Ar bērniem
21.12.2022

Pans Trallalnieks no Tuvima ielas

Komentē
1

Par Juliana Tuvima dzejas krājumu "Pans Trallalnieks" (no poļu valodas tulkojis Māris Salējs, ilustrējis Ernests Kļaviņš. Izdevniecība "Liels un mazs", 2022) 

Izdevniecībā "Liels un mazs" parādījusies grāmata, kuru es kā poļu valodas ķertā gaidīju jau sen, – ievērojamā poļu dzejnieka Juliana Tuvima dzejoļu krājums bērniem "Pans Trallalnieks" Māra Salēja atdzejojumā. Zinu, ka atdzejot šo bērnu dzejas klasiķi kā daudz ko Latvijas bērnu lasītprieka labā jau pasen esot skubinājusi Inese Zandere. Lūk, šajā pamudinājumā atklājas, cik nozīmīga ir arī neliela, sporādiska lielisku tulkojumu klātbūtne cauri laikiem. Pieļauju, ka Inese Zandere ar Juliana Tuvima bērnu dzeju sastapās krājumiņā "Putniņš ciemos" (1958), ko atdzejojis un sakārtojis Jāzeps Osmanis un kur pārstāvēti 20. gadsimta pirmajā pusē aktīvi rakstošie poļu autori – tie, kuri dažādu iemeslu dēļ tika cauri ideoloģijas sietam un kurus varēja publicēt arī pēckara gados. Ar pateicīgu pieminējumu un atdzejojumu Jāzeps Osmanis uzreiz parādās arī "Liels un mazs" izdotajā izlasē; Osmaņa versijā dzejolis "Savāda aizkavēšanās" nudien iemieso daudz tuvimiskā siltuma un spēlēšanās spējas, varbūt tāpēc tas publicēts gan izlasē "Putniņš ciemos", gan poļu dzejas antoloģijā "Kamēr mēs vēl dzīvi" (1971).

Julians Tuvims (Julian Tuwim 1894–1953) ir viens no tiem starpkaru posma autoriem, kam cilvēki, kuriem patīk domāt un just poļu valodā, kā arī paplašināt tās robežas, aizvien jūtas pateicīgi. Savukārt tiem poļu lasītājiem, kam iegribas dižus ļaudis šķirot pēc tautības ieraksta pasē, mēdz būt grūti ko pasākt ar Tuvimu, nenodarot pāri savai bērnībai un valodai. Tuvima ebreju vectēvs dibinājis pirmo poļu valodā lasāmo avīzi Lodzā; Tuvima māsa Irēna poliski tulkojusi "Vinniju Pūku" (Tuvima un Vinnija Pūka ielas Varšavā ir blakus, turklāt pašā centrā, atrodiet!). Tuvimus var saukt par asimilētu Polijas ebreju ģimeni, taču mūža gaitā 20. gadsimtā Juliana Tuvima izcelsmes un pašidentitātes ("es esmu polis, jo es tā gribu") sastatījums sagādāja ļoti plašu pieredzes spektru – no milzīgas un tekstos jūtamas mīlestības pret poļu valodu; caur iedomātas slāvu pirmvalodas poētiskiem meklējumiem, kas brīžam padara Tuvima dzeju par neoloģismos vizošiem buramvārdiem, kam ne kurš katrs polis spēj piekļūt; līdz poļu asākā labējā flanga nievām pret, viņuprāt, nepietiekami polisko (attieksmē pret vadošajiem diskursiem, ne valodā!) dzejnieku starpkaru periodā; un visbeidzot – Tuvima krājumu nonākšanai iznīcināmo grāmatu sarakstos vācu okupācijas laikā. Pats dzejnieks 1939. gadā devās emigrācijā un laika posmu starp 1942. un 1946. gadu pavadīja Ņujorkā, šajā īsajā brīdī savā daiļradē iegūdams arī dažus sentimentālus un nostalģiskus vaibstus, kas iet secen t.s. mazajiem Tuvima lasītājiem.

Pēckara gados Polija aicināja kara laikā izbraukušos atgriezties dzimtenē – Tuvims bija viens no tiem, kuri atgriezās, taču par kara un vēlāko nelielo posmu viņa dzejā un pasaules izjūtā vajadzētu rakstīt atsevišķu salīdzinošu tekstu. Pirms kara Tuvims bija viens no visvairāk pamanītajiem pacifistiem poļu modernisma dzejnieku lokā; viņa uzsaukumi-dzejoļi "Ģenerāļiem" un "Vienkāršajam cilvēkam" vēstījuma stilā salīdzināmi ar "Panā Trallalniekā" lasāmiem vairākiem lielajiem opusiem – te bērna un pieaugušā samainīšanās vietām notikusi, var teikt, uz pieaugušā rēķina. Ne ģenerāļi, ne "vienkāršie cilvēki" Tuvima dzejoļos nav iepriekšdoti gudrinieki – tad jau drīzāk ar tālredzību apveltīti ir mājas un meža putni, zilonis, kaza un citi tādi, ko sastopam latviski atdzejotajā izlasē. Tieši cilvēku dēļ taču miers pasaulē nav iestājies uz palikšanu (miers, iespējams, implicēti vēl lielākā mērā nekā pēckara skaļajos saukļos, bija tieši starpkaru modernisma ideāls!).

Spēja rakstīt bērnu auditorijai paver ceļu spēlei, uzliek papildu pārbaudījumus (piemēram: vai ritma valdnieks un valodas absolūtās dzirdes supertalants spēs uzrakstīt tā, lai teksts būtu piemērots bērniem, nevis kļūtu par tīksmināšanās iemeslu literāra salona pieaugušiem apmeklētājiem?); šis talants sniedz patvērumu, mēroga maiņu iztēles spēlēs, iedod jaunu skatpunktu, padara iespējamu homo ludens iedzīvināšanu.

Tuvima bērnu dzejas simbols poļu kultūrā neapšaubāmi ir dzejolis, varētu pat teikt – onomatopoēma "Lokomotīve" ("Lokomotywa"), kas pirmoreiz publicēts 1936. gadā. Uzdrošinos apgalvot, ka šo dzejoli vismaz daļēji zina katrs polis. Reiz, šķiet, Varšavā stāvēju lielveikalā rindā, un rinda kustējās lēni; bija vasara, kāds bērns taisīja traci jau visai tuvu kasēm. Atlika vienam rindas sākumā izrunāt vārdus: "Uz stacijas sliedēm stāv lokomotīve" – iespējams, bērna nomierināšanai –, kad citi rindā stāvošie uzķēra spēli un sāka pa frāzei skandēt tālāk; pie manis jau nonāca pavisam labi dzirdami "Buhh – cik te karsti! / Uhh – cik te karsti!", un tālāk vēlās "Tērauda vagoni, lieli un plati, / pašā galā tai piekabināti"... (Te citēts Māra Salēja atdzejojums šajā grāmatā, 32. lpp. – iespēja to citēt, atstāstot veikala rindā notiekošo, lai ir mans ordenis un cieņas apliecinājums dzejoļa skaniskās virtuozitātes atveidotājam!) Viss dzejolis ir skanošs, daudzveidīgs, atjautīgs vilciens, kuru velk smagā un brašā tvaika lokomotīve – šī teksta dēļ vien bija vērts izdot Tuvima bērnu grāmatu! Reiz, sensenos laikos, tiku domājusi par to, vai tādu dzejolēnu apgāds varētu reiz izdot "Bikibuka" sērijā – bet tur jau Baltvilka "Preču vilciens" priekšā – senlaiku vilcieni ir tik pateicīgi onomatopoētiskiem eksperimentiem! Mazajiem lasītājiem varu ieteikt vilcienu mīlēšanu sākt ar Tuvima dzejoli. Var jau būt, ka bērni diez ko nebrīnīsies par lietām, kas priecē mani, piemēram, par Māra Salēja prasmi atdzejojumā paturēt gan oriģinālā esošās kotletes, gan atlētus (oriģinālā tie rīmējas, bet te eleganti dzīvo saspēlē), toties žirafes, pianīni un apelsīni noteikti aicinās ielūkoties visos vagonos un varbūt vēl piedomāt savus (Bet vagonu kopā ir piecdesmit, / Var tikai minēt, kas tur vēl mīt.). "Šī ir tāda atskaņotā dzeja," noklausījies "Lokomotīvi", smiedamies sacīja mans bērns, un man atlika sajusties, pirmkārt, lepnai, ka viņš zina, ka dzeja un atskaņas obligāti nav "viens un tas pats", un, otrkārt, nožēlot, ka līdz šim viņam tik maz esmu lasījusi visādas klasiskas un asprātīgas rīmes (jāteic, bērns gan pats labi piepilda vārdu telpu ar visādiem brīnumiem, līdz šim visa atskaņu burvība bija palikusi otrajā plānā!). Noteikti iesaku Tuvimu tiem, kuriem nesačakarētā veidā gribas iepazīstināt bērnu ar to, kas vispār ir atskaņas (un kas ir asprātība atskaņās, rīmējuma zīmējums utt.) – Čaks, Tuvima laikabiedrs, ar savām ābelēm un tāfelēm, elpu un telpu, Daugavu un Vu! var nākt kādu strēķi pēc tam.

Vēl kāds "poļu obligātās literatūras" darbs ir dzejolis "Putnu radio", kur mani kā pieaugušo sākumā it kā atgrūž bērnībā radusies netīksme pret deminutīviem – to taču ir vesels lērums putnu un citu dabas jaukumu nosaukumos, un varbūt tāpēc šis dzejolis izskan kā "pavisam maziem bērniem", lai gan patiesībā ir arī pieaugušajiem baudāms Tuvima mimētiskās mākslas apliecinājums, ko turklāt nav nemaz tik viegli iemācīties no galvas. Pamēģiniet paši: "Daj tu! Rzuć tu! Co masz? Wiórek? / Piórko? Ziarnko? Korek? Sznurek? / Pójdź tu, rzuć tu! Ja ćwierć i ty ćwierć! / Lepię gniazdko, przylep to, przytwierdź!" Ak nē, es sajaucu valodas, mēģiniet kā Salējam: "Dod šu! Met šu! Kas tev? Graudiņš? / Skaida? Spalva? Stiebriņš? Salmiņš? / Dod šu! Met šu! Tas mans i! Tas tavs i! / Taisu ligzdu, liec šu, vai dzi?" Klausoties visai garo putnu radio pārraidi, var ne tikai dzirdēt to balsis un uzzināt, kas vēl tur skan bez čivināšanas un ķērkām, bet arī redzēt putnu kustību, šķietamās jezgas ritmu. Tuvimiski!

Es pati pirmoreiz Tuvimu sastapu tieši Māra Salēja atdzejojumos ap autora pirmās grāmatas "Māmiņ, es redzēju dziesmu" iznākšanas laiku (1999). (Kur palikusi foršā tradīcija vienkārši ielikt savā grāmatā kādus īpaši dārgu ārzemju autoru atdzejojumus no tīras mīlestības, negaidot tiem uzreiz greznus individuālus vākus, bet iepazīstinot ar lasītājiem pamazām?) Tā kā līdz ar Salēja debijas krājumu esmu labi ieēdināta ar tādiem Tuvima dzejoļiem kā "Bagdāde jeb par nākotnes dzejnieku" vai "Tālais tīģeris", vai "Vētra", man gribas – kā jau vienkāršam cilvēkam – pasapņot, lai arī šie opusi būtu tikuši bērniem, arī tiem būtu vieta lieliskās izlases vākos. Tas nekas, ja dažā dzejolī iezibētos pa baisākai notij – bērni jau arī no saldumiem vien nedzīvo (ja atskaita laiku starp Halovīnu un Jauno gadu!). Taču untumus pie malas, jo krājumā "Pans Trallalnieks" man pretī skrien darbs, kuru atceros, savukārt, no Kārļa Krūzas atdzejotās poļu dzejas antoloģijas, lūk: "Upīte" ("Rzeczka") Māra Salēja versijā un "Strautiņš" ar gandrīz gadsimtu senāku latviešu virtuoza piesitienu:

"Upītē ūdens ir spožs, / Ledaini dzeldinošs, / Murdēdams skrien un viz, / Bet kas viņu sapratīs?" – jautā 2022. gada izdevums, bet 1937. gads atsaucas: "..Dzelmes dzidras tam smejas, / Ūdens tik ātri kaut lejas. / Čalodams rit tas uz leju, / Bet kas sadzird tā dzeju?" "Pasaulē vienīgi divi – / Akmeņi upē un zivis – / Laikam to valodu jauš, / Bet mums neko neizpauž" – konstatē Salēja Tuvims, bet Krūzam blakus atskaņas saliekas šādi: "Zivs varbūt un ola, / Kam tur tuvāk tā skola, / Bet, kā zināms, tie abi / Mūžam klusēt māk labi." Lasot šo, gauži žēl, ka Krūzam negadījās mēģināt atdzejot hrestomātisko Tuvima uzrunu pļavai, zāles stiebriem, kas beidzas (nu, manā pieticīgā versijā) ar saspēli un cerību saplūst pavisam: "Lai tad sevi un tevi / vienā vārdā es suminu: / vai nu par abiem: zāle, / vai nu par abiem: tuvims." Krūzas atdzejotāja žestu brīvība kopā ar Māra Salēja atskaņu slīpējumu ir lieliska poētiskās pieredzes daļa. Tuvims būtu priecīgs, ka mums viņu latviski pārstāv tik dažādu paaudžu atdzejotāji.

Kopš pirmoreiz paņēmu grāmatu rokās, daudz domāju par Ernesta Kļaviņa ilustrācijām – ne dzejolis nav palicis pliks un neilustrēts. Vai tās man tīk, vai spēj dzīvot vienā elpā ar manu personīgo Tuvimu, šo tēlu, ko veido viss līdz šim lasītais no pirmā krājuma "Uzglūnēšana Dievam" līdz pēckara opusiem, vēstulēm? Vai tās izsaka bildēs tieši Tuvima dzeju bērniem vai "bērniem" dominē? Man nav gatavas atbildes, varu piedāvāt vien tekstucilvēka jautājumus par ilustrācijas praksi kā tādu. Kā izsakām piesātinātu tekstu vizuālos tēlos – piesātinot bildes vēl vairāk vai – ejot uz vienkāršību? Vai te mēģināts apvienot abas pieejas? Kā būt asprātīgam, nekonkurējot asprātībā ar tekstu autoru? Akurāt šī pēdējā minētā lieta Ernestam Kļaviņam, citstarp, karikatūru māksliniekam, labi sanāk; mans jaunākais lasītājs par bildēm smējās, abiem kopā mums īpaši patika mērogu apspēle pie dzejoļa "Pans Sīkuliņš un valzivs" – šī ilustrācija man šķiet ideāls tandēms pasaules izjūtai bērnu dzejoļos, bet to atrast un apdzīvot iesakām pašiem.

Ingmāra Balode

Ingmāra Balode ir latviešu dzejniece un tulkotāja. Tulko daiļliteratūru pārsvarā no poļu un angļu valodas, atdzejo arī čehu, slovāku un krievu autorus.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!