Īsa pamācība citādā integrēšanā

Par īsfilmu ciklu "Latvijas kods. Latvija šodien" LTV

Jau ceturto gadu pēc kārtas Latvijas skatītājiem ir pieejams īsfilmu cikls ar gana lielu un provocējošu nosaukumu – "Latvijas kods". Šobrīd īpaši interesanti ir to salīdzināt ar pašlaik aktuālo simtgades filmu pilnmetrāžas ciklu; blakus tam "Latvijas kods" iegūst papildu nozīmi Latvijas sabiedrībā. Simtgades filmas, piemēram, un tas ietverts jau pašā nosaukumā, nodarbojas ar identitātes veidošanu un labi apzinās, ka identitāti vajag veidot no patīkamām lietām. Tādēļ mums ir "Baltu ciltis", kas rada zināšanas par Latvijas teritoriju kā senas, bagātas un stipras kultūras šūpuli, tādēļ mums ir "Bille", kas parāda mūsu nabadzībā augušos, bet apdāvinātos bērnus, tādēļ mums ir "Homo novus", kas parāda, cik talantīgi, asprātīgi un intelektuāli mēs esam. Tie ir tēli, ar kuriem nav grūti, nav bail vai ar kuriem pat gribas identificēties. Un, lai arī minētās filmas, protams, nenodarbojas tikai ar identitātes veidošanas un stiprināšanas pasākumiem, taču šādā kontekstā tās ir viegli salīdzināt ar to, ko dara "Latvijas kods", kas par savu motīvu šogad izvēlējies "uzdrīkstēšanos".

"Latvijas kods" savukārt dara mazliet citādi. Priekšplānā tiek izvirzītas dažādas minoritāras kustības, kopienas un indivīdi, un stāsti nepretendē uz attaisnošanu vai romantizēšanu. Varoņi nemaz nerunā daudz, bieži režisori labprātāk izvēlas rādīt ļoti individuālas emocijas un skatus no notikuma vietas, nekā ierunāt skatītājam noteiktu prizmu – kā tas viss būtu jāuztver. Vismaz es jutos brīva netraucēti reflektēt par jautājumu – ko šie cilvēki man īsti nozīmē. Izklaidi, izsmiekla objektus, daļu no identitātes, kurai piederu arī es, vai cilvēkus, kas zina vairāk un jūt dziļāk? Interesanti gan domāt, vai šie cilvēki patiesi ir Latvijas kods, vai arī gadījumā nav tā, ka viņi ir tieši perifērās, neintegrējamās Latvijas sabiedrības daļas, kas vēl aizvien pakļautas mažoritārai žēlsirdībai. Protams, ir grūti atbildēt uz jautājumu – kas tad īsti to nosaka? Man ļoti patīk, ka šajā gadījumā materiāls pārvar pēdējā laika tik izplatīto tendenci dokumentālajā žanrā, pārvēršoties par mažoritārās sabiedrības "feel good stories". Noskaties, pajūti līdzi un dzīvo tālāk! Televīzija, kā rakstīja D. Morlejs un K. Robins, lai arī atklāj skatītājam dažkārt pat visai skarbas realitātes šķautnes, bet padara to viegli uztveramu un analizējamu, pašiem neiesaistoties šajā realitātē. [1] Redzēt taču jau ir gandrīz rīkoties. It sevišķi Latvijas sabiedrībā, kur sociālā aktivitāte ir ļoti zema, skatītājam tā ir medusmaize. No otras puses, kādam kultūrā par to ir jārunā, pat ja dzirdīgas ausis vēl brīdi jāpagaida. Var apgalvot arī, ka minētais filmu cikls ir tikai māksla, taču nevar noraidīt to, ka dokumentālās filmas žanrs reti spēj palikt apolitisks. Arī mana refleksija būs politiska vai, kā man patiktos domāt, – reālistiska.

Īsfilmās apskatītās tēmas nevienam nav īsti svešas. Vismaz ne tiem, kas ik pa laikam iemet aci delfos vai LSM. Tās ir vecās labās tēmas, kas jau ieguvušas atzinību ne tikai facebook komentētāju, bet arī sociālo zinātņu pētnieku vidū un skatāmas kā Latvijas sabiedrību raksturojošas. Un jau ilgi tiek konsekventi paslaucītas zem paklāja. Tēmas, kā fiziskā invaliditāte, garīgās saslimšanas, zilā kalna dievturi, uz Cēsīm pārbēgušie rīdzinieki, lībieši un jauni vīrieši, kas auguši bez tēva. Komentēt minoritāro un perifēro ir grūts uzdevums. Ir grūti izrauties no ierastās problemātikas – radīt suģestiju vai apbrīnu nenozīmē patiesi integrēt šos indivīdus vai kopienas sabiedrībā vai kultūrā. Tādēļ es novērtēju, ka daudzas īsfilmas gandrīz iekrīt, tomēr veiksmīgi izvairās no šīs problemātikas. Piemēram, kāds varonis stāsta: "Darbs, ko es daru, mani neiepriecina, tajā pašā laikā es to daru tā, it kā tā būtu pati dārgākā un svarīgākā lieta uz pasaules." Šāds citāts, izrauts no konteksta, ko filmas nespēj tik īsā laikā nemaz sniegt, iespējams atražotu holivudisko problemātiku – mentālo saslimšanu romantizētu pārnesi uz populāro kultūru. [2] Šajā gadījumā: sniedzot Latvijas skatītājam visai izskaistinātu priekšstatu par personu, kas caur savu mentālo saslimšanu uzdrošinās konceptualizēt tādu emocionālo stāvokli, kas arī pārējai sabiedrībai, iespējams, pat visai globālā mērogā nav sveša. Un kā savulaik rakstīja R. M. Etmans – mēs, skatītāji, savu nostāju veidojam ļoti fragmentāri – sastatām savus viedokļus no nepilnīgām informācijas detaļām, kas nāk no ļoti dažādiem avotiem. [3] Tomēr svarīgi ir tas, ka filma pieskaras arī galvenajām tendencēm, kas visā visumā raksturo ļoti daudzas personas ar ilgstošiem mentāliem traucējumiem, – pašnāvības domas un plāni, aizsargmehānismi, lai pasargātu sevi no izolētības sabiedrībā, tai skaitā izdabāšana citiem sociālās situācijās, izslēdzot savas personīgās emocijas, ar to saistītā savas personības un individuālās identitātes neapjausma, vecāku kļūdas, kas rezultējas traumatiskā bērnības pieredzē un veido tālāko ikdienas realitāti visu mūžu, ārstu attieksme, kas vēlas šādu personu nevis ārstēt, bet primāri padarīt par produktīvu darba tirgus sastāvdaļu u.c. Pēdējais gan ir problemātisks aspekts arī ārpus Latvijas un raksturo visu rietumu sabiedrību, pat tās visturīgāko daļu, kura savas vērtības pamatā tulko ekonomiskās kategorijās. Šādā vidē ne vienmēr izdodas kvalitatīvā veidā radīt zināšanas, kas piemērojamas tādu indivīdu ikdienas pieredzes problemātikai, kuras atrisinājums nav iekļaušana darba tirgū, jo tas nav un nekad nebūs vienīgais aspekts, kas padara kāda indivīda dzīvi jebkurā sabiedrībā par kvalitatīvu. Jaunākie dati parāda arī to, ka šādu cilvēku īpatsvars aug gan minētajās ekonomiskajās kategorijās balstītās globālās vērtību sistēmas dēļ, gan cilvēku neinformētības un nespējas atpazīt un palīdzēt. Un tas padara īsfilmā apskatīto problēmu reizē īpaši neievērotu un aktuālu.

Cita situācija savukārt ir ar fiziskajām saslimšanām: tās visā pasaulē šķietami tiek respektētas un turīgākās sabiedrībās eksistē infrastruktūras, kas ļauj šādu indivīdu mātēm neizteikt tādas frāzes kā "Man šķiet, viņš ir pie manis ļoti pieradis, pat runājot ar citiem, viņš meklē manu skatienu – apstiprinošu vai neapstiprinošu tam, ko viņš saka" un "pagaidām izskatās, ka man būs jādzīvo ar Kristapu zem viena jumta, mana dzīve būs pakārtota viņam". Minētās infrastruktūras daudz veiksmīgāk iekļauj šādus cilvēkus sabiedrībā, nepadarot viņus pašus sev un citiem neredzamus, ļaujot veidot viņiem savu individuālo identitāti ārpus sabiedrības pabērna lomas un pat ģimenes. Arī viņu ģimenēm tas dara iespējamu nepakārtot savu dzīvi šiem "īpašajiem" indivīdiem. Plašāk ar manu nostāju par situāciju Latvijā šajā jautājumā iespējams iepazīsties manā nesenajā refleksijas rakstā par Dona Kulika lekciju Rīgā. Visbeidzot jāmin stāsts, kurš jau pašā filmas sākumā tiek ierāmēts kā Latvijai tik raksturīgais "broken home" gadījums. Izjukušās ģimenes, kas taču samaitā sabiedrību un iznīcina nāciju. Filma gan neatražo šos novecojušās ideoloģijas standartus, kurā tiek stigmatizēta šķiršanās un vienīgais vienums, kas tiesīgs saukties par ģimeni, ir tās nukleārais tips. Latvijas pašreizējā situācijā, kurā valsts nespēj sniegt palīdzību ģimenei, kurā vidējā alga ir par mazu, lai vecāki, kuri ir vieni ar bērniem, varētu izdzīvot, protams, tas ir ļoti izdevīgs naratīvs. Taču varbūt ne nejauši abi jaunie vīrieši, kas dodas uz Krieviju meklēt tēvu gan neizskatās nemaz tik salauzti. Un arī ceļojums beigās izvēršas nevis par tēva meklēšanu, bet par abu brāļu savstarpējo attiecību apzināšanu un atzīšanu, veidojot pašiem savu izpratni par to, kas ģimene ir viņiem.

Nosacīti otrā grupa jeb īsfilmas par Cēsu rīdziniekiem, Latvijas lībiešiem un Zilākalna akmeņu interpretiem pārsteidz ar ko citu. Tās visas ir mazas kultūras kopienas, kas nāk ar savu neierasto, ne visiem domāto kultūru. Pirmā no tām ir visai jauna, pat reakcionāra, divas beidzamās – senas un tradīcijās balstītas. Tās ir kā mazas kopienas, mazas autonomas realitātes vai pat pasaules, kas eksistē kaut kur tepat, mums visiem blakus. Pirmā pasaule ir fiziska vieta, savienota ar visiem labi zināmo Latvijas galvaspilsētu, bet tomēr pavisam cita. "Cēsu sekta", kā to nekautrīgi dēvē paši iesaistītie, ir vieta, kurā katram latvietim atkal ir pieejams "savs kaktiņš, savs stūrītis" privātās dzīvestelpas, kur bērni aug tuvu pie dabiskā un autentiskā, kur pārtika ir bioloģiska un pat govīm vēl ir vārdi. Tālu no Rīgas "lielā piķa", izdegšanas un nāves – garīgas un varbūt pat fiziskas –, kā to komentē paši "Cēsu sektā" iesaistītie. Otrā pasaule ir maza kopiena, kurai pieder pašai sava kultūra un valoda un kas lielākoties eksistē akadēmiskā vidē vai kultūras namos, un kura pašlaik aktīvi strādā pie savas eksistences apstiprinājuma – savas iekļaušanas UNESCO nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā. Man vienmēr ir licies fascinējoši, ka "lībiešu" kategorija ir ārkārtīgi atvērta un kopīga visiem, kam par to ir zināšanas. Asins piederība ir ne tikai grūti pierādāma, bet prasība pēc tīrasinības (ko bieži vēl var atļauties latvieši) neļautu šai kultūrai pastāvēt ilgtermiņā. Tādējādi piederību šai pasaulei definē tikai vēlme un gatavība tai piederēt. Trešā, savukārt, ir pasaule, kurā visam fiziskajam ir garīga nozīme – nokritušam kokam vai lietum. Daba šeit runā, akmeņi ir dzīvi, un tie mēdz ieņemt noteiktu veidolu un stāvokli, piemēram, cilvēkus ārstējošu fāzi. Pagātne mežā ir tikpat klātesoša kā tagadne, un teiku tēli apdzīvo mežu līdz ar kokiem un akmeņiem. Lietām šeit nav jāeksistē fiziski, lai tās eksistētu. Grūti saprast, kā vidējais aritmētiskais jeb mainstream skatītājs varētu interpretēt šos stāstus, ja tie viņos neizraisa ne suģestiju, ne bailes vai pretīgumu. Vai šādu tēlus gribas pieņem un integrēt vai apzināt tikai tādēļ, lai atgrūstu – noliegtu vai izsmietu? Uz šo jautājumu man nav atbildes. Norakstu to uz "uzdrīkstēšanās" rēķina.

Ja man jāmin viena lieta, ko izcelt kā īpaši veiksmīgu šajā projektā, – īsfilmu sērija parāda to, cik ļoti daudzslāņaina ir Latvijas sabiedrība, kurā aizvien vairāk un aizvien dažādāki cilvēki tiecas pretendēt uz savu integrāciju tajā, ko var tikai aptuveni dēvēt par Latvijas kodu. Žēl, protams, jebkurā gadījumā, ka Latvijas kultūras dzīve vēl nav gana nobriedusi šādu daudzveidīgi "neērto" filmu pilnmetrāžas ciklam. Tādējādi jādzīvo vien ar saīsinātiem komentāriem par minoritāro un perifēro. Protams, vietā būtu jautājums – kuras sabiedrības kultūra tad ir tam gatava? Dokumentālajam kino jau vispār ir nosliece radīt drīzāk skumjas vai suģestiju, nevis prieku vai māksliniecisku, intelektuāli poētisku baudījumu. Iespējams, kāds reiz rakstīs, ka tā ir problēma.

[1] D. Morlejs un K. Robins, no grāmatas "Spaces of Identity" (2002)

[2] Ideja pieder E. Martinai, un to viņa aprakstījusi savā grāmatā "Bipolar Expeditions" (2007)

[3] R. M. Etmans, no esejas "Mediating the public´s influence on foreign policy" (2009)