Kadrs no 1993. gada filmas "Mr. Jones"
 
Sabiedrība
29.10.2020

Drosme būt slimam

Komentē
6
Saglabā

"Visi radošie cilvēki ir problemātiski," man saka psihiatrs, izrakstot kārtējo zāļu devu. Es māju ar galvu. Protams, tādi mēs esam. Būt par "radošu cilvēku" ir vieglāk, nekā būt slimam. Ir daudzi veidi, kā parastie mirstīgie – tie, kuriem nav garīgās veselības traucējumu – cenšas palīdzēt tiem, kuriem tādi ir. Viens no veidiem ir teikt: "Bet varbūt tu esi mazliet īpašs…" Šī frāze izskanēja jau tad, kad pirmo reizi sēdēju psihiatra kabinetā – man bija trīs gadi. Māte bija mierā ar šo skaidrojumu līdz manai pirmajai psihozes lēkmei.

Garastāvokļa traucējumi var būt ļoti dažādi. Garastāvokļa traucējumi var būt māksla – tā domā Holivuda. Garastāvokļa traucējumi var būt politika – šādu nostāju pieņem tie, kas saka, ka sabiedrība ar šo diskursu ir jāiepazīstina labāk (mazināsim stigmu, vairosim līdztiesību). Garastāvokļa traucējumi var būt tabu tēma (nevienam negribas pazīt potenciālo pašnāvnieku), bet tās var būt arī likumā atrakstītas sabiedrības kopīgās rūpes (tā tas notiek bagātākās valstīs, lai arī man vienmēr ir licies, ka pabalstu iedot bieži ir vieglāk nekā tiešām integrēt sabiedrībā un pieņemt). Garastāvokļa traucējumi netiek saukti par garīgu saslimšanu (tātad – tie neskaitās tik smagi), tādēļ visbiežāk izpelnās nevis žēlošanu un patiesu uzmanību, bet nosodījumu (kas tie ir par vājiem cilvēkiem, kas vienkārši nevar un nevar saņemties?).

Runas par garastāvokļa traucējumiem un mentālo veselību mēdz būt dažādas, un visbiežāk tās izgaismo daudz košāku realitāti par to, kāda patiesībā ir mana ikdiena. Pirmo reizi pie psihiatra biju triju gadu vecumā ļoti biežu un ārkārtēji nekontrolējamu halucināciju dēļ. Kopš tā laika man uzstādītas dažādas diagnozes: trauksme, panikas lēkmes, veģetatīvā distonija, anoreksija, psihotiski traucējumi un bipolārie traucējumi. Pašlaik man ir augstākā izglītība, darbs, kas man patīk, un ducis veselīgu attiecību, un nekas no tā nebūtu iespējams, ja es nebūtu piedzimusi tieši šeit un tagad (21. gadsimtā – Eiropā), laikā, kad medicīna ir gana attīstīta, lai man būtu iespējams palīdzēt, un valsts, kurā es dzīvoju, piedāvā man gana daudz resursu (psihiatrisko palīdzību un kompensējamas zāles), lai es varētu pārtikt ne tikai no citu žēlsirdības, bet arī piedalīties savas sabiedrības socioekonomiskajos un politiskajos procesos. Liela daļa no manas dzīves ir bijusi elle zemes virsū, un tomēr – man ir veicies. Visos melnajos un gandrīz pašnāvības brīžos kāds ir pastiepis roku, lai man palīdzētu. Pēdējā gada laikā līdz Eiropai un Latvijai ir atnākušas zāles, kas man ļauj no rīta pamosties un vakaros iet gulēt, (gandrīz) neatceroties par savām diagnozēm. Tomēr pasaule man nebeidz atgādināt – līdz galam cilvēks tu tomēr neesi.

Reālā komunikācija par mentālo veselību joprojām ir visai izšķīdusi, neiepazīta un baisa. Tas savukārt noved pie sabiedrības ignorances. Pārejai no ignorances uz atpazīstamību parasti pa vidu ir agresijas vilnis, kas rodas brīdī, kad pēkšņi sāk runāt līdz šim klusējušie. Domāju, ka pašlaik esam stadijā, kurā gan Latvijā, gan citviet pasaulē veiksmīgs mentālās veselības diskurss lēnām top, bet agresijas vilni, domāju, mēs vēl tikai pieredzēsim – tā aizmetņi jūtami jau tagad. Kā jau šādai attīstības stadijai pieklājas, sarunai nepieciešamā diskursa veidošana tiek marķēta kā drosmīga, neiedomājoties par to, ka cilvēkiem ar dažādām garīgajām saslimšanām un traucējumiem visbiežāk nav lieku resursu, lai rīkotos drosmīgi. Bieži šādiem cilvēkiem – tostarp man – vajadzīga sapratne un palīdzība, mums trūkst spēka, lai sev un citiem mēģinātu iestāstīt, ka mūsu diagnozes ir īstas.

Iztēlosimies, ka cilvēkam ar, piemēram, gastrītu būtu iesākumā jāpārliecina visi – ārsti, tuvākie, priekšnieks – par to, ka 1) problēma tiešām ir īsta un 2) problēmu nevar atrisināt, vienkārši "saņemoties", "nedomājot negatīvi" vai "pagaidot, kamēr pāries". Cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem vēl aizvien ir jānodarbojas ar ārpasaules pārliecināšanu un iežēlināšanu. Beigu beigās, būsim godīgi, daudzi neiztur. Tādēļ mums, latviešiem, ir liels pašnāvību skaits, tādēļ mums ir daudz alkoholiķu-bezpajumtnieku (statistiski tie primāri ir cilvēki ar mentālās veselības problēmām), un tādēļ cietumos mums ir vīriešu pārsvars (jo vīriešiem pie ārsta iet nav tik pieņemami, kā savu diagnozi pārvērst agresijā un nosist savu sievu, draugu vai tuvāko). Pieskaitot vēl visus ne tik radikālos gadījumus, mēs iegūstam lielu skaitu cilvēku, kas nerealizē savus mērķus un talantus un nereti beigās paliek par apdraudējumu sev un pārējiem. Pie tam runa nav tikai par sabiedrības labklājību vai drošību, tas ir arī ekonomiski neizdevīgi. Jaunākās vidējā un ilgtermiņa darba tirgus prognozes, kuras savā pēdējā (jūnijā publicētajā) pētījumā definējusi Ekonomikas ministrija, mums atgādina – nākotnes darba tirgus būs atkarīgs nevis no produktivitātes pieauguma, bet no tā, cik ļoti mums izdosies efektivizēt darba procesu un darbaspēku. Vai šeit gadījumā ļoti labi neiederas jautājums par valsts apmaksātu psihoterapiju?

Pirmais solis ir gatavība atzīt, ka garīgas saslimšanas un garastāvokļa traucējumi eksistē, bet tas vēl nenozīmē to, ka esam gatavi lietas labā arī kaut ko darīt. Es ticu, ka, gadiem ejot, aizvien vairāk naudas tiks novirzīts garīgās veselības ārstēšanas un profilakses pasākumiem, bet cits jautājums ir – vai pati sabiedrība ar laiku atzīs, ka šie "problemātiskie sabiedrības locekļi" ir pelnījuši savu daļu valsts resursu, lai padarītu savu dzīvi kvalitatīvāku? Jā, vienkārši kvalitatīvāku, jo ne vienmēr mēs runājam par dzīvību un nāvi. Cilvēki ar dažādām garīgām saslimšanām un garastāvokļa traucējumiem mēdz būt ļoti izturīgi. Jāspēj dažkārt pamosties ar dziļu depresiju, piecelties no gultas un aiziet uz darbu, pārvarēt trauksmi svarīgas sapulces laikā, nekavēt termiņus. "Labajās" dienās savukārt ir jāvar strādāt dubultā, lai pagūtu iekavēto, jāizdara vairāk uz priekšu, gatavojoties "sliktajām" dienām. Bet – vai tā būtu jābūt? Ikvienam taču ir tiesības īstenot savu potenciālu, jo beigu beigās tas taču ir izdevīgi visai sabiedrībai kopumā – cilvēks kļūst no tāda, kas tikai patērē sabiedrības resursus, par tādu, kas sevi atpelna un varbūt pat ne tikai "iziet pa nullēm", bet arī sniedz ekonomisku, intelektuālu vai sociālu pienesumu sabiedrībai. Taču, lai tas notiktu, nepietiek tikai ar valsts iniciatīvu vai naudu. Ļoti bieži tieši draugiem, ģimenes locekļiem vai darba kolēģiem ir jābūt tiem, kas pamana, ka ar cilvēku kaut kas nav kārtībā.

Garīgām saslimšanām un traucējumiem ir raksturīga iezīme – cilvēkiem visbiežāk ir ārkārtīgi grūti noteikt, kas ar viņiem īsti notiek. Tajā brīdī, kad cilvēkam mainās izjūtas un sajūtas par apkārt esošo un iekšējo realitāti, ja viņš nav īpaši trenēts psihoterapeita uzraudzībā, viņam ir grūti nodalīt sevī vienu garastāvokli no otra, vienu personību no otras utt. Respektīvi, ir grūti pat aizrakties līdz apjausmai par to, ka kaut kas ar tevi nav kārtībā, kur nu vēl līdz konkrētu simptomu aprakstīšanai, diagnozei vai rīcības plānam. Tādēļ šādi cilvēki mēdz būt ļoti atkarīgi no apkārtējo ievērības un zināšanām. Tas attiecas gan uz pašu sākumu, kad sākam manīt, ka ar mums tuvo cilvēku "kaut kas nav tā īsti kārtībā", kā arī vēlāk – kad viņš jau kopā ar psihiatru un terapeitu (-iem) novēro savu diagnozi, mācās ar to sadzīvot un kontrolēt to, cik iespējams. Arī vēlāk, atkarībā no tā, cik smags ir katrs konkrētais gadījums, mēdz būt brīži, kad cilvēks vairs nespēj racionāli izprast visas savas sajūtas un emocijas un viņam ir nepieciešams kāds, kas viņu novēro, liek lietā savas zināšanas par konkrētā cilvēka konkrēto traucējumu veidu, palīdz nodefinēt tā brīža sajūtas un emocijas un dažkārt – saudzīgi aizved viņu no šīm emocijām prom. Protams, var teikt, ka mēs to tāpat jau darām visu laiku. Kad kāds ir noskumis, sastresojies vai dusmīgs, mēs mēģinām viņam palīdzēt. Bet, lai pamanītu garīgu saslimšanu un palīdzētu tikt galā ar to, ir vajadzīgs vairāk zināšanu un prasmju. Bieži visai individualizētu, "derīgu" tikai attiecībā uz vienu personu mūsu draugu vai tuvāko lokā. Tādējādi, lai šiem cilvēkiem patiesi palīdzētu, tā būtu jāskata ne tikai kā šo cilvēku individuālā problēma, bet gan kā uzdevums visai sabiedrībai kopumā.

Es neesmu pirmā, kas kliedz: "Nost ar stereotipiem!", tomēr dažkārt gribas vismaz uz brīdi atslēgties no monologiem: "šī paaudze vienkārši ir daudz vājāka par to paaudzi, kas bijām mēs" vai "viss ir tikai galvā". Protams, daudz labāki nav arī monologi: "viss būs labi" vai "tu esi īpaša". Patiesībā es negribu būt īpaša vai drosmīga. Dažkārt es gribu būt vienkārši garlaicīga un normāla, bez dīvainas smadzeņu ķīmijas un netipiskiem dzīves nosacījumiem. Jo patiesībā zem visas šīs spriedelēšanas, visām šīm kategorijām, labajiem un ļaunajiem diskursiem esmu tikai es – vienkārši es. Es, kurai nav izvēles dzīvot pasaulē bez diagnozes. Nav tādu abstraktu bipolāro traucējumu vai tādas Kristas Annas Belševicas bez bipolārajiem traucējumiem. Tās ir manas smadzenes, mans ķermenis, mana identitāte un ikdienas dzīve. Jā, esmu mainīgs radījums; ir depresijas, ir mānijas, ir psihozes lēkmes, anoreksijas uzplūdi. Tā visa ir daļa no manas pagātnes un arī manas nākotnes. Protams, mākslinieki un politiķi dara labu darbu, iespringstot, lai pievērstu uzmanību neierastajam un citādajam, taču reizēm tas izdodas ārkārtīgi stereotipiski un pat stulbi. Ir bīstami reducēt cilvēkus tikai uz viņu sociālajām kategorijām un stereotipu kopumiem – melnie, homoseksuāļi, sievietes, vīrieši, bagātie, nabagie, tie ar depresiju un tie bez. Tad pasaule, atkarībā no laika, telpas un valdošās vērtību sistēmas, izlemj, kurš jāžēlo, kurš jānoliedz, kurš jāmīl un kurš jāiznīcina, kurš ir pelnījis palīdzību un kurš nav. Un kurā grupā ir katrs no mums?

Protams, tāpat kā visi, es dažkārt domāju, ka noteikti varu būt stiprāka, varu izdarīt vairāk un labāk. Un dažkārt tieši tas, ka man ir bipolārie traucējumi, ir katalizators tam, ka man grūti pieņemt, ka esmu tikai cilvēks. Kādam esmu draugs, kādam ienaidnieks, kādam mīļš un kādam kaitinošs. Jā, man katru dienu jādzer zāles, es dažkārt nekontrolēju savu prātu un ķermeni, dažkārt sevi nepazīstu, paretam pieņemu sliktus lēmumus, un dažkārt man ir vajadzīga tāda palīdzība, kāda parasti cilvēkiem nav vajadzīga. Un ar visu to – es katru dienu no jauna mācu sev, ka esmu pelnījusi to pašu mīlestību un to pašu naidu, ko savā dzīvē pelnījis jebkurš cilvēks. Ka neesmu kategorija – vai drosmīga, vai vāja. Es esmu dzīvs cilvēks.

 

29. oktobrī no plkst. 19.00 K. K. fon Stricka villā notiks literatūras lasījumi "Skumji nebūs vienmēr", kuros mūsdienu autori, kuri kādā dzīves posmā saskārušies ar psihiskās veselības samežģījumiem – depresiju, bipolārajiem traucējumiem, trauksmi, ēšanas traucējumiem u.c. – dalīsies ar literāriem tekstiem, kas tapuši šo sarežģījumu saasinājumu laikā. Lasījumi būs skatāmi arī tiešraidē pasākuma feisbuka lapā.

Krista Anna Belševica

Krista Anna Belševica studē un raksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!