Par Silvijas Brices grāmatu "Baigās piezīmes" (Rīga, "Zvaigzne ABC", 2020).
"mēs runājām dažādās valodās
mēs neredzam sejas.."
Tā sākas stāsts par kādu manu lasīšanas pieredzi, un tā sākas lasāmā grāmata – Silvijas Brices "BAIGĀS PIEZĪMES" (gan jau es savā dzejnieces dramatiskumā maldos, bet man šķiet, ka arī pierakstos šis virsraksts vismaz pirmoreiz jāraksta ar visiem lielajiem burtiem). Uz pannas piedeg ēdiens, jo izsaiņoju no centra atceļojušo grāmatu un nejauši tikai mazliet ielasos. (Arī Bricei kā tulkotājai ir ģeogrāfiski raksturīga atrašanās drīzāk perifērijā; centru savai pasaulei, liekas, tulkotāji pārvieto no viena tulkojamā darba uz nākamo.) Zupa pārvārās, kamēr vēdinu virtuvi un neeju tur iekšā (un atkal tikai mazliet). Protams, atceros, ka lasīt vislabāk ir pēc bērna gulētiešanas un pēc vakariņām – tad galvenais risks ir pārlaist ūdeni pāri vannas malai vai aizrauties, lasot arī vannā (šo balto cietvāku iesējumu gan neriskēju ņemt līdzi peldēties), un drusku nosalt. Tulkotājus var vainot pie visa kā, ne jau pie pārlieku aukstas vannas.
Kad grāmatas lasītājs jau grasās izteikties par šī ēnā paliekošā meistara – tulkotāja – radīto tekstu, uzrodas kāds no tulkotajiem autoriem un sagrauj šo nodomu ar vienu diviem citātiem. Ginters Grass, viens no "Brices autoriem", jau pasteidzies dot grāmatai iedvesmu: "Just sevi. Spalviņas vieglumā būt brīvam kā putnam, kaut arī sen nobriedušam mednieka lodei. Nekaunīgi atlaist zvēru no pavadas. Kļūt par to un šito. Atmodināt mirušos. [..] Meklēt patvērumu starp iešvīkātām ēnām. Pateikt tagad!" [1]
Nudien jauki, ka apgāds "Zvaigzne ABC", kam ir tas prieks regulāri izdot Silvijas Brices prozas tulkojumus no angļu un vācu valodas, tagad laidis klajā šo šķietami vieglo, bet ļoti personisko un piesātināto, hm... – ko? Dienasgrāmatu? Piezīmes? Ne jau uz lappušu malām. Ne jau mazās piezīmes. Milzīgu dienu un tumšu nakšu, pamanītu mirkļu un prātā ienākušu domu miscelāniju, ko caurauž (vai labāk: caurlauž?) splīnīgs humors un vietām tīrs prieks, tiešām citādi nenosaukt kā par BAIGAJĀM PIEZĪMĒM. Liekas, Albēram Kamī arī piestāvētu šāds virsraksts, taču dabūjusi no lielā vārdu okeāna to ir tieši Silvija Brice, nu, neko darīt, dārgo Kamī, tev paliek "piezīmju grāmatiņas" [2], ko pēc "Baigo piezīmju" piedzīvojuma gribējās pārlasīt.
Silvija Brice savā grāmatā runā dažādās valodās (gandrīz visu laiku turpinādama runāt latviski). Ar brīnumsvecīgi aukstu pašironiju viņa runā par sevi un ar siltumu – par tulkotajiem darbiem, dažiem to autoriem un dzīvē sastaptajiem cilvēkiem, kolēģiem tulkotājiem, ideālajiem redaktoriem un kādu teiksmainu būtni, kas spēj salabot pat tulkotājas niknuma traumēto klaviatūru un veic citus šķietami ikdienišķus glābšanas darbus. Ar bijību un brīnīšanos autore ieminas par pieaugušajiem bērniem, ar niknu bungāšanu pa galdu akompanē izbrīnu par draņķīgiem tulkojumiem (es tikmēr brīnos, kur viņa rauj laiku savureiz sastapties arī ar tādiem "mirušiem ķermeņiem" (15. lpp.) un citām tekstuālām šausmām).
Atsevišķas epizodes veltītas Ginteram Grasam. Starp pastāstiņiem par Grasu un viņa atvērtību tulkotājiem – tādi varbūt šur tur pazibējuši, pašas Silvijas Brices stāstīti – šajā grāmatā ir sīkumi, kas paliek prātā klīstam nenoskārstai vajadzībai, un es vēlos, lai arī lasītājiem tie vairs nedod miera. Piemēram: "Jaunajā lauku mājā Bēlendorfā Ginteram bija suns, kuru sauca par Minku. Teicu, ka Latvijā tā sauc kaķus, viņš teica – es tak zinu. Mēs ēdām lēcu virumu." (20. lpp.) Nekādas baigās informatīvās slodzes šiem teikumiem nav – bet tomēr tik skaisti parādās valodas mīloša cilvēka daba, nejaušību piejaucēšana un izmantošana savā labā. "Es tak zinu!" – lūk, atbilde, ko no pieredzējušiem tulkotājiem gadās dzirdēt bieži, no autoriem, vismaz manā pieredzē, retāk, un visa vara paliek intonācijai un interpretācijai. Es tak zinu – uzrūcošs, pārgudrs, es tak zinu – maigs kā tā paša kaķa glaudiens vai es tak zinu – salts un pašsargājošs. Tekstā pāris vietās ieskicētais lēcu virums galvā (manā galvā) iegulst atsevišķā plauktiņā ar telpisku ainu – es spēlējos, man ir varbūt seši gadi un kādā brīdī visas lelles un lāči ēd lēcu virumu, bet, ja man kāds pajautātu, kas tas ir, es sāktu stāstīt brīnumu lietas: daļa no tā viruma sastāv it kā no puķuzirņu kātiem, kad tie vijas ap maiksti, ziedu gan nav, tādas sīkas odziņas, lapas… – apmēram tā es iztēlojos šo vārdu salikumu, kuru tagad nav ne mazāko grūtību iedabūt savā šķīvī. Bet toreiz – tas ir, manā bērnībā, nevis Silvijai ar Ginteru abu tikšanās reizēs – lēcu virums piederēja tikai un vienīgi tulkojuma teritorijai. Nevienās no manām mājām nekāda lēcu viruma nebija, tas bija ietulkots manā valodā tāpat, kā vēlāk tika ietulkots kuskuss vai Francs Bīberkopfs. (Jā, Dēblīnu latviešu valodā arī lasām Silvijas Brices tulkojumā.)
Grāmata ir izklaidējoša lasāmviela – šie vārdi katram cītīgākam lasītājam vai pašai visapsēstāko lasītāju daļai, kuri ir arī tulkotāji, rada dziļas aizdomas. Un tomēr "Baigās piezīmes" ir izklaidējošas, jo izrauj mūs no dīvāniem, rakstāmgaldiem un piedegumiem, kovida un sastrēgumiem, lai paķertu līdzi te vizītē pie Grasa, te ekskursijā uz Venēciju (ekskursijā ar tūristu grupu, mio dio!), kur notiek visādas brīnumainas lietas, te pastaigā Holandes un Vācijas robežpilsētā un vēl dažās aizdomīgās vietās, te pastaigā gar mūsu pašu (vai tā mums labpatiktos domāt) Baltijas jūru.
Ar akvarelista vieglumu un nesen pamodušās cilvēka metaforu mīklainību autore veido kādas vasaras rītu kadrējumu. Vērotāja reģistrē it kā visādus niekus, "ko atrod liedaga staigātājs" (jā, šī daļa ir kā garumā izvērsts Grasa dzejolis no lieldarba "Par beidzamību"), – pārējos skrējējus, pastaigās gājējus un rīta sveicējus – ar pašizdomātiem cēlvārdiņiem (ja reiz ir mīļvārdiņi, cēlām ainām piederas cēlvārdiņi, kāpēc ne?) un dara kaut ko pagalam riskantu – viņa portretē sauli. Tulkotāji, cik man par tiem zināms un vidēji vispārināms, pamana sauli tajā brīdī, kad tā nepareizi iespīd monitorā, labu brīdi mocīdama skatienu, līdz diženo spīdekli pieķer šajā nodarbē.
Silvija Brice pamana sauli grāmatas izskaņas daļā "Liedaga piezīmes"; pēc intensīvajiem un asprātīgajiem tekstiem nodaļās "Baigā tulkošana", "Baigā literatūra" un "Dīkie nieki" šķiet nedaudz riskanti sastapties ar liegi lirisku liedagu, taču arī par to, tāpat kā autore, es pasaku paldies. Ja kāds joks vai kāda rīta pastaiga mums patlaban šķiet lieka, varam to izlaist – atšķirībā no romāna, šīs piezīmes neuzliek katra burta uzlasīšanas pienākumu un nedraud par tā nepildīšanu izmest no teksta plūduma un jēgas (šādu piezīmi pievienoju kā veltījumu tiem visiem man zināmajiem cilvēkiem, kas tekstu skrupulozu analīzi, pat ja tie domāti kā lokāls anestētisks joks, uzlūko kā neizbēgamu misiju, reizumis tā galīgi sarūgtinādamies no literatūras).
Pēdējā nodaļa "Maigais kalendārs" ir personisks ieskats dzimtas albumā, tāds kā vārdisks ekslibris un reizē pateicība tiem, kas veidojuši Silviju Brici, kādu mēs to iepazīstam un nepazīstam. Taču tiem, kuru prokrastinēšanas ceļi mēdz reizumis vest uz "Facebook", Silvija Brice un kalendārs ir iztēlē neatraujami vārdi, jo Silvija jau gadiem veido kalendāru – ieliekot bildi, dzīves datus, kādu aprakstu, kad spilgtām personībām (galvenokārt kultūrā, bet ne tikai), gan dzīvām, gan sen jau mirušām, ir dzimšanas diena. Tāds kalendārs, ja uzgadās tajā ielūkoties, iedod dienai toni – ja, piemēram, todien ir piedzimis vai nomiris Selindžers, ir liela iespēja nejauši pārlasīt kādu no viņa darbiem; ja todien dzimšanas dienu svin kāda rakstniece vai dzejnieks, kas vēl sastopami šaisaulē, varbūt būs vieglāk atcerēties no sava stūra uzņurdēt viņiem apsveikumu; ja gadījumā cilvēku, kura dzīves gājums, nē, esamība šajā pasaulē, šķiet bijusi svarīga vai esam atzīmējama Silvijai Bricei, nav gadījies pat pamanīt, pamanīšana nu ir notikusi, un uzzināt ko vairāk ir pamanītāja ziņā.
Ar "Baigajām piezīmēm" lasītāji pamana, ka tulkotāji reizēm pie sevis murmulē visādas sirsnīgas pasāžas, šķiļ dzirksteles un sper zemes gaisā (mēģinu iztēloties, kādas tās zemes ir, un tā katru reizi, jo arī tulkot nevar, ja neiztēlojies) un ka tā var būt nudien izklaidējoša un dzīva lasāmviela; riskanti gan, ka var gadīties – lasītājiem iepatīkas un viņi sagribēs zināt, kā dzīvo citi tie klusie un noslēgtie ļaudis, kuru pārbūrumā lasām daudzu pasaules valodu literatūru, cik nu aizgūtnēm vai kusli mums tas izdodas. Es, protams, labprāt uzzinātu, bet baidos, ka viltus ziņas par personīgo baigumu publicēšanas obligātumu nebūtu lādzīgi izplatīt – šajā žanrā koku pilnajos un arīdzan pamatīgi retinātajos mežos ir augsta ugunsbīstamība.
Ja vēl kādreiz iegadīšos Dancigā, tas ir, Gdaņskā, aiziešu uz pastu un nosūtīšu atklātu atklātni ar Poczta Polska attēlu Silvijai Bricei, lai pastnieks (kā zina grāmatas lasītāji – pastnieks Jāzeps) to kādurīt piegādā. Būs tāda intertekstuāla spēle, klāt pieķerot realitātes lempīgo ķepu. Atliks vien spēlei izdomāt vārdu. Nākamajā spēles līmenī, kurš, tāpat kā aizvien sarežģītāku tekstu tulkojumi, ir iespējams un vēlams, es gribētu vēl vairāk domu lauzīšanas par dzejas netulkojamību un attiecībām starp tekstiem, kas mazliet, taču tikai iztālēm, iezibas "Baigajās piezīmēs", kā arī vēl kādus ceļojumus ar tulkoto autoru piesaisti vai iesaisti un (ļoti egoistiski no manas puses) visādas atmiņas par tulkotāju mijiedarbi savā starpā, leģendās un tekstos, kā arī par redakcijas darbu laikos, kad redakcijas bija tādas ļaužu un spriedzes pilnas darbavietas, kur nemitīgi klab taustiņi un kaudzēs kraujas manuskripti, tas tad arī būtu viss, paldies. Ā, un vēl tikpat daudz iemeslu smieties – tas nekas, ka īsti nevar mājiniekiem izstāstīt, par ko.
[1] Grass, Ginters. Par beidzamību. Rīga: Zvaigzne ABC, 2017. 7. lpp.
[2] Kamī, Albērs. Piezīmju grāmatiņas 1935–1959. Rīga: Omnia mea, 2006.
0