Kad es dažu labu reizi saku: "Jā gan, zumm, zumm!", cilvēki man jautā, ko tas nozīmē.
Lai to paskaidrotu, man jāatgriežas laikā, kad biju RLMV (Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas) audzēknis. Nevaru gan atcerēties reizi, kad tieši šis teiciens pirmoreiz izskanēja mūsu mazajā tuvo draugu pulciņā. Mēs, kādi pieci zēni, turējāmies kopā – varbūt tāpēc, ka diviem no mums tēvi bija aizsūtīti uz Sibīriju, trešajam tēvs bija kritis, cīnoties vācu armijā, bet ceturtā tēvs, bijušais namīpašnieks, bija aizbēdzis uz Kanādu, no kurienes sūtīja dēlam paciņas. "Jā gan, zumm, zumm!" bija saziņas veids. Nekad neesmu dzirdējis, ka šo teicienu lietotu kāds cits, lai gan tam, manuprāt, piemīt īsteni latvisks skanējums. Pilnīgi nepieņemami būtu teikt: "Nē gan, zumm, zumm!" – tā būtu pilnīga mūsu latviešu valodas kropļošana. Ar "Jā gan, zumm, zumm!" izsaka priecīgu apstiprinājumu. Minēšu dažus piemērus, lai lasītājs zinātu, kā to lietot.
– Vai mums iznāk vēl divi aliņi?
– Jā gan, zumm, zumm!
Vai arī:
– Tu esi gulējis ar Sarmu?
– Jā gan, zumm, zumm!
– Vai tev ir kāds Čabija Čekera ieraksts?
– Jā gan, zumm, zumm!
Esmu centies savā ģimenē saglabāt latviešu valodu un vienmēr esmu par to iestājies. Kad mana meita aizpagājušajā vasarā no Toronto ieradās Rīgā un viņai kāds tramvajā jautāja: "Na sļedušij saiģoš?", viņa ar nelielu angļu akcentu atbildēja: "Jā gan, zumm, zumm!"
Un vēl – nevaru nepieminēt – mūsu mazajā pulciņā bija teiciens: "Cieta roka. Ūdenszīme!" Tam piemita tāda kā zvēresta nokrāsa.
– Nu šito tak tu viņam nepiedosi?
– Cieta roka. Ūdenszīme!
Tas nozīmēja, ka džeks dabūs asiņainu degunu. Tā mēs – latviešu puikas – uz piecdesmito un sešdesmito gadu robežas kopām mūsu tēvu valodu.
0