Lidošana

Tie ir aptuveni pieci simti visai dažādu cilvēku, kurus liktenis savedis kopā. Kad tie iekāpj lidmašīnā, zūd iespēja lidojuma laikā aiziet prom no pārējiem, un astoņas stundas jums jāpavada kopā ar tūristiem un biznesmeņiem, ar poļu ogļračiem, sportistiem, filatēlistiem, šahistiem, krūšu aficionado, alkoholiķiem, operdziedātājām, putnu vērotājiem, ar kādu geju pāri, ar kādu teroristu, kura mērķis nav uzspridzināt šo lidmašīnu, bet nokļūt pāri okeānam kādā citā uzdevuma vietā, ar kādu atraitni, kura ir kļuvusi par atraitni šī lidojuma laikā un uzzinās to tikai tad, kad vīrs neieradīsies sagaidīt viņu lidostā ar rozēm, un mēs nekādi nevaram paredzēt viņas sajūtas – vai tā būs prieka, vai bēdu vēsts. Tur, protams, būs tādas, kurām romāns sācies internetā, un tagad viņas lido, lai pirmo reizi satiktu savu mīļoto.

Cilvēkiem, kas lido, bieži vien līdzi ir kāds amulets, kam jāpasargā no briesmām, bet viņi to nevienam nerāda, lai amulets nesabojātos un nenotiktu pretējais. Nereti amulets var būt citiem redzams, bet nevienam nevarētu ienāktu prātā, ka šis amulets ir, piemēram, ar sarkanu vai zaļu diedziņu piešūta poga, Daugavmalā atrasts balts akmentiņš vai arī kokakolas korķis, kas saistīts ar kādu nozīmīgu notikumu lietotāja (amuletu lieto!) dzīvē. Lai cik dīvaini tas neliktos, amulets var būt arī atmiņas – te kā piemērs jāmin mans amulets, kas arī ir ļoti praktiski pielietojams lidojumos. Man Ņujorkā bija draudzene Elia, viņa strādāja kādā pazīstamā kosmētikas firmā, kas atradās Piektajā avēnijā. Elias brālis bija redzējis manu zīmējumu "The Wall Street Journal", to izgriezis un pielīmējis pie ledusskapja durvīm, un tas bija noticis, PIRMS Elia bija pastāstījusi viņam, ka mēs tiekamies! Tas it kā ir neparasti, bet ar Eliu vienmēr viss bija neparasti, tad, lūk, Elias tuvākā draudzene strādāja tajā pašā kosmētikas firmā un draudzējās/satikās ar spāņu tenoru Plasido Domingo. Eliai bija Visuma pase, tā ka viņai vispār nebūtu problēmu apciemot Jupiteru vai Urānu. Es to pasi redzēju, tur iekšā bija viņas fotka. Viņa man detalizēti izstāstīja, kā NLO sekojis viņas mašīnai visu ceļu līdz pat garāžas durvīm. Tāds ir mans amulets un darbojas nekļūdīgi.

Starp 500 pasažieriem, protams, ir arī tādi, kuri no lidošanas baidās. Tie iedomājas, ka lidmašīna varētu novirzīties no ceļa un nokļūt virs kādas mežonīgas valsts, kur viņi momentā tiktu notriekti ar "Scud" raķeti, vai arī dzīvi iztēlojas, kā miglainā laikā lidmašīna ietriecas kādā kalnu grēdā. Kā pilnīgs pretstats tam jāņem vērā, ka ir ne mazums cilvēku, kuri sadomājušies, ka lidaparāta katastrofa ir vislabākais pašnāvības veids, un lielu daļu savu ienākumu tērē lidojumiem cerībā iet bojā nelaimes gadījumā. Viņi arī uzmanīgi pēta datus par nelaimes gadījumiem un izvēlas nedrošākās aviokompānijas, to skaitā arī krievu, bet tie ir kā no loterijām atkarīgie. Man nav zināms neviens gadījums, kad kādam būtu veicies izdzēst savu dzīvību tādā veidā, kaut gan pirms gadiem esot bijis viens gadījums, un pie tā man jāpakavējas ilgāk, jo tas būtu gandrīz ideāls pašnāvības veids. Amerikāņu iznīcinātājs zaudējis sakarus un neatbildējis gaisa kontrolieru paziņojumiem. Tad no bāzes pacēlušies vairāki iznīcinātāji, lai noskaidrotu situāciju. Tie pielidojuši pavisam tuvu, tik tuvu, lai varētu ieskatīties pilota kabīnē, un pilots izskatījies kā miris. Tas man atsauc atmiņā spoku kuģa tēlu – tādas lidmašīnas parasti lido līdz brīdim, kad izbeidzas degviela vai tās ietriecas kādā Kordiljeru klintī. Kaut ko tādu nav iespējams atkārtot, jo tas ir stihisks gadījums, force majeure. Nu, tas būtu apmēram tā, kā atkārtot gadījumu, kas reiz notika ar mani – atgriežoties mājās no kolhoza, kur skolas gados mums bija mēnesi jādzīvo, lai novāktu rudens ražu, mēs, Lietišķās mākslas vidusskolas koktēlnieku nodaļas audzēkņi, sēdējām atvērtā kravas mašīnas kastē, un Matīsa ielā kravas mašīnai izdevās uzbraukt uz izlūzuša bruģakmens tādā veidā, ka tas ar lielu spēku lidoja un izdauzīja namu pārvaldes logu, bet tā ēka atradās tieši blakus manai mājai adresē Revolūcijas iela 109! Tas ir tikpat neatkārtojams gadījums – ja nu pavisam dīvainā veidā kravas mašīnai izdotos izsist kādu logu, tad tas vairs nekad nebūtu namu pārvaldes logs un mašīnā nekad nevarētu būt Lietišķās mākslas vidusskolas koktēlnieku nodaļas audzēkņi. Tas tā, lai mans lasītājs saprastu, ka divreiz vienā upē nevar iekāpt.

Lidojot cilvēkiem katram pēc savas gaumes jāizdomā, kā saīsināt ilgo ceļu. Man agrāk to patika darīt ar alkohola palīdzību. Ir pagājuši tie laiki, kad nevainojami ģērbts stalta auguma stjuarts smaidot pasniedza jums viskiju ar ledu un piemiedza aci, signalizējot, ka dzēriens nāk par velti. Pie pusdienām varēja palūgt vēl otro vīna pudelīti, un arī tā tika ar smaidu pienesta. Tagad tā vairs nav. Labi piedzerties gan vēl joprojām var biznesa klasē, tur arī pieejams svaigs "The Wall Street Journal" numurs. Izklaide lidmašīnā ir trūcīga, filmas vecas un neinteresantas, bibliotēka sastāv no pāris apbružātiem aviokompānijas reklāmu žurnāliem, tādēļ cilvēki sadomā dažādus citus uz zemes neierastus izklaides veidus. Kāds pūlas sastādīt sarakstu ar visiem studentiem, ko viņš atceras no augstskolā pavadītā laika. Kāds cits ar dziļu apmierinājumu dokumentē visādus negadījumus tuvu paziņu lokā, kāds vienkārši klusiņām jūk prātā. Tas nav nekāds brīnums, ja ņemam vērā, ka cilvēki riņķo ap zemi ar ātrumu 500 kilometri stundā un četru kilometru augstumā. Tur iesaistīta pavisam citu polu enerģija. Nav brīnums, ka dažs labs tēvs un godīgs bankas darbinieks izvelk no biksēm dzimumorgānu un apsedz to ar reklāmas žurnālu, kas ne gluži tādam nolūkam ielikts priekšējā sēdekļa kabatā. Tad ir tādi, kuriem patīk novilkt visu apģērbu un pastaigāties pa lidmašīnas salonu, it kā tā būtu nūdistu pludmale. Ir gadījumi, kad pasažieri mēģinājuši atvērt lidmašīnas durvis, lai izietu ārā. Pavisam ekstraordinārs gadījums notika Izraēlas "El Al" lidmašīnā, kur kāds beduīns, tuksneša dēls, mēģināja uzvārīt sev kafiju, acīmredzot nebūdams apmierināts ar stjuartu piedāvāto. Beduīna plašajās drēbēs vienmēr atrodama maza malciņa, tās pilnīgi pietiek mazas kafijas krūzītes uzvārīšanai. Lielajos okeāna tūristu kuģos, kuros ceļo vairāki tūkstoši atpūtnieku, ir bāri, restorāni, koncertzāles, spēļu zāles, tenisa laukumi un peldbaseini, kā arī divas ielas ar veikalu rindām, manā gadījumā viena saucās Piektā avēnija un otra – Champs-Elysees, Elizejas lauki. Uz tāda kuģa ir arī cietums, kur ievieto mēra sajūtu zaudējušas personas. Par to derētu padomāt aviokompānijām.

Un te beidzot esam nonākuši vietā, kurā es centīšos, cik nu vien varu godīgi, aprakstīt savu lidojuma ietekmes sindromu. Lai viss būtu saprotams, iesākšu ar manas vietas lidmašīnas salonā ģeogrāfisku aprakstu. Tā atradās salona pirmajā rindā atstatu no loga pret sienu, kur ir atlokāmi sēdekļi stjuartēm – tur viņas piesprādzējas, kad lidmašīna paceļas vai nolaižas, un arī ik pa brīdim piesēžas lidojuma laikā. Es sēdēju pie ejas, kas veda uz tualetēm, tur bija divas durvis, man labi redzamas. Tā kā man vienmēr ir līdzi papīrs un zīmuļi, sāku pierakstīt savus novērojumus. Ar hronometra palīdzību precīzi izmērīju un pierakstīju, cik daudz laika kura persona pavada tualetē. Sarakstā bija sieviešu stabiņš un vīriešu stabiņš. Manos plānos bija apkopot rezultātus un nonākt pie vidējā sieviešu un vīriešu laika rādītāja. Drīz man pretim piesēdās stjuartes (es tolaik biju visai izskatīgs, jauns vīrietis) un painteresējās, pie kā es strādāju. Stjuartēm radās dzīva interese par manu pētījumu, un es ar lielāko prieku to viņām izskaidroju, parādot savas piezīmes, skaitļus un diagrammas. Viņas manā darbā ienesa vienu svarīgu korekciju, apgalvojot, ka tajās reizēs, kad pasažieriem tiek pasniegts alus, tualetes ir daudz vairāk noslogotas. Tās lidmašīnas tualetes piezīmes joprojām kaut kur glabājas, un kādreiz, ja man vēl būs veselība, es varētu pie tām atgriezties, lai nopublicētu garāku darbu par šo tēmu.