Dzīvnieki

Es nezinu, kas tā ir par televīzijas pārraidi – es neskatos televīziju, bet nejauši uzskrēju virsū vienai, kad tā tika rādīta. Starp dalībniekiem uzreiz ievēroju lielisko Elitu Patmalnieci. Viņu uzreiz var saskatīt. Es atpazīstu cilvēkus pēc apģērbiem, jo sejas man visas liekas vienādas. Tā ir ģenētiska īpašība, kas bieži man sagādā nepatīkamus momentus.

Tur tajā pārraidē ir tāds ritenis ar cipariem, kuru viņi laiku pa laikam griež, un tad uz grīdas ir izklāta liela Latvijas karte, un pa to viņi bradā. Tad galvenais no viņiem uzdod jautājumu – cik balto sudraba kaiju pāru dzīvo uz Rīgas jumtiem? Dalībnieki sāk savā starpā rosmīgi sačukstēties, neko nevar dzirdēt, un tad atskan bikls minējums – astoņi tūkstoši pāru.

Es savā galvā pareizinu ar divi, un iznāk sešpadsmit tūkstoši putnu. Ja nu viņi visi paceltos spārnos, tad Rīgā iestātos mijkrēslis. Kāpēc valsts televīzija vispār uzdod šādus neatbildamus jautājumus? Ko no tā iegūst pusaudži? Kad ir pēdējo reizi veikta Latvijas kaiju skaitīšana? Kā tās vispār var saskaitīt, ja viņas visas pēc sejām ir vienādas un atrodas nepārtrauktā lidojumā? Tās tak nav bekas, ko var saskaitīt. Viņām nav pases un dzīvesvietas deklarācijas. Vecos laikos bija sētnieki, kuri slaucīja ielu un skārda vanniņās veda ledu no ielas pagalmā, – tiem varēja būt kādi novērojumi par to, cik kaiju pāru ir ieperinājušies uz viņu mājas jumta. Bez tam man ir grūti iedomāties – kā persona, kurai kā kaijai nekad nav miera, varētu vakarā vēlā runāt ar kaijām. Tas vēl vairāk sarežģī manas pārdomas.

Šis drīzāk varētu būt tāds neveikls ievads tam, par ko es tālāk vēlētos runāt. Es nevaru iedomāties, ka kaijas varētu būt atriebīgas, jo dzīvnieki – atšķirībā no cilvēkiem – nav atriebīgi.

Vilks, kuram mednieks nošāvis mīļoto sievu, nekad nesāks pētīt, kur tas mednieks dzīvo, lai atriebībā nokostu viņa dēliņu. Viņš tam neuzglūnēs mēnesnīcā, kad tas nāks no kaimiņa mājā – bez ieroča un stipri iedzēris. Absurds! Tāpat nedomāju, ka lādzīgs bebrs, kurš, no sirds pūloties, centīgā darbā uzbūvējis dambi upītē, ietu atmaksāt tam vīram, kurš izpostījis viņa dambi, lai gan tam vīram ir koka māja, kuru bebrs bez lielām grūtībām varētu pārvērst par pamatīgu postažu.

Man ir gadījies redzēt vairākus izcilus pierādījumus, kuri liecina par dzīvnieku dvēseles dziļumu un labdabību. Nu kaut vai to, kā suns ar bruņurupuci rotaļīgi spēlē bumbu – tas mani tiešām aizkustināja līdz asarām. Suns ir ārkārtīgi cilvēciski smalkjūtīgs šajā spēlē: viņš ņem vērā, ka bruņurupucim ir grūtības ar staigāšanu, un tādēļ nekad nesit bumbu tālu prom, bet dara to ar tādu aprēķinu, lai bruņurupucim nebūtu grūti izdarīt atbildes gājienu. Es nekad neesmu dzirdējis, ka jauneklis, spēlējot futbolu ar aklu invalīdu, būtu pret savu pretinieku tik uzmanīgs. Ir redzēts, kā kaķis ar zirgu mīlējas stallī – kaķis ir uzrāpies uz staba un abi maigi aplaiza viens otru. Reizēm televīzija rāda visai sakarīgas lietas, piemēram, kaķi, kas ir aizmidzis kūtī uz lielas, vecas aitas villainās muguras un nepamostas, kad tā ar pārējo baru nesteidzīgi dodas uz ganībām.

Diemžēl mana rakstiņa nobeigums ir visai bēdīgs – kaut vai ar dažām rindiņām mums jāpieskaras mājas dzīvnieku grupai. Tā ir dzīvnieku daļa, kura bauda zināmu labklājību – viņi tiek baroti, apkopti un dzīvo zem jumta ziemas aukstumā. Kad es vēl biju puika, zirdziņus ziemā apsedza ar deķi un iedeva barību, kamēr tie stāvēja pie kroga slitas un gaidīja savus saimniekus, kuri iekšpusē pēc viena otra stiprāka dzēriena apsprieda pasaules uzbūvi. Skumji ir tas, ka šī dzīvnieku grupa, dzīvojot ar cilvēkiem, pašiem to nenojaušot, no viņiem pārņēmusi ne tās labākās īpašības. Ir dzirdēts par gadījumiem, kas aprakstīti pasaules literatūrā, kad zirgs nosper cilvēku vai govs izbada slaucējai aci. Nevar nepieminēt aunus, kuri varbūt izpriecas dēļ izvēlas savu upuri – kādu pavecāku, inteliģentu kungu – un brīdī, kad viņš to vismazāk gaida, sparīgi ieskrienoties, no mugurpuses ar sevišķu nežēlību bliež tam pa sēdvietu. Cilvēka labākie draugi dažu reizi saplēš savu draugu cilvēku. Neko jau nevar darīt, "tā tas ir iekārtots".

Ir tādas dziesmas, kuras nekad nebeidzas. Tieši tāpat jālasa šis sacerējums. Kad izskanējuši pēdējie vārdi, to tūlīt jāsāk lasīt no pirmās rindiņas – atkal un atkal, un tā vairākkārt jūs pārņems šī sacerējuma burvība, un, lasot vēl un vēl, tas pārvēršas par odu.