Vārdu sajukšana

Jūs noteikti esat dzirdējuši teoriju, ka iesākumā bija vārds. Es arī to zināju, bet kā skudriņa Tipa no senas animācijas filmas – vārda spēkam ticēju, neticēju. Bija gadījies piedzīvot vārda radītus priekus un bēdas, bet tas viss sīkums, salīdzinot ar pēdējā mēnesī acīm redzamo, neticamo – brūk vecā pasaule, un rodas jauna, tie, kas reiz bija vienoti, nu ir dalīti, un tas viss – vārda dēļ. Labi, būšu precīzāka – dažu vārdu dēļ. Vēl precīzāk – triju vārdu dēļ.

 "Kultūras cilvēki" un "radošums" ir vārdi, kas satricinājuši pasauli. Pasauli, kurā runā latviski un kurā lielākā tautas un valsts daļa patlaban izsaka neuzticību savai mazākajai tautas daļai[1], kas arī ir valsts. Īsāk sakot, klīnisks gadījums, kura cēlonis, manuprāt, ir neprecīzs latviešu valodas jēdzienu lietojums.

"Kultūras cilvēki" – kas tie par zvēriem?

Kopš par kultūras ministri, pateicoties nozaru vadītāju politiskajai sadalei, kļuvusi Žaneta Jaunzeme-Grende (cilvēks, kas valdībā pārstāvēja darba devējus un ir līdzatbildīgs par krīzes laikā kultūras nozarei dramatiski samazināto finansējumu – kopumā 42%, bet VKKF 72%, salīdzinot 2010. ar 2008. gadu), latviešu tauta ir uzzinājusi, ka tās sastāvā ir tāda kā minoritāte – "kultūras cilvēki", kuri turklāt pretendē uz pārējo Latvijas cilvēku radīto materiālo labumu jeb nodokļu naudu.

"Kultūras cilvēki" apvienojas, "kultūras cilvēki" raksta vēstules, "kultūras cilvēki" pieprasa finansējuma sistēmas maiņu VKKF, "kultūras cilvēki" uzdod jautājumus, "kultūras cilvēkus" neapmierina šis un neapmierina tas, viņi nesaprot to, ka nepieciešamas pārmaiņas, – izskan no KM vadītājas mutes tautas ausī. Un tauta nodomā: "Fui, kādi nejauki un kašķīgi tie kultūras cilvēki, nafig mums viņus un visu to viņu kultūru! Mēs savās nozarēs STRĀDĀJAM, bet viņi kuļ tukšus salmus, lai taču beidz vienreiz muldēt un IET STRĀDĀT ĪSTU DARBU!"

Tagad mēs novērojam to, kā, neizprotot, kas tiek apzīmēts ar vārdu "kultūra", tiek šķelta sabiedrība, nostādot kultūras nozares darbiniekus pret citiem šīs valsts iedzīvotājiem un devalvējot gan "kultūras", gan "cilvēka" jēdzienus. Jēdziena "kultūras cilvēki" lietojums, attiecinot to tikai uz Kultūras ministrijai pakļautajās nozarēs strādājošajiem, nozīmē to, ka pārējā sabiedrības daļa tiek klasificēta kā "nekultūras cilvēki". Taču šāds lietojums ir nepareizs un ir pretrunā ar kultūras būtību. Kultūra ir sistēma, kas sevī ietver VISAS cilvēka darbības jomas, vērtību sistēmas un valodu, tā iekļauj sevī cilvēku kopš dzimšanas, un cilvēka augšana nozīmē iekļaušanos kādā noteiktā subkultūrā. Tas nozīmē, ka ikviens cilvēks ir kultūras būtne.

Tomēr rodas jautājums: vai mēs visi apzināmies, vai saprotam, kāda ir kultūras loma cilvēka tapšanā, vai saprotam to, ka bez kultūras nav cilvēka un tikai cilvēkā tā manifestējas? Vārdu savienojuma "kultūras cilvēks" lietošana apliecina to, ka šādas izpratnes nav arī Kultūras ministrijā, un tad savukārt nav brīnums, ka to nesaprot arī Ministru prezidents un liela daļa sabiedrības. Iespējams, tas izskaidro arī to, kāpēc kultūras ministre piecu mēnešu laikā nav definējusi savas kultūrpolitikas prioritātes un to, kas tad ir Kultūras ministrijas mērķi.

Manuprāt, Kultūras ministrijas darbības mērķi iespējams definēt vienkārši: "jaunrades procesa nodrošināšana, vērtību (nemateriālo un materiālo) radīšana, apgūšana un saglabāšana, kuras rezultātā tiek uzlabota dzīves kvalitāte". Tās specifiskā, no citām ministrijām atšķirīgā darbības joma ir nemateriālās VĒRTĪBAS, un tai būtu jāuzņemas rūpes ne tikai par Kultūras ministrijai pakļauto nozaru strādnieku labklājību, bet visas nācijas garīgo veselību. Neieslīgstot detalizētākā šāda mērķa skaidrojumā, jo tas nav raksta uzdevums, vien pieminēšu, ka jaunrade, vērtību radīšanas, apguves, saglabāšanas process attiecas uz visiem Latvijas iedzīvotājiem, jo veido vidi, kurā mēs varam būt cilvēki – domājoši, jūtoši, brīvi, atbildīgi un radoši.

Savukārt, lai šādu mērķi īstenotu, ir nepieciešami Kultūras ministrijai pakļauto nozaru STRĀDNIEKI (tālāk alfabēta secībā un nepilnīgi) – aktieri, arhitekti, bibliotēku darbinieki, dejotāji, diriģenti, dizaineri, dramaturgi, fotogrāfi, gleznotāji, grafiķi, grāmatnieki, keramiķi, komponisti, mākslas pedagogi, mūziķi, muzeju darbinieki, operatori, rakstnieki, režisori, tēlnieki, scenāristi, scenogrāfi un citi, kas ar savu DARBU rada sabiedrībai telpu un citu skatpunktu domāšanai par vērtībām, garīgajai attīstībai un ikviena radošo spēju pilnveidei. Turklāt dara to latviešu valodā, kas ir nozīmīgākā, ja ne vienīgā Latvijas nācijas atšķirības zīme.

Apzināti izvēlējos māksliniekus un ar mākslu saistīto nozaru darbiniekus nosaukt par strādniekiem, lai uzsvērtu, ka arī viņu darbs (pārsvarā bez normēta darba laika un ar niecīgu atalgojumu) ir pelnījis to, ka tiek atzīts par īstu darbu gan likumdošanas, gan sabiedrības priekšā. Šai tēmai būtu jāvelta atsevišķs raksts, kurā tiktu analizēta jēdziena "darbs" izpratnes maiņa postindustriālajā pasaulē. Tomēr gribu piebilst, ka, saucot Kultūras ministrijas pārstāvēto nozaru profesionāļus par "kultūras cilvēkiem" un nepieminot to profesionālo piederību, tiek mazināta mākslinieku kā darba darītāju pazīstamība un to darba nozīmība. Droši vien KM un tās vadītājas darbības mērķim vajadzētu būt pretēji vērstam.

"Radošums" un tā industrijas

Turpināšu par trešo no vārdiem, kurš pēdējā laikā no Kultūras ministrijas puses skan ļoti bieži un ir pamatā topošām pārmaiņām, – "radošums".

Savā divdesmit gadu ilgajā darba praksē izglītības, reklāmas un mākslas nozarēs, esmu piedzīvojusi daudzus un dažādus modes vārdus, kas vīdēja avīžu pirmajās lapās, skanējuši no politiķu un dažāda līmeņa vadītāju mutēm, tika rakstīti finansējuma piesaistes projektu pamatojumos, bet pēc kāda laika noklusuši, lai dotu vietu jauniem jēdzieniem, ar kuriem atkal var pelnīt uzmanību un naudu. Atceraties? Inovācijas, integrācija, optimizācija, restrukturizācija, kritiskā domāšana, pozitīvā domāšana, ilgtspēja, sinerģija u. c. – pārsvarā šie vārdi tika izrauti no dažādām teorijām un lietoti nekritiski, attiecinot tos uz parādībām un procesiem, kurus tie nebūt neapraksta vai apraksta nepilnīgi. Šķiet, ka tieši tā tagad notiek ar modes jēdzienu "radošums". Lai arī tas ir viens no biežāk pieminētajiem jēdzieniem Kultūras ministrijas ierēdņu un t. sk. kultūras ministres leksikā, atkal un atkal rodas sajūta, ka īstas skaidrības par šī vārda nozīmi mākslas jomā nav.

Radošums ir cilvēka prasme analītiskā veidā palūkoties uz pierastu vai jaunu situāciju/problēmu, izvērtēt to, sintezēt esošo informāciju neparastā veidā, piešķirt tai jaunu vērtību. Tas saistīts arī ar tādu personības īpašību kā drosme un pašapziņas attīstību. Radošuma rezultāts ir jaunas zināšanas un nestandarta risinājumi, kas var tik īstenoti cilvēka darbībā. Šis prasmju un īpašību kopums var palīdzēt attīstīties jebkurai cilvēka darbības jomai – vai tā būtu māksla vai uzņēmējdarbība. Tiktāl viss kārtībā un šķiet, ka Kultūras, Izglītības, Vides un Ekonomikas ministriju kopējais nodomu protokols par platformas "Radošā Latvija" izveidi[2] varētu būt labs paraugs starpnozaru sadarbībai. Platformas mērķis ir sekmēt radošā potenciāla apzināšanu un izmantošanu Latvijas konkurētspējas stiprināšanā, tautsaimniecības attīstībā un sabiedrības labklājības veicināšanā.[3]

Šādi definēts mērķis liek uzmanīgi lūkoties uz aizraušanos ar jēdziena "radošums" lietošanu attiecībā uz Kultūras ministrijas nozaru attīstību, jo tas galvenokārt tiek aplūkots kā uzņēmējdarbības instruments un PEĻŅAS avots. Vēlēšanās mākslas procesu pielīdzināt biznesam rada secinājumu, ka labs mākslinieks ir tas, kurš labi pārdod savus darbus vai kurš savas radošās prasmes izmanto biznesa projektos. Pēc tādiem kritērijiem radošo industriju veiksminieku pulkā neiederētos lielākā daļa mākslas vēsturē pieminēto klasiķu.

Nesaku, ka labs mākslinieks ir izsalcis mākslinieks, kura darbi nevienam nav vajadzīgi, es vēlos pievērst uzmanību tam, ka pašreiz publiskajā telpā netiek apspriestas citas iespējas, kā veicināt Kultūras ministrijas pakļautībā esošo nozaru finansiālo izaugsmi kā vien viegli pārdodamu produktu radīšana. To pierāda dramatiski zemais valsts finansējums un dotācijas jaunrades procesa nodrošināšanai.

Man liekas apspriešanas un diskusiju vērts Radošo industriju saraksts, kur līdzās, piemēram, teātrim likta reklāmas joma. Ir skaidrs, kurš no šiem diviem industrijas spēlētājiem nopelnīs vairāk. Bet vai tāpēc, ka teātris nepelna tik daudz kā reklāmas uzņēmums, tas būtu mazāk radošs? Un kurš no šiem diviem spēlētājiem ir svarīgāks cilvēku un nācijas garīgās veselības uzturēšanai? KM pārstāvji bieži piesauc britu piemēru un radošās industrijas lielās peļņas iespējas, aizmirstot piebilst, ka lielākos ienākumus rada izklaides joma, kuras augšgalā atrodas datorspēļu bizness. Vai tā ir nākotne, kuru Latvijai novēl "Radošās Latvijas" platformas veidotāji?

Varbūt ir vērts palūkoties uz "radošo industriju" un "radošumu" nevis no industriāla, bet postindustriāla sabiedrības skatpunkta un vērtību skalas? Tad radošās industrijas kā rezultātu ražojošas fabrikas izpratne pārvēršas un iemanto skolas apveidu ar mērķi – attīstības process.

Varbūt ir vērts tagad, kamēr KM jaunās kultūrpolitikas nostādnes vēl nav izstrādātas, padomāt par akcentu pārnesi un radoši attiekties pret pašu radošuma un "radošo industriju" jēdzienu? Varbūt to pamats ir stiprs visu mākslas veidu skolu tīkls un kultūras pasākumu apmeklēšanas obligāta iekļaušana skolas programmās?

Es gribētu aicināt Kultūras ministriju, Izglītības ministriju un Ekonomikas ministriju sadarboties, lai pirmām kārtām pārvērstu skolas par "radošajām industrijām", kurās aug ar radošumu apveltīti cilvēki.

Mākslas (visu veidu) procesu un notikumu iekļaušana skolas mācību programmās

1) radītu pamatu radošas nācijas un radošas ekonomikas attīstībai;

2) nodrošinātu mākslas un kultūras notikumu pieejamību un to izdzīvošanu;

3) veidotu izpratni par mākslu un kultūru, radītu pieprasījumu pēc tās nākotnē, tas vienotu nāciju un ļautu ikvienam apzināsies sevi kā kultūras būtni; 

4) dotu iespēju bērniem attīstīt savas radošās prasmes, lai vēlāk tās izmantotu savās profesijās un nozarēs.

Savukārt mākslas nozaru darbinieki daudz lielāku ieguldījumu Latvijas attīstībā varētu dot, ciešāk iesaistoties izglītības procesā, nevis kļūstot par sīktirgoņiem, kas ar saviem darbiem pauniņās klejo no tirgus uz tirgu. Par mākslas pārdošanu un finansējuma piesaisti lai rūpējas tie, kuru radošās spējas vislabāk izpaužas pārdošanas jomā.

Saruna

Pārpratumi ar jēdzienu dažādajām izpratnēm ir sīkums, kas labojams dažās sarunas minūtēs, ja vien sarunbiedri uzticas viens otram un grib sarunāties vienā valodā. Situācijā, kurā atrodamies patlaban, kad KM pakļauto nozaru darbinieki nesaprot KM veidoto politiku, bet KM vadītāja nesaprot savas nozares profesionāļus, droši vien vajadzētu atcerēties, ka valoda ir svarīgs līdzeklis, lai saruna vispār notiktu un uzticība tiktu atjaunota. Varbūt var sākt ar pašu vienkāršāko un vienoties, kā saprotam jēdzienus "kultūra" un "radošums"?