Par Elzas Gaujas filmu "Mamma vēl smaida" (2022)
Filmas par ģimeņu iekšējām drāmām, domstarpībām, niķiem un dīvainībām vienmēr bijis viens no maniem mīļākajiem žanriem. Laikam jau tāpēc, ka uzaugu lielā ģimenē, kur dramaturģija vienmēr ir un bija garantēta, saskaroties spēcīgiem raksturiem un atšķirīgiem skatījumiem uz problēmu risinājumiem, un man ir interesanti redzēt uz ekrāna sevi vai smieties par situācijām, kuras vairāk vai mazāk ir pazīstamas. Kaut kas valdzinošs ir šo stāstu vienkāršībā, no kuras izaug cilvēcīgi pārpratumi un teju neatrisināmas, nekad nebeidzamas raksturu nesakritības. Māsas un brāļi nevar izvēlēties, kurā ģimenē piedzims, viņi var laika gaitā no tās norobežoties, bet kāda tuvinieka, īpaši jau vecāka nāve, visbiežāk piespiedīs to visu atkal atšķetināt vai uzsvērt savu viedokli, stāvot malā. Nedomāju, ka tas ir vienkārši dzīvē, protams, ka tas ir pat ļoti sarežģīti, tomēr stāstos, lugās un scenārijos šīs konstrukcijas ir drošas un saprotamas. Tā ir kā māja, kuru vairāk vai mazāk pārzini, tomēr vienmēr notiek kas tāds, kas liek veco kārtību ieraudzīt jaunā gaismā vai izmaina to (iedomājieties, piemēram, "Augusts: Osedžas zeme").
Lai gan Elzas Gaujas debijas pilnmetrāžas filma "Mamma vēl smaida" publiski pieteikta kā komēdija un sava deva humora tai piemīt, es to vairāk tomēr vērtēju kā ģimenes drāmu (kas satiek ceļa filmu). Trīs māsas – Žanna, Aija un Vera – atsvešinājušās dažādo dzīvesveidu un vietu dēļ, bet ir spiestas satikties, kad mūžībā dodas viņu māte. Ieradušās Somijā, kur mamma dzīvojusi kopā ar vecāko māsu Žannu, māsas pieņem lēmumu mātes ķermeni nogādāt Latvijā uz busiņa jumta, jo nespēj finansiāli nodrošināt līķa oficiālu pārvešanu mājās.
Pirmajā pusstundā iepazīstam trīs galvenās varones un dzīvi, kuru viņas sev izvēlējušās. Jaunākā māsa Vera (Anta Aizupe) dzīvo hipiju kopienā Igaunijā, ir attiecībās ar daudz vecāku vīrieti un neiebilst savu privāto dzīvi un visas emocijas dalīt ar daudziem cilvēkiem. Vidējā māsa Aija (Baiba Broka) ir precējusies divu bērnu māte, kura visas raizes vienmēr tur uz saviem pleciem, arī tad, kad neviens no viņas to negaida, savukārt vecākā māsa Žanna (Daiga Kažociņa) kopā ar mammu līdz šim dzīvojusi Somijā un šķietami cieš no vientulības, bet citādi rada visvairāk jautājumu.
Pirmajās 30 filmas minūtēs pamazām iepazīstamies ar katru no māsām, viņu personības skicēm iezīmējoties caur vides iekārtojumu vien. Aija dzīvo Latvijas vidusslāņa ģimenes mājā, Vera – noplukušās, krāsainās telpās ar persiešu paklājiem visās malās, savukārt Žanna – Somijā, dzīvoklī, kurš pilns ar latviešiem (vai austrumeiropiešiem) svešām detaļām un atstāj iespaidu, ka vecākā māsa tajā dzīvojusi tikai pagaidām.
Lai gan filma šķietami iezīmē Žannas attiecības ar abām māsām, viņas pašas kodols paliek skatītājam slēpts, un šī aizplīvurotība īpaši krīt acīs, ņemot vērā, ka Aijas un Veras raksturi mums tiek atklāti daudz vairāk. Žanna atgādina dumpīgu, nomāktu pusaudzi, kas uzspēlē savas sāpes, izliekoties, ka nevēlas uzmanību, kaut patiesībā vēlas to par visu vairāk. Un es biju gatava viņai šo uzmanību dot, tomēr tā arī nesapratu, kas Žanna ir, ja neskaita viņas lomu kā vecākajai māsai un meitai, kas uzņēmusies ar mammu pavadīt viņas pēdējos dzīves gadus.
Vēl viens tēls, kurš pievienojas filmas "Mamma vēl smaida" sastāvam, atstājot vairāk jautājumu nekā atbilžu, ir Matīsa Budovska spēlētais lietuviešu stopētājs Mindaugs. Viņš nokļūst starp trim māsām, mēģina viņas iepazīt un divas no sievietēm pat savaldzināt (ar dažādiem panākumiem), taču es īsti nesaprotu, kas viņu pašu motivē to darīt, jo zinu par Mindaugu tikai divus faktus – viņš stopē, jo grib iepazīt jaunus cilvēkus, un viņš ilgi raudāja, kad zaudēja tēvu. Saprotu, ka Mindauga galvenais uzdevums filmā ir vēl vairāk sakustināt ūdeņus Aijas laulībā (kura cieš no vīra (Jānis Skutelis) pragmatisma un viņa impulsīvās vēlmes kontrolēt) un Aijas attiecībās ar Žannu, bet neatbildēts tomēr paliek jautājums – kāds viņam pašam no tā labums?
Tiesa, kad pārstāju meklēt caurumus materiālā un nemieru, kas katru no filmas varoņiem dzen uz priekšu, redzu filmu "Mamma vēl smaida" kā ļoti klātesošu portretējumu. Kad esam minimāli iepazinuši trīs šķirtās māsas, mūs iemet viņu pasaulē šeit un tagad, it kā mēs būtu nonākuši pavisam reālā situācijā, nevis kino skatītāja ērtajā vietā. Mums jāiztiek ar pirmajiem iespaidiem un netīšām noklausītām sarunām, lai apjaustu, kas tie par cilvēkiem, un tādā veidā es sapratu daudz, kā arī priecājos, ka filmā bez kino valodas liela nozīme arī scenārija dramaturģiskajai uzbūvei, kuru režisore un trīs galvenās aktrises radījušas kopā ar dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci. Īpaši vēlējos to uzsvērt, jo man kā cilvēkam, kurš vairāk savu sirdi tomēr atdevis teātrim, mūsu pēdējās piecgades kino nereti trūkst dramaturga vērīgās acs un dzirdīgo ausu.
Būtībā gribu teikt – šī ģimenes drāmas māja ir uzcelta labi. Šur tur vēl trūkst dēļu un pa kādai loga rūtij (vai tieši pretēji – logam rūšu ir par daudz), bet, mājā ienākot, spēju ieraudzīt pie sienām pazīstamas fotogrāfijas, kurās attēlota cilvēku uzvedība, zaudējot kādu tuvinieku (īpaši jau vienu no vecākiem), nespēja atlaist grožus, jo dzīve nemitīgi tos spiedusi turēt (es skatos uz tevi, Aija), vēlme norobežoties no ģimenes, kad visa ir par daudz un par traku, un viņi spiež taisni uz tām pogām, kuras paši radījuši.
Zīmīga man šķiet aina, kurā vecākās māsas atklāj, ka bērnībā pludmalē ierakušas Veru smiltīs. Kad viņa jautā, kā uz to reaģējusi mamma, Aija un Žanna stāsta, ka mamma vienkārši pasmaidījusi. Tā laikam veidojušās arī viņu turpmākās attiecības ar māti. Māsas dzīvo katra savā pasaulē, kurām saskaroties rodas haoss, kņada un strīdi, bet mamma uz to visu tikai noskatās kā tāds dieviņš, kas laidis savus bērnus pasaulē, bet turpmākai iesaistei īsti nav gatavs, līdz beigās pazūd pavisam.
1