Nu es varu droši apgalvot, ka grāmata "Diena, kad Rūta bija Rihards. Diena, kad Kārlis bija Karlīna" pieder pie tām, kuras esmu pārlasījusi vairākkārt. Iespējams pat, ka tā ir grāmata, kura atrodas manu visvairāk lasītāko grāmatu divdesmitniekā, jo esmu to izlasījusi piecas reizes. Nevis tāpēc, ka grāmata būtu mani aizrāvusi, bet tāpēc, ka es nesapratu vairākas lietas:
• kā grāmata, kurā meitene spēlē futbolu, bet zēns zīmē elfu un pēc tam viņi kopā bradā pa dubļiem, var tikt uzskatīta par Latvijas sabiedrībai kaitīgu;
• kāpēc žurnālisti, rakstot par grāmatu, kas veltīta dzimumu līdztiesības tēmai, to interpretē kā "mainīšanos dzimumu lomām" un šie meli vai maldi tiek akceptēti;
• kāpēc daļa sabiedrības vardarbību un grāmatu dedzināšanu uzskata par adekvātāko sava viedokļa paušanas veidu;
• kāpēc daži politiskie spēki šādu agresīvu reakciju slavē kā pilsoniskas aktivitātes paraugu.
Labi. Labi. Nav jau tā, ka esmu galīgi naiva un patiešām man nebūtu nekādu atbilžu variantu uz minētajiem jautājumiem. Tomēr viens jautājums paliek – kāpēc Labklājības ministrija, projekta un grāmatas autori nebija izdarījuši visu, lai viņu ideju nepārprastu un neizmantotu pavisam citiem mērķiem?
Trešdienas rītā pievienojoties laikmetīgajiem pagāniem sociālo tīklu ziņu vietnēs, ar smiekliem un šausmām vienlaikus uzzināju, ka visa Latvijas sabiedrība atkal jau pārstāv vienīgi un tikai konservatīvu pasaules uzskatu, bet mūsu valsts pamats ir vienmēr noklusētās kristīgās vērtības. Tas nozīmē, ka ir tikai viens pareizais ģimenes modelis, kurā pareizi un skaisti savas lomas spēlē kristīgi jāņi un līgas ar kenu un bārbiju sejām. Šķiet, ka šādā situācijā grāmata bērniem, kuras mērķis ir stāstīt, ka sievietes lomas robežas nu jau kādu laiku pārvarējušas 3 K lauka gravitācijas spēku un vīrieši, kas valkā sarkanus džemperus, nav sienami pie kauna staba, likās īstajā vietā un laikā radusies. Tomēr tās izlasīšana lika vilties. Ne jau idejā. Arī grāmatas vizuālais risinājums šķita jauks. Kaut kas stāstā par Kārli un Rūtu "klibo".
Pirmkārt, tā ir valoda – klamzīga un primitīva. Vai tiešām Luīze Vindfeldta un Katrīne Klante nekad nav runājušas ar četrgadīgu bērnu, kas savā vēl nenomāktajā izbrīnā par pasauli lieto valodu kā radīšanas rīku un tāpēc bieži runā poētiski un saturiski bagāti? Grāmatas valoda atgādina tanti, kas tēlo, ka klausās, ko viņai stāsta kāds bērnelis, bet patiesībā domā: "Es esmu liela, tu esi mazs, es esmu gudra, bet tev vēl jāpaaugas." Un šāda attieksme liek apšaubīt grāmatas spēju raisīt diskusijas bērnu vidū. Nezinu, varbūt es maldos, bet bērniem, tāpat kā visiem citiem cilvēkiem, patīk sarunāties ar tiem, kas novērtē viņos līdzvērtīgus sarunbiedrus.
Otrkārt, stāstā, kura mērķis ir mainīt iesīkstējušos priekšstatus par zēnu/meiteņu uzvedību, reāla darbības modeļa maiņa nenotiek – Rūta un Kārlis nevis brīnumainā kārtā maina pieaugušo un savu izpratni par lietu kārtību, bet tiek pārvērsti par pretējā dzimuma pārstāvjiem, kas turpina darboties ierasto dzimuma lomu rāmjos. Viņu satikšanos tumšajā alā un atļaušanās spēlēties kopā tikai slepeni, arī par būtiskām izmaiņām neliecina. Abi šie iemesli man liek šaubīties par grāmatas kvalitāti.
Pēc tam, kad biju pavadījusi dienu, sekojot līdzi kārtējiem agresivitātes un radikālisma piemēriem Latvijas sociālajā vidē, devos uz Rīgas grāmatnīcām papētīt to piedāvājumu pirmskolas vecuma bērniem. Gribēju saprast, vai tulkot sliktu literatūru patiešām ir vispārpieņemta prakse un... jā, tā nu tas ir. Veikalu plaukti ir pilni ar visdažādāko izdevniecību grāmatām bērniem, kuru valoda ir pliekana un pārspīlēti vienkārša, bet saturs – plakātisks un moralizējošs. Lielākajai daļai šo grāmatu ir glītas ilustrācijas un nepārprotami skaidri definēts audzinošais mērķis. Tajās labais ir labs un sliktais ir slikts, baltais – balts un melnais, protams, melns. Tās neuzdod jautājumus, bet sniedz pareizās atbildes, nestāsta stāstus, bet lasa sprediķus, un tajās nav vietas iztēlei un sarunām, kurās gan to autors, gan lasītājs kopā ar grāmatas varoņiem mēģina saprast un izdzīvot pasaules mulsinošo daudzveidību. Savā ziņā tās ir melīgas, jo izliekas, ka stāsta par dzīvi, tomēr tiražē tikai priekšstatus un stereotipus par to, tās nebrīnās par nesaprotamo, nepēta noslēpumaino un tāpēc nedod iespēju lasītājam paplašināt savu pasaules uztveri.
Manuprāt, to nedara arī grāmata "Diena, kad Rūta bija Rihards. Diena, kad Kārlis bija Karlīna". Tās varoņi it kā nokļūst vidē, kurā agrāk viņiem nav bijis iespējams uzturēties sava dzimuma un pieaugušo priekšstatu par to dēļ, vienkāršojot – Rūta pamostas mašīnu un sporta, bet Kārlis – leļļu un mākslas pasaulē. No grāmatas teksta nav iespējams uzzināt, vai viņiem kaut kas nav paticis iepriekšējā pasaulē, kurā, piemēram:
• Rūtas ģimene zina visu par automašīnām, bet viņai nekad nav bijis rotaļu mašīnas;
• brokastīs pie Rūtas šķīvja parasti stāv tikai Princešpārslu paka, nevis tā ar zaļajiem briesmonīšiem;
• Rūtas tētis spēlē skriešanos tikai ar viņas brāli;
• bērnudārzā zēni un meitenes dodas atsevišķās ekskursijās – zēni uz rotaļlaukumu rāpelēties, bet meitenes apskatīt skaistas rotaslietas un karaļa kroņus pilī;
• Kārļa mamma neliek viņam novākt aiz sevis brokastu traukus;
• meitenes nelaiž Kārli spēlēties leļļu stūrī;
• Kārli ir apsmējuši par rozā biksēm, un viņš baidās izvēlēties zīmēšanai sudraba flomāsteru, jo tas varētu šķist meitenīgi.
Grāmatas autores gandrīz katrā rindkopā iepin kādu no dzimumu līdztiesības jautājumiem – te puikas nelaiž meitenes spēlēt futbolu, te meitene spēlē, ka ir skaistākā visā bērnudārzā, te tētis, kas maksā par pārtiku, nosaka to, kas tiks pirkts, te izrādās, ka audzinātāja sarunājas tikai ar meitenēm. Tomēr par iespējamiem konfliktiem, varoņu domām un pārdzīvojumiem šajā, pēc autoru domām, "nepareizajā" ikdienā grāmata klusē. Arī pēc dīvaino pārvērtību piedāvātās iespējas ielūkoties it kā pasaules otrajā pusē bērni nedomā, nejautā, nepārdzīvo… pat neuztraucas par to, ka visi pret viņiem izturas citādi, nekā ierasts. Viņu aizbēgšana spēlēšanās pasaulē, kurā valda līdztiesība (abi kopā cīnās ar lauvu un čūsku, lido un piesmeļ gumijniekus ar dubļiem) un nav dzimuma lomu (abi izdomā, ka sauksies skaitļvārdos), šķiet, vajadzīga tikai grāmatas idejas autoriem, lai pateiktu, kas ir "pareizi".
Manuprāt, šīs grāmatas lielākais mīnuss ir tas, ka grāmatas autorēm un pasūtītājiem nav bijis interesanti iztēloties un aprakstīt,
1) kā realitātē jūtas bērns, kuram neļauj spēlēties ar rotaļu mašīnām, jo viņa ir meitene, vai bērns, kurš baidās zīmēt ar sudraba krāsu, jo ir puika;
2) kā realitātē justos bērns, kura ģimene, draugi un audzinātāji pēkšņi sāktu izturēties pret viņu kā pret citu personu.
Tajā aiz politiskā līdztiesības jautājuma, kas maskēti ar it kā bērna ikdienu raksturojošiem faktiem, ir pazudis cilvēks – domājošs, jūtošs un trausls. Cilvēks – bērns. Tieši tāpat kā viņš tiek pazaudēts politiskajā jautājumā par ģimenes modeli un dzimuma lomām, kurš 54 NVO parakstītajā vēstulē tiek slēpts aiz kristīgajām vērtībām (kurām gan?) un neeksistējošas viendabīgas un viendomājošas Latvijas sabiedrības vārda.
Situācijā, kad agresīvā reakcija pret grāmatas ideju pierāda, cik ļoti Latvijā ir nepieciešami darbi, kuros tiek skartas dzīves dažādības, cilvēka tiesību un iejūtības pret otru tēmas, grāmatas mākslinieciskās kvalitātes jautājums iespējams var šķist otršķirīgs.
Tomēr man šķiet, ka tieši otrādi – jo vairāk jauniem cilvēkiem būs pieejamas grāmatas, kurās pasaule tiek aprakstīta visdažādākajās krāsās, kuru pamatā ir iztēlošanās prieks un autoru nopietna attieksme pret valodu, jo lielāka būs iespēja, ka bērni un pieaugušie, kopīgi lasot, mācīsies radīt pasauli, kurā svarīgāk par pareizu/nepareizu, tradicionālu/netradicionālu viedokli būs mīlestības un cieņas pilna attieksme pret otru cilvēku.
Un tad arī lēnām vajadzētu mazināties radikālām naida izpausmēm. Iespējams pat, ka arī daļa žurnālistu sāktu domāt kritiski un beigtu "cept" melīgus virsrakstus, kas grāmatas "Diena, kad Rūta bija Rihards. Diena, kad Kārlis bija Karlīne" gadījumā maldina lasītājus par tās saturu un mērķi. Bet politiķi kautrēsies izmantot spriedzi kādā no sociālajām grupām, lai celtu savus reitingus.
0