Vārme

***
stārķim izkrita acābols
atsitās pret dakstiņiem
ripoja pa muižas skolas jumtu
notekcauruli
nokrita uz zemes
tikko nopļautā zālē
un ripoja tālāk apveldams ap sevi
bērnu smieklus
priecīgas vasaras atmiņas
un pelnītu pēcdarba nogurumu
likās
tas ripojot iekritīs dīķi
un beidzot apstāsies
(lai arī būtu tik žēl aizdambēt
vienīgo ciema dīķi)
tomēr tas ievēla sevī arī dīķi
ietinās tajā kā slapjā pankūkā un ripoja tālāk
apaugot ar vēl citiem dīķiem
sasienot sevi ar upēm
iegremdējot sevī kalnus un
beigās
nolobot zemeslodi kā sīpolu
līdz pašam kodolam

***
bet pirms tam
bija krusa
zemē krita putni kā akmeņi un akmeņi
kā putni
bet pirms tam
bija karstums
gaiss pārvērtās smiltīs
smiltis pārvērtās cilvēkos
cilvēki bailēs
bailes klusumā

***
bet pirms tam
bija vieta
pašā pasaules viducī
dieviņš bija to aizspraudis
aiz savas labās auss
kura meta ēnu bet sargāja
tikai vienreiz
dieviņam likteņupē peldoties
aiz auss palika slapjš
bet vietas iedzimtie gan neapmulsa
pārlika slapjumam tiltu
un sarīkoja svētkus
kuros ēda melnu maizi
dziedāja baltas dziesmas
līdz katrs bija pilns
smaržīgu drupaču
un labu vārdu

***
bet pirms tam
ezerā parādījās sala
kas izskatījās pēc lielas ābollapiņas
tās kātiņu bērni iztēlojās esam par
slidkalniņu
pa kuru pīlēm slidināties
aizsalušā ezerā tēlojot bumbas
un ķegļus
bet neaizsalušā lēkājošus akmentiņus
ezera dzirnavu uzraugs
klausījās bērnu stāstos
un ieteica dzīvē neiztēloties
pārāk grandiozas lietas
bet pats
neredzami smīnēja ūsās

***
bet pirms tam notika ceriņu saiets
kurā tika apspriests
iespējamais pasaules gals
divi syringa vulgaris
spēkojās krāšņiem argumentiem
runāja trīs dienas un divas naktis
– mums jābēg
teica Gaistošais sapnis
– kur gan
viņam atbildēja Esības prieks
Imants Ziedonis klusēja
tāpat arī citi