(1945–2021)
Uzrakstīt piemiņas vārdus kādam, kura domas dzīvojušas tavās domās, kādam, kuru esi atdzejojis, kopš sevi atceries atdzejojam, – tas ir reizē nepateicīgs, neizbēgams un pagodinošs pienākums.
Ādama Zagajevska dzeju iepazinu pagājušā gadsimta beigās, bet atdzejot sāku līdz ar šī gadsimta sākumu. 2009. gadā "¼ Satori" izdeva Ādama Zagajevska dzejas izlasi manā atdzejojumā un ar Zigmunda Lapsas dizainu. Šo grāmatu ieraugot, autors to nodēvēja par vienu no skaistākajiem viņa darbu izdevumiem ārvalstīs. Zagajevska tulkotāji visā pasaulē šajās dienās dalās ne vien ar skumjo ziņu par dzejnieka aiziešanu pēc vairākām sāpju nedēļām slimnīcā, bet arī ar atmiņām par draudzību ar viņu – pasaules, dzejas un Polijas pilsoni; Polijas dzejas pasaules neatņemamo, taču neparasti mierīgo vēstītāju, ar dzejnieku šajā pasaulē, kuru viņš spēja un vēlējās uzlūkot visā tās daudzveidībā, uzsverot un dzejā iedzīvinot ļoti rūpīgi izvēlētus redzējumus, pārdomas, ainavas, kas ne mirkli neatsakās nest savu zūdamības un daudzu viedu redzējumu sintezētu simboliskās vērtības slodzi.
Zagajevskis bija pirmais no savas paaudzes un poļu dzejas "Jaunā viļņa" dzejniekiem, kurš atļāvās pasacīt, ka cīņa ar saukļiem un orvelisko antiutopiju Polijā vairs nebūs viņa dzejas uzdevums; tādēļ jo īpatnāki šķiet pat daži šodienas epiteti dzejniekam – mūžīgais dumpinieks (iedomājos, kā viņš par to pasmaidītu – piedodoši un uzjautrināti vienlaikus). Varbūt dumpinieks pret trulumu, pret gara sasaistītību un dubļos nodurtu skatienu? Tā varētu būt. Līdz ar aizbraukšanu uz Parīzi (tā bija jūtu, nevis politiskā vai cenzūras un nepublicēšanas veicināta emigrācija, uzsvēra dzejnieks) astoņdesmito gadu pašā sākumā viņš pagrieza savu un lielā mērā arī laikabiedru dzeju citā – skaistuma, mirkļa tvēruma (es atvainojos), skatiena tīrības virzienā.
Vienā no esejām viņš retrospektīvi raksta: "Tas, ka es kā dzejnieks debitēju ar niknu, politisku, pret sistēmu vērstu dzeju, mani reizumis kaitina; es jau sen esmu pārstājis piešķirt jebkādu svaru tāda tipa dzejoļiem. Sapratu, ka dzeja ir kur citur, aiz viegli uzliesmojošajām pušu sadursmēm un pat aiz vislabāk pamatotā dumpja pret tirāniju. Bet toreiz, sešdesmito gadu beigās un septiņdesmito gadu sākumā, citādi rīkoties laikam nevarēja. Mēs – tagad es domāju tos "mēs", kas bija jaunie, tolaik debitējošie dzejnieki, mani vienaudži, – paši bijām saindējušies ar dažām no sistēmas indēm. Pārlasu savas septiņdesmito gadu piezīmes un atrodu tajās pārspīlētu interesi par kreiso lasāmvielu – tobrīd cītīgi studēju, piemēram, Gramši, kuru uzskatīja par apgaismoto komunistu un kam arī bija virkne tukšu saukļu. Lāgiem es spēju no tiem atbrīvoties, bet gadījās arī, ka kritu tiem par upuri. Tam, kurš raksta, ir ļoti uzmanīgi jālasa gan labējie, gan kreisējie idioti. Dzejnieks ir dzimis centrists; viņa parlaments atrodas kur citur, un tā rindās sēž arī mirušie, ne tikvien dzīvie."
Poļu radio kopš pirmdienas rīta ir pārpilns viņa balss. No ASV, Hjūstonas un Čikāgas universitātes un dzejniekiem, ar kuriem kopā viņš vēl nesen strādāja, pasniegdams radošo rakstīšanu, pienāk izmisuma saucieni – vai tiešām? Šī eksklamācija ir neizbēgama; Ādama Zagajevska aktīvā darba dzīve nevienam neļāva laicīgi atvadīties domās, aprast ar neizbēgamo, pieņemt un tā tālāk – ko jau šādās reizēs saka. Sagatavošanā uz viņa rakstāmgalda esot bijis gan dzejas krājums, gan eseju grāmata par gleznotāju un domātāju, brīnišķīgu tuvu draugu Juzefu Čapski. Es atcerējos šī mākslinieka citātu, ko Zagajevskis ir gan atkārtojis pie tējas krūzes, gan ielicis kādā no saviem dzejoļiem prozā, un sapratu, ka varu mēģināt pieturēties pie frāzes un atvadīties šādi. Ir vēl tik daudz netulkotu Zagajevska dzejoļu un eseju, ko es reiz gribētu sniegt Latvijas lasītājiem; tajos es neatvadīšos.
***
21. martā Krakovā 75 gadu vecumā nomirst dzejnieks Ādams Zagajevskis.
"Juzefs Čapskis man reiz ieteica: ja tev gadās slikta diena, uztaisi kluso dabu."
Tā tu sacīji, Ādam, ieliki šos vārdus pat dzejolī, lai tie aizsniegtu vairāk cilvēku. Dažiem cilvēkiem zem šīs raustīgās rakstāmgaldlampas ir tāda spēja – vairāk aizsniegt ar dzejoļiem.
Ļvovā pie armēņu baznīciņas šobrīd lipīgi kustas pumpuri pelēkzaļos zaros. Jo tuvāk altārim,
jo stiprāk smaržo sveces, un tu, it kā sabijies, slepšus aizdomājies par dvēseles smaržu. Protams, sniegpulksteņi, kam tu pat latīnisko nosaukumu zini, Galanthus nivalis, pienziedi, un vēl šis: altāris, vasks. Un kārkla miza, arī tā. Varbūt vēl parka putekļi, bet tas ir jāizpēta.
Mēs reti tikām tik skaistās katedrālēs, tik mazās un brūnās kā čakluma pulētas plaukstas. Daudzas nāca pretī, vitrāžu izgaismotas un lielas, taču tām mērķis cits. Mums nācās nirt pēc šī dzīvības piena – te mūzikā, te dzejoļos. Svešos dzejoļos.
Redzi, nekas nesanāk. Tu šeit pasmaidītu un teiktu, ka arī atvadu vārdi prasa zināmu treniņu, un tas nav tas līksmākais, ko dzejniekam piedāvā lielais darbdevējs – Laiks.
Es paņemu lietas, kas saistās ar tevi, – pirmkārt, grāmatas, misiņa vāzi ar sīkiem ziediem, uzlieku skanēt Šūbertu un saku: nu, vai tu nāksi man palīgā?
Ja tev gadās pazaudēt gaismu, uztaisi kluso dabu,
un ēnas tev pateiks priekšā, vai gaisma būs silta vai vēsa.
23.03.2021.
2