Grāmatas vāks
 
Par grāmatām
28.12.2021

Ebreju meiteņu dienasgrāmatas

Komentē
0
Saglabā

Par grāmatu "Es gribētu par kaut ko kļūt…" (muzejs "Ebreji Latvijā", 2021).

Dienasgrāmata ir vienlaikus subjektīva un objektīva laikmeta dokumentācija. Par subjektīvo pusi runājot, dienasgrāmatu visbiežāk raksta, lai fiksētu tieši tos notikumus, kuri tās rakstītājam ir personiski svarīgi, lai piezīmētu pārdomas un atziņas par saviem pieredzējumiem; raksta, lai atklāti paustu savas jūtas attiecībā uz dienasgrāmatā aprakstīto pieredzi.

Tradicionāli dienasgrāmata tikusi slēpta no svešām acīm, rūpīgi glabāta, lai nenonāktu kādās citās, kā vien tās autora rokās. Tas nereti ļāvis ierakstiem būt iespējami patiesiem, godīgiem, atklātiem, kas savukārt ļauj objektīvāk izvērtēt dienasgrāmatu rakstījušās personas raksturu, dzīves ceļu, ietekmi, kura to veidojusi. Vēsturiskie notikumi ienāk dienasgrāmatās brīdī, kad tie ir aktuāli, un vietā, kur tie notiek. Pierakstus neietekmē globālo drāmu pētnieciskie vai filozofiskie izvērtējumi, to autoriem nav zināms, ar ko beigsies notikumi, kuru centrā tie rakstīšanas brīdī atrodas.

Muzejs "Ebreji Latvijā" izdevis triju ebreju meiteņu dienasgrāmatas vienā izdevumā, grāmatā "Es gribētu par kaut ko kļūt…". Annijas Hackelsones dienasgrāmata oriģinālā ir rakstīta vācu valodā (tulkojusi Amanda Aizpuriete) un aptver laika posmu no 1934. gada janvāra līdz 1939. gada augustam. Annijas ģimene dzīvoja Rīgā. Valmieriete Hanna (Anna) Bloha savu dienasgrāmatu rakstījusi 1941. gadā no janvāra līdz jūlija vidum. Tā rakstīta latviešu valodā. Preiļos dzīvojušās Šeinas Gramas dienasgrāmatā jidišā (no krievu valodas [1] tulkojusi Laila Moreina) aprakstītais laika posms ir visīsākais un dramatiskākais – tās ir Otrā pasaules kara pirmās nedēļas, laiks no 22. jūnija līdz 8. augustam 1941. gadā.

Annijas dienasgrāmata sākumā ir mazas meitenes ikdienas notikumu pieraksts. Zobu platīte, kas slikti turas, atzīmes skolā, mīļi un mazāk mīļi skolotāji un strīdi ar mazo māšeli par to, vai drīkst lasīt svešu dienasgrāmatu. Taču pavīd arī konfliktsituācijas ar "dažiem latviešiem", kuri Anniju apsaukājuši tautības dēļ, viņas reakcija ir bijusi līdzsvarota un neizaicinoša. Tomēr mieles paliek: ".. kāpēc vispār šāds naids? Vai tad ebreji neizcīnīja Latvijas brīvību ar savām asinīm kopā ar latviešiem? Tolaik viņus prata novērtēt, bet tagad, kad Latvija kļuvusi brīva, viņiem vajadzētu doties prom?" (27. lpp.) Annijas sarūgtinājums ir pamatots, arī viņas tēvs ārsts Šaja Benjamins Hackelsons piedalījās Latvijas neatkarības karā (1919–1920). Taču arvien biežāk meitenes dienasgrāmatā ienāk emocionāli ieraksti par cionismu, Palestīnu, Izraēla zemi; viņa ir cieši pārliecināta, ka ebrejiem pienākas sava valsts  un tā jānodibina mierīgā ceļā, bez kara. Annija daudz lasa, ir patiesi inteliģenta un savam vecumam ļoti izglītota pusaudze. Viņa raksta ne tikai dienasgrāmatu, bet arī dzejoļus un no sirds vēlas kļūt par rakstnieci. Grāmatas nosaukums "Es gribētu par kaut ko kļūt…" (41. lpp.) ir citāts no vienpadsmitgadīgās Annijas Hackelsones ieraksta. Annijas dienasgrāmata no trim grāmatā ietvertajām aptver garāko un mierīgāko laika posmu, kur tikai pēdējos ierakstos pavīd bažas par iespējamo karu, un beidzas augustā, dažas dienas pirms Otrā pasaules kara sākuma.

Hannas Blohas dienasgrāmatas tēlainie, emocijām un iekšējām šaubām pieblīvētie, izvērstie ieraksti krasi atšķiras no abu pārējo meiteņu dienasgrāmatām, kurām vairāk raksturīga lakoniska, precīza izteiksme. Hannai ir deviņpadsmit gadu, un pavisam dabiski, ka vissvarīgāko vietu dzīvē ieņem romantiskas jūtas un alkas pēc tuva, saprotoša cilvēka līdzās. Daudz mākslas, lasīšanas, mūzikas – Hanna mācās dziedāšanu mūzikas skolā. Tomēr pavīd arī attieksme pret jaundibināto padomju varu, un tā nav jūsmīga un atbalstoša. Visvairāk Hannai derdzas acīmredzamais kultūras pagrimums, plakātisms. "Kultūras nesēji! Kā es visu to nicinu, visas bļaušanas, brutālo varu. Tas kritīs, un drīz." (184. lpp.) Sākoties karam, viņa vēro noskaņojumu, redz, ka daļa tautiešu bēg uz Krieviju ".. Karavānas ar automobiļiem, kuros žīdi ar visām paunām…" (240. lpp.), taču komunistu režīms viņai ir tik pretīgs, ka Hanna nolemj palikt uz vietas. Nav jau neviena, kurš varētu izstāstīt, kas notiks ar palikušajiem… Hanna mēģina iesaistīties nacionālo partizānu vienībā, taču no tās tiek izraidīta. Viņa uzzina, ka viņas radinieki, brāļi Lipkini, kas arī Hannu aicināja līdzi bēgt no tuvojošās frontes, ir piedalījušies komunistu pastrādātajās zvērībās. Hanna netiek galā ar neziņu, iekšējām sāpēm, šaubām par saviem ideāliem: "Nezinu vairs ceļa ne uz priekšu, ne atpakaļ." (255. lpp.) Viņa plāno pašnāvību, taču sagādāto indi viņai atņem un Hanna paliek izmisumā, kaunā un bezpalīdzībā. Pēdējais ieraksts datēts ar 1941. gada 17. Jūliju: "Sapnī saņēmu telegrammas, bet pamodos. Tam vajadzētu burtiski nozīmēt: jaunas ziņas. Laiks rādīs." (261. lpp.)

Visīsākā un visgrūtāk lasāmā ir Šeinas Gramas dienasgrāmata. Viņai ir tikai četrpadsmit gadu, kad 1941. gada jūnijā sākas karš. Ir saglabājušies viņas ieraksti no 22. jūnija līdz 8. augustam. Šeina dzīvo Preiļos. Īsiem, pat strupiem teikumiem viņa gandrīz katru dienu raksta par svarīgāko. Sākas karš. Jukas. Tēvocis ar savējiem aizbrauc. Šeina paliek. 3. jūlijā jau otro dienu ar vāciešiem. "Zemniekus aicina ebrejiem neko nepārdot." (275. lpp.) Pamazām kļūst arvien sliktāk. Ebrejus izmanto smagākajiem, netīrākajiem darbiem. Jūlija otrajā pusē tiek izdota pavēle, ka ebrejiem jānēsā uz apģērba dzeltena piecstaru zvaigzne. Šeina nepauž savu attieksmi, tikai dokumentē. 27. jūlijā aiz kapsētas nošauj 250 ebrejus. Meitenēm liek tīrīt ielas. "Mēs skatāmies viena uz otru un brīnāmies, ka esam vēl dzīvas. Katra vēl sev nāvi." (279. lpp.) Redzēt apkārt notiekošo ir tik grūti, ka nāve šķiet kā atbrīvošana. Viņām liek tīrīt nošauto ebreju dzīvokļus, lai tur iemitinātos vācu virsnieki. Šeina iet uz savas nogalinātās draudzenes dzīvokli un paņem dažas fotogrāfijas. Pēdējais ieraksts 8. augustā. Tajā Šeina divas reizes min, ka visu dienu līst lietus.

Anniju Hackelsoni un viņas ģimeni nošāva 1941. gada 30. novembrī Rumbulā. Hanna Bloha kopā ar vēl astoņiem Strenču ebrejiem 11. augustā tika savākta vācu armijas kravas mašīnā un aizvesta nošaut uz netālo mežu. Šeinu Gremu 9. augustā aiz kapiem nošāva otrajā Preiļu ebreju slepkavības akcijā, kurā brīvprātīgi piedalījās arī "pašaizsardzībnieki" no Limbažiem.

Ir grūti teikt vēl kaut ko vairāk nekā dienasgrāmatu autores – jaunās meitenes – jau pateikušas ar saviem ierakstiem. Trīs valodas, trīs atšķirīgas ģimenes, trīs vietas Latvijā – Rīga, Preiļi, Valmiera (Strenči). Visām viens traģiskais liktenis tikai savas tautības, savas piederības dēļ. Nepārsteidz lakonisms Šeinas dienasgrāmatā. Jādomā, ka šie pieraksti varbūt bija viens no pieturas punktiem, kas viņai vēl palīdzēja saglabāt veselo saprātu, dzīvojot starp vēlmi mirt, lai reiz beigtos visas šausmas un bailes, un jaunam cilvēkam tik dabisku, nevaldāmu dzīvotgribu.

Šīs dienasgrāmatas ir ārkārtīgi svarīgas liecības. Lasot par tūkstošiem un simtiem tūkstošu bojā gājušajiem, nereti tie nespēj lasītāja uztverē kļūt par kaut ko vairāk kā vien skaitļiem, ciparu rindām. Dramatiskiem, smagu noziegumu pret cilvēci apliecinošiem, bet aukstiem skaitļiem. Taču konkrēts, personisks vēstījums par dzīvi, mīlestību, sapņiem, mūziku, atzīmēm skolā un zobu platīti liek aiz katra vieninieka, no kuriem sastāv šie tūkstoši, sajust bezjēdzīgi, nežēlīgi iznīcinātu pasauli.

Šīs grāmatas izdošana bija svarīga un nepieciešama. Arī šodien joprojām svarīga.

Annija Hackelsone 1939. gada 8. maijā savā dienasgrāmatā ierakstīja: "Man šķiet, ka nevienai citai tautai nav tik veselīgs pašsaglabāšanās instinkts kā ebrejiem. Īstenībā tas taču ir brīnums, ka mēs neesam aizgājuši bojā. Neviena cita tauta nebūtu spējusi nepagurt pēc tik daudziem likteņa triecieniem." (101. lpp.)

Viņai nebija pat mazākās nojautas, ko vēl viņas tauta spēj pārdzīvot.

[1] Dienasgrāmatas oriģināls ir pazudis, garu ceļu pa pasauli klīstot, saglabājusies tikai kopija, kam trūkst pirmo lapu. Pilns teksts ir tikai krievu tulkojumā, kuru arī četrdesmito gadu beigās Maskavā aizliedza publicēt, un tas nāca klajā tikai deviņdesmitajos.

Jana Egle

Jana Egle ir latviešu literāte, Latvijas literatūras gada balvas laureāte par stāstu krājumu "Gaismā", stāstu krājuma "Svešie jeb Miļeņkij ti moj" autore.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!