Augusta beigās Līču skolā ar Valmieras domes atbalstu notika "Satori" desmitā radošā nometne. Tajā autori 6 dienu garumā strādāja meistardarbnīcās pie stāstiem, esejām un dzejas par baudas tēmu. Šajā sērijā, ko ilustrējusi māksliniece Rasa Jansone, publicējam nometnē tapušos tekstus.
Nu jau gandrīz pirms gada uzsāku tobrīd (un joprojām) ļoti nepieciešamos terapeita apmeklējumus. Biju nolēmusi, ka man obligāti jāmeklē terapeits vīrietis, ieteicams daudz vecāks par mani, jo personīgajā dzīvē man nav tikpat kā nekādas pozitīvas pieredzes ar mana tēva vai vectēva paaudzes vīriešiem. Ja tā eksistē, tad nav saistīta ar atklātību vai uzticību un pārsvarā beidzas ar vilšanos, aizvainojumu un traumām, kuru dēļ man terapeits vispār nepieciešams. Gribēju sev pierādīt, ka spēju šo komunikāciju veidot tikpat cilvēcīgu un godīgu kā ar sievietēm, pretī saņemot sapratni, pat mierinājumu. Man izdevās, tomēr nedomāju, ka spēju iemantoto uzticību izmantot ārpus terapeita kabineta. Pieņemu, ka vienmēr manas primārās uzticības personas paliks tieši sievietes dažādos dzīves gājumos, turklāt šī uzticība šķiet pašsaprotama gan personīgā, gan plašākā līmenī.
Uzaugu ģimenē, kuru pamatos spēju raksturot tikai kā matriarhālu. Protams, jāņem vērā, ka lielu daļu no ģimenē notiekošajiem procesiem piedzīvoju kā bērns vai pusaudze, turklāt apzinos, ka pastāv aspekti, par kuriem nekad neuzzināšu, taču kopumā sadzīviskus un izšķirošus lēmumus mūsu saimē vienmēr pieņēmušas sievietes – mamma, viņas trīs māsas un vēlāk arī mana vecākā māsa (pirms viņām tā bija mana vecmamma un vecvecmamma). Nezinu, vai vīri, tēvi un partneri no ģimenes galvas statusa atteicās brīvprātīgi, vai tomēr viņi bija spiesti to darīt, saskaroties ar sievietēm, kurām vienmēr ir viedoklis, taču viņi nekad īsti nekļuva par manām autoritātēm. Pārsvarā tas bija dzeršanas, bezatbildības un bezatbildīgas dzeršanas dēļ. Noteikti reizēm esmu izjutusi kādu tuvību ar opi, kura nosvērtība un introvertā daba man šķita saistoša, vai tēti manas dzīves sākumā, kad šizofrēnija un atkarība vēl nebija viņu uzveikušas, tomēr drošību, atbalstu, empātiju un māju sajūtu guvu tikai no sievietēm. Lai gan, sastopoties spēcīgām personībām un spītībai, arī starp manām dāmām mēdza rasties pārpratumi un aizvainojums, es zināju, ka man ir aizmugure, un nekad neesmu apšaubījusi, ka sievietes nevarētu tikt ar kaut ko galā, ka viņas būtu kādā ziņā mazāk vērtīgas un vājas.
Augot šādā vidē, ātri iemācījos pieņemt arī savu un citu kailumu, jo manā priekšā bez kauna un slēpšanās pārģērbās (izjust neērtību par mēnešreizēm man, piemēram, iemācīja tikai skola, jo paketes vienmēr tika slēptas un nodotas no rokas rokā kā narkotiku paciņas, lai tikai klases zēniem tas nešķistu kā ārkārtīgi asprātīgs joks), ar mammu un viņas māsām atklāti sarunājos no pusaudžu vecuma un ap to pašu laiku beidzu kauties ar māsu un mēs kļuvām par draudzenēm. Kādā brīdī gan neapzināti mainīju ieņemto virzienu, jo, augot starp sievietēm, neizbēgami tiku pamācīta uzvesties "kā meitenei". Turklāt ap to laiku sāku nojaust, ka būt sievietei šajā pasaulē nav gluži viegli, patiesībā nereti tas ir pat ļoti baisi. Ģērbos vairāk puiciski, uzskatīju, ka meitenīgas un sievišķīgas lietas ir stulbas, un noteikti būtu kļuvusi par "pick-me-girl" (meitene, kas uzvedas tā, it kā atšķirtos no vairuma meiteņu, ar mērķi iegūt vīriešu uzmanību), ja zēni ar mani vispār gribētu draudzēties. Bet pat tolaik izjutu tuvību ne tikai ar sievietēm manā ģimenē, bet arī ar skolā iegūtajām draudzenēm, ar kurām, guļot blakus gultā un mēģinot noformulēt pirmās filozofiskās domas, iepazinu biedrības sajūtu, kāda ar puišiem tobrīd nemaz nebija iespējama. Pat tad, kad gribēju no šīs pasaules izrauties, es tajā dzīvoju, un, pat nesaprotot, kas tā ir, man bija nepieciešama šī kopiena. Tā bija visdrošākā vieta uz pasaules, kuru apdraudēja vien klases biedrenes, kas laikam jau veidoja pašas savas konstelācijas, citas meitenes uzskatot par zemākām.
Kā pusaudze un divdesmitgadniece (vai pat agrāk, jo jau desmit gados mani valdzināja Dženifera Lopesa) sāku aptvert, ka sievietes mani, iespējams, saista arī romantiskā un seksuālā veidā. Atceros daudz fiziskas tuvības ar vienu no pamatskolas draudzenēm, ko pārsvarā traktēju kā mīļumu, tomēr man viņa šķita arī ļoti skaista, skaistāka par meitenēm, kuras toreiz uzskatīju par smukām. Tobrīd biju gandrīz pārliecināta, ka esmu lesbiete, taču vidusskolā atkal iemīlējos puišos un ar īsu heteroseksualitātes pauzīti nonācu pie zelta vidusceļa, manas patiesās identitātes – biseksualitātes. Lai gan diezgan agri apzinājos šo sevis daļu, draudzību un romantiskas jūtas pret sievietēm jaucu vēl ilgi. Kad mani ļoti iepriecināja kādas jaunas draudzenes klātbūtne, bieži vien nevarēju sev nodefinēt, ko vēlos vairāk – līdzināties viņai, ielaist šo cilvēku savā visumā kā vēl vienu draugu vai tomēr ilgojos viņai pieskarties. Nošķirt romantiskas jūtas pret sievietēm iemācījos tikai pavisam nesen, bet joprojām reizēm izjūtu tādu tuvību ar draudzenēm, ka gribas, lai tā kļūst arī fiziska. Viņas tik bieži ir skaistas, ka es varētu viņas apprecēt, ja man kāds šajā valstī to ļautu darīt.
Savus tuvākos draugus atradu pirms 15 gadiem. Lai gan nemācījāmies vienā skolā vai reizēm pat nedzīvojām vienā pilsētā, mēs kopā uzaugām. Kopīga muļķošanās kļuva par izkoptām attiecībām, kuras nekad neesmu uztvērusi kā pašsaprotamas. Tās prasa darbu, spēju pielāgoties astoņu dažādu cilvēku vajadzībām, gan sagādājot viņiem svētkus, gan pieņemot, ka neatbildētas ziņas bieži vien nozīmē mentāla rakstura grūtības, nevis to, ka uz tevi dusmojas. Reizēm draudzība ietver arī bailes par draugu dzīvību un to, ka jāsteidzas cauri visai Rīgai, lai būtu drošs, ka tavs cilvēks jūtas mīlēts un vēl gribēs uzkavēties šajā realitātē.
Mēs esam sievietes, vīrieši, nebināri, geji, biseksuāļi, poliamorās attiecībās un nepārvarami monogāmi, mēs esam dzejnieki, "Satori" projektu vadītāji un kristieši. Ar katru no draugiem man ir īpaša saikne, reizēm mēs attālināmies, bet tad pēc kādas sarunas par dziļākajām traumām atkal kļūstam par vistuvākajiem cilvēkiem pasaulē. Viņu dēļ man ir apgrūtinoši augsti standarti pret romantiskajiem partneriem. Vīrieškārtas draugi man beidzot ir iemācījuši justies droši viņu klātbūtnē, nebaidīties, ka mani izsmies, ka ar vīriešiem laiku var pavadīt tikpat bezrūpīgi un mājīgi kā ar meitenēm, tomēr neizbēgami saikne ar manām draudzenēm ir citāda. Tā ne vienmēr ir labāka, bet tā ir intīmāka – mūs vieno ļoti līdzīga pieredze un konspirācijas, kas, iespējams, līdz galam saprotamas vien sievietēm, kā arī maniem nebinārajiem draugiem, kuri piedzimuši kā sievietes. Es jūtu dziļu empātiju pret savu draugu vīriešu pieredzi, viņi man to palīdz arī izprast un saskatīt daudzas līdzības, bet ar draudzenēm mūs biežāk vieno pat bezvārdu komunikācija.
Mēs zinām, ko nozīmē apraudāties par stulbu, banālu reklāmu PMS laikā, cik ļoti nevērtīgai un netīrai liek justies nevēlami svešu cilvēku pieskārieni, kāda vilšanās un tukšums piemeklē, kad apkārtējie šādās situācijās ne tikai nepalīdz, bet vienaldzīgi noraugās vai pat smejas, kā ir tad, kad no rīta, pieceļoties stāvus, kļūsti par asiņu ūdenskritumu, un kā ir tad, kad kādu mīli līdz nelabumam, bet šis cilvēks nav iemācījies ļaut sev just tik intensīvas emocijas. Mēs varam runāt par gēla nadziņiem, pieredzi ar pirmo bērnu vai bailēm bērnu radīt pasaulē, kas brūk. Mēs runājam par apģērbu neloģiskajiem izmēriem, dienām, kad spogulī redzam ļoti skaistu cilvēku, un dienām, kurās gribas ielocīt savu ķermeni skapī un doties uz darbu kā kailai klātbūtnei. Reizēm mēs branča laikā sarunājamies tik atklāti un nebaidoties saukt lietas īstajos vārdos, ka cilvēki pie blakus galdiņiem apsmejas vai nosarkst.
Godīgas sarunas ar draudzenēm man sniedz mierinājumu, ka neesmu tāda viena. Mana pieredze nav unikāla, un tas ir skaisti. Mēs zinām, kā viena otrai palīdzēt. Kad ziemā pieredzēju vienu traumējošu notikumu pēc otra, juzdamās kā vientuļa planēta, kas riņķo bezgalīgi aukstā kosmosā, es gulēju draudzenei klēpī un raudāju, bet viņa man neteica, lai neraudu, nemēģināja salabot nesalabojamo, jo zināja, ka tobrīd jāļauj man būt.
Zinu, ka tā ir ļoti svarīga cilvēciska pieredze, un es gribētu, lai arī vīriešiem ir iespēja to piedzīvot, tomēr terapeits man iemācīja, ka nevar izglābt cilvēkus, kuri nav gatavi palīdzību pieņemt. Mūsu vīrieši draugi ir iemācījušies ņemt mīlestību, kuru viņiem dodam, un nekaunēties no jūtām, kuras sabiedrība viņus spiedusi paturēt pie sevis, tomēr ticu, ka daudziem (arī sievietēm) tādas iespējas nav. Es apzinos, ka šādā ziņā jau ilgi esmu bijusi privileģēta, bet ceru, ka drošā telpa, kurā mēs visi varam sanākt cieši kopā, kļūst tikai plašāka.
1