumā tas ir pārspīlēts, tomēr svarīgs ir cits apstāklis. 2024. gadā plānotās Eiropas Parlamenta vēlēšanas nav būtisks notikums – ja neskaita pašus kandidātus. Savukārt 2025. gadā gaidāmās pašvaldību vēlēšanas gan ir "zaļajiem zemniekiem" ļoti būtiskas, kaut vai tāpēc, ka šī grupējuma elektorāts tradicionāli ir ārpus Rīgas, un šoreiz ZZS būs reāli jāpacīnās, lai vēlētāji turpinātu balsot par ZZS, nevis, teiksim, par "tradicionālo vērtību" aktīviem aizstāvjiem uz "laukiem" orientētā "Apvienotā saraksta" veidolā. "Zaļajiem zemniekiem" 2024. gada nogalē būs vajadzīgi sasniegumi un uzvaras, ko atrādīt saviem vēlētājiem.
[1] Jones, Mark. 1923: The Forgotten Crisis in the Year of Hitler’s Coup. Basic Books, 2023, 3. lpp.
[4] "The Economist". 2023. gada 18. novembris. 11. lpp.
[5] Zemītis, Guntis. Drošības aspekti Latvijas vēsturē. Latvijas Universitāte, 2023, 166. lpp.
[6] Turpat, 175. lpp.
[7] Darlington, John. Amongst the Ruins: Why Civilizations Collapse and Communities Disappear. Yale University Press, 2023, 7. lpp.
0