Kino
21.10.2020

Iekust un aizmigt. Par "Riga IFF" filmu "Dziļā miegā"

Komentē
0

Sadarbībā ar Rīgas Starptautisko kinofestivālu, kas šogad tiešsaistē un klātienē notiek līdz 25. oktobrim, piedāvājam īsrecenziju ciklu par festivāla filmām. Šajā rakstā – dzejniece Ingmāra Balode par krievu režisores Marijas Ignatenko filmu "Dziļā miegā", kas festivālā skatāma šodien, 21. oktobrī.

Marinas Ignatenko filma "Dziļā miegā" ir hipnotisks kinodarbs, ko es ar dzejnieces roku pierakstītu tai ainavai, ko aizsāka Andrejs Tarkovskis ar "Solaris", "Spoguli" un citiem darbiem un ko talantīgi turpina atjaunināt viņa sekotāji, bet baudīt – viņa kino valodas sapratēji.

Galvenā varoņa Viktora lomas atveidotājs pilnībā atbilst mūsdienu "mazā cilvēka" vai "vienkāršā cilvēka" tēlam. Mūsdienām viņu piesaista drīzāk apģērbs un citi realitātes atribūti, bet darbs, ko Viktors veic, ir senum sens – viņš ir zvejas kuģa mehāniķis, radis pavadīt laiku noslēgtā vidē visai robustu vīru sabiedrībā. Kuģa veči parādās vairākās epizodēs – pārlaicīgi tēli ar viegli iztēlojamu tieksmi uz brutalitāti. Režisore īpatnā, netušētā, taču arī nepārspīlētā veidā rāda viņu cilvēcisko, smeldzīgo nepieciešamību pēc tuvuma, baudas, prieka. Galvenais varonis šajos it kā klusāk pagriezto izklaižu brīžos arī šķiet aizslīdam pats savā pasaulē – iespējams, viņš jau zina, ka krastā gaida ziņas par sievas nāvi.

Skatītājam tiek piedāvāts Viktora redzējums – brīžam arī dunošais klusums viņa ausīs, vīzijas, vientulība. Šis vārds filmā manifestējas dzejolī un dziesmā (vai tiešām tas būtu Lorka?), kas vēsta par mīlēt rimušu sirdi. Taču spēcīgāk par vārdiem runā filmas vizuālā valoda, visu apņemošais pelēkums, baltās cilvēku miesas tā ietvarā. Pieļauju, ka dienvidnieciskam skatītājam šī gamma šķistu sadomāta (esmu dzirdējusi jautājumu, vai mums nesāp acis visu ziemu – kā tas ir: redzēt tikai pelēku krāsu vai sniegu?), bet mēs – mēs zinām, ka tā ir īsta, niansēta. Jūras tēraudainums ir īsts, sniega sanesumu asās malas īstas, putra ielās zem kājām – īsta. Un vēlme aizmigt, iekust, neiet atkal tam cauri arī ir īsta. Kino, tāpat kā sabiedrībā, par depresiju un citiem cilvēku psihes un ķermeņa izmisuma stāvokļiem tiek runāts arvien biežāk. Taču precīza spēja ar mākslas valodu pārnest sajūtu nepiemīt katram, un pat ne katram māksliniekam, kurš pie šīs tēmas ķeras.

Ejot cauri savas dvēseles ellei, mēs nevaram redzēt pasauli kā paradīzi. Viktors redz pasauli aizmigušu – viņš pat mēģina to mazliet glābt, palīdzēt, bet mazs ir gabaliņš, ko var mērot, velkot cieši aizmigušu cilvēku pa slapju sniegu.

Slepkavības, kurās viņu vaino, smalki noturas uz realitātes naža asmens – vai viņš aukstasinīgi ir nogalinājis cilvēku uz kuģa vai viņa sirds ir pielikusi punktu viņam pašam? Viktors neko nesaka savai aizstāvībai arī tad, kad atsevišķi pasaules elementi atguvuši balsi un kustības spēju. Viņš paliek dzīvot klusumā, un aukstā zeme ir dziļā miegā – līdz pat horizontam.

Ingmāra Balode

Ingmāra Balode ir latviešu dzejniece un tulkotāja. Tulko daiļliteratūru pārsvarā no poļu un angļu valodas, atdzejo arī čehu, slovāku un krievu autorus.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!