Sliedes, kas ved cauri pašvaldībai, jau sen sākušas rūsēt, bet redziet, kā tās atstaro gaismu un kādi tur nezālēm ziedi.
Vilcieni vēl transportē pilsētniekus, saules ieaijātus, no jūras kopā ar smilšu kravu, ogles citām pašvaldībām un miegainus guļamvagonus, kuros smaržo pēc doktordesas.
Tomēr daži vilcieni ir nogājuši no sliedēm, jo pašvaldībai nepietiek laika, naudas vai abu. Vai vismaz saprāta pašvaldībai trūkst.
Bojā gājušo nav, bet nav ir potenciāls būt.
Vilciens sniedz mieru mājām pie sliedēm, līdz atguļas sausā pļavā.
Vilciens atguļas ar lielu jaudu, kukaiņu kora pavadīts.
Nākamajā rītā (ja ne uzreiz rītā, tad vismaz nākamajā nedēļā vai vismaz mēnesī, vai vismaz pusgada laikā) pašvaldība steidz sliedes labot, bet nezāles baltiem ziediņiem ievācas guļošajos vilcienos uz dzīvi.
Kad sliedes bijušas drošas, produktīvas, sagādājušas prieku un pat smējušās, pašvaldībā notiek svētki.
Bet tad svētki kļūst bezatbildīgi, pašvaldība sametas uz sava vai citas pašvaldības rēķina, paklūp aiz sliedēm, sliedes atrod savu sadrupušo, nelaboto galu un sākas viss no gala.
*
lūdzu, ievērojiet klusumu
nē, lūdzu, patiešām klusumu
beidziet dauzīt durvis un negaidītos brīžos pacelt balsi
nepiecērtiet kājas. kurš gan vēl sit ar dūri pa galdu
lūdzu, ievērojiet klusumu
te dus mana bērnības trauma
un, ja būsiet vērīgi,
tur pie katra trokšņa raustās vēl 11 tādas pašas
protams, nevar prasīt, lai cilvēki klusāk skatās televīziju
lai tie, kam ir skaļi, dārdoši smiekli, beidz smieties
lai kaimiņi nestrīdas un neurbj
lai suņi nerej un cilvēki tramvajā neēd
bet, ja mēs un mūsu traumas reiz kļūs par politisku partiju
vai militāru spēku,
es apsolu vismaz šajā valstī ieviest klusuma likumu
vai īstas un garas klusuma stundas
tad visi būs aicināti nolikt ieročus
dakšiņas, nažus, pat karotes
šoferi apstāsies,
bet ar aizvērtiem logiem varēs klausīties radio
zāģi, āmuri un līdzīgi instrumenti tiks novietoti tam speciāli paredzētās vietās
ja jums kaut kas nokritīs, tas tiks uzskatīts par pārkāpumu,
taču saņemsiet tikai brīdinājumu
nevarēs sist plaukstas
piedodiet, arī dziedāt
tikai bērni dzīvos, kā dzīvojuši,
līdz iemācīsies, cik svarīgi ir klusēt
par katru noziedzīgu rīcību pret klusumu
jūs sodīs, liekot pusstundu neveikli sarunāties ar klasesbiedru no pamatskolas laika
Ļaunuma puķes
Augusta nogalē, kad visi kļūstam par mārtiņrozēm, kas pamazām nobirst pie virtuves galda, saule un gādīgas rokas ģeometrijā starp ceļiem un lauku mājām atstājušas kurvjziežu dzimtas puķes, kas pašas nenojauš, kādu nozīmi tur uz savām auglīgajām galvām. Noraugoties uz viņu pulcēšanos, mani pārņem satraukums par ziediem.
Tas ir kā toreiz, kad ieraudzīji matu krāsas ziedus uz mana baltā krekla un nobijies, ka tās ir asinis. Varbūt es par tevi smējos, bet vispār jau es saprotu. Es redzu to robežu, kas ir tikai leduspuķes bez stikla.
Es redzu ceriņus, kuri nemirst tikai dabīgā nāvē. Nepacietīgas, gribošas rokas tiem salauž kaulus krietni pirms viņu laika. Āboliņus, madaras un birztalas veronikas apēd vai nomin govis. Vismaz to es varu iedomāties kā maigu aiziešanu.
Es redzu dzērājus sārtām sejām, kas noliec smagās galvas kā irbeņlapu fizokarpi, un smaržīgās vakarenes, kas ved viņus mājās. Redzu ābeļu un ķiršu ziedu kundzes, kas, nobirušas uz soliņiem, baidās nepiecelties.
Un Grīziņkalns ir pilns ar nātrēm, kas meklē mājas ielās, jo viņu īstajām mājām tikpat labi varētu nebūt jumta. Sīkie ziediņi – ceļtekas, virzas un madaras –, kas no pļavām sabēguši pilsētā un cer iedzīvoties mauriņos, kļūt par dārziem, tiek nomīti vai drošībai apaug ar ērkšķiem.
Un veci vīri, kuri atceras stobru tukšumu tēvu acīs, ir ziemcietes, kas apzied mirušo brāļu un draugu kapus un negrib apziedēt dēlus.
Atmiņu sardze
Mamma bija acis,
Kas skaitīja manus pirmos soļus
Un pirmās jāņogas, kuras ēdu no krūma,
Līdz man varbūt sāpēja vēders.
Mamma bija roka,
kas mani pirmo reizi veda uz Stomatoloģijas institūtu,
Jo viņai rūpēja smaids,
Kurš man kādreiz varētu būt.
Mamma bija mana atmiņa
Par to, kā es piedzimu
Un pateicu pirmo vārdu "tētis".
Es ceru, ka viņa nekad neaizmirsīs visu to,
Ko es pati nevaru atcerēties,
Tomēr nevaru no viņas arī tik daudz prasīt.
Kad mammas atmiņu pieskatīšanas maiņa beidzās,
Man pašai bija jāsāk atcerēties.
Dažas lietas mēs varam atcerēties kopā,
Piemēram, Stomatoloģijas institūtu,
Bet tik daudz atmiņu kļuva par manu pienākumu.
Es spēju atcerēties vienkāršas lietas.
Kā uz mūsu pirmā datora spēlēju Aladinu un narkotiku tirdzniecības spēli,
Kā pirmo reizi piedzēros, naktī vēmu pie baznīcas
Un nākamajā rītā meloju, ka man ir saules dūriens,
Kā pirmo reizi satiku cilvēkus,
Kuri uz visiem laikiem mainīja manu dzīvi,
Kā pirmo reizi apmaldījos Amsterdamas lidostā viena.
Tomēr es gribētu atminēties sarežģītākas un delikātākas lietas.
Piemēram, kā mani pirmo reizi aizkustināja glezna,
Kā pirmo reizi jutos droši, kad mani aiz rokas ved cauri pūlim,
Kad pirmo reizi aptvēru, ka man ir skumji,
Jo Visums, iespējams, ir vientuļš,
Kad pirmo reizi sapratu, ka fiziskās sāpes robežojas ar baudu
Un ko tas patiesībā nozīmē,
Kad pirmo reizi atlaidu apskāvienu,
Pēc kura nonācu taipus.
Kad pirmo reizi man prātā ienāca skaista doma.
Es arī nezinu, kurā mirklī doma no parastas kļūst par skaistu,
Bet ir vairāk nekā skaidrs, ka šo domu
Vai brīdi, kurā tā notika, es nekad neatcerēšos.
2