Par Kristu Burāni ir grūti izstāstīt vienā teikumā. Krista ir kino un teātra režisore, dramaturģe, dzejniece un foto māksliniece, kas visu laiku vēlas iemācīties kaut ko jaunu. Savulaik pasniegusi filozofiju Latvijas Universitātē, kādu brīdi strādājusi arī reklāmas nozarē. Kopš 2007. gada Krista galvenokārt darbojas mākslinieku apvienībā "Nomadi", veidojot dažādus mākslas projektus kopā ar režisoru Mārtiņu Eihi.
2010. gadā radošā apvienība "Nomadi" sāka organizēt arī teātra festivālu bērniem un jauniešiem "NoMadI", kurš šogad norisināsies no 7. līdz 10. augustam Valmierā un no 13. līdz 16. augustam Rīgā. Intervijā ar Kristu Burāni runājām par šīgada festivāla tendencēm, kā arī par teātri un mākslu plašākā kontekstā.
Nomadi ir klejotāji, kas nemitīgi maina savu dzīvesvietu. Kāpēc tu esi izvēlējusies būt klejotājs, nevis piederēt kādai pastāvīgai vietai piesaistītai teātra kopienai?
Man ir svarīgi visu laiku mācīties, apgūt jaunas prasmes un novērot, kā tās maina mani. Tā ir klejošana ne tikai ārpus manis, bet klejošana manī pašā. Es vēlos ieraudzīt arvien plašāku telpu, kāpt pāri savām robežām.
Neesmu institucionāls cilvēks, kas varētu visu mūžu strādāt vienā darbavietā un jomā. Savu pirmo augstāko izglītību ieguvu filozofijā, kas, pirmkārt, dod drosmi jautāt un, otrkārt, pierāda, ka atbildes uz vienu un to pašu jautājumu var būt dažādas. Tas laikam arī ir tas, ko daru joprojām – jautāju un tad meklēju iespējamās atbildes. Dažādās valodās.
"Nomadi" kā radoša apvienība sākās, kad pirms sešiem gadiem satikos ar Mārtiņu Eihi. Toreiz man jau bija filozofijas pasniedzējas, radošās direktores, rakstīšanas, fotografēšanas un izstāžu veidošanas pieredze. Mārtiņš mani uzaicināja palīdzēt veidot dramatizējumu viņa izrādei "Crazy". Kopš tā laika teātris lēnām ienāca manā dzīvē – sāku rakstīt dramaturģiskos materiālus izrādēm, bet pēc tam kopā ar Mārtiņu esmu veidojusi arī režijas darbus. Īpaši "Nomadu" izrādēs, kuras top kā komandas darbs. Paralēli teātrim iebridu arī dokumentālā kino jomā.
Klejošana ļauj visu laiku atrasties uz robežas starp zināmo un nezināmo, kas ir auglīga radošam procesam – tāpēc nomadisms man ir interesants.
Kas vispār ir "Nomadi"? Neatkarīgs teātris?
Mēs neesam teātris klasiskā izpratnē, jo mums nav savas skatuves, stabilas trupas un mēs darbojamies dažādās mākslas jomās. Pēdējos trīs gados gan mēs ļoti daudz veidojām izrādes, bet paralēli tika radīti arī dokumentālā kino, foto un starpdisciplināri mākslas darbi. Latvijas situācijā cilvēki ar teātri joprojām saprot kompāniju, kas nodarbojas tikai un vienīgi ar izrāžu radīšanu. Tādā nozīmē mēs neesam teātris – mēs esam radoša apvienība, kas veido arī izrādes. Mēs klejojam starp telpām, radām izrādes publiskām vietām, spēlējam teltīs un mēģinām parādīt, ka jebkura telpa var būt atvērta un iespējama mākslas procesam.
Rodas sajūta, ka apzināti klejojat arī ārpus tradicionālajiem uzskatiem par mākslu un kultūru. Kā tev šķiet, vai tas, ar ko nodarbojas "Nomadi", savā ziņā ir avangards?
Dažkārt rodas sajūta, ka tas, ko mēs darām, un tas, par ko mēs runājam, Latvijas skatītājam ir maz zināms un neparasts, lai gan pasaules mākslas vēstures kontekstā, protams, ka mēs nekādu "ameriku" neatklājam. Atsevišķas lietas, ko mēs darām, ir iekustinājušas nozīmīgus procesus Latvijas kultūras laukā. Piemēram, kopā ar Jaunā teātra institūtu, Ģertrūdes ielas teātri un "Dirty Deal Teatro" esam veiksmīgi iezīmējuši nevalsts dibinājuma teātru lomu teātra mākslas attīstības procesos un Latvijas kultūrpolitikas kopējā ainā. Mēs izmēģinām dažādas teātra valodas un aktīvi runājam par kvalitatīva, jauniem cilvēkiem piemērota teātra nepieciešamību. Bet vai tas ir avangards – es nezinu. Avangards nozīmē iešanu pa priekšu kopējai masai. Tā ir tāda lineāra kustība, kuru lielā mērā ietekmē centra un kopējās masas inerce. Mēs kaut kādā ziņā esam margināliju, malu, nomaļu cilvēki. Kaut vai tāpēc, ka grūtāk definējami. Ar visu labo un slikto, kas ar to saistīts.
Ko tu domā par uzskatu, ka māksla var tapt tikai protestā pret kaut ko pastāvošu? Kas ir tava motivācija, radot mākslas darbu?
Māksla, protams, var rasties tāpēc, ka kaut kas nepatīk, bet galvenā motivācija tomēr ir atkarīga no kaut kā cita. Svarīgi, lai konkrētajā brīdī un vietā māksliniekam ir iekšēja nepieciešamība realizēt ideju, kurai viņš redz jēgu, lai viņam ir jautājums, kaut kāda būtiska dvēseles nieze, kuru viņš grib mazināt. Un tad šīs niezes "ārstēšanas" rezultāts var kļūt par mākslas darbu.
Man protesta rezultātā ir radies tikai viens darbs – dokumentālā filma "Nākotne ir pagātnes tagadne", kas stāstīja par jauniešiem politikā un radās no sajūtas, ka tas, kas notiek mūsu Saeimā, ir greizi.
Pārējie darbi man rodas mīlestības dēļ. Es vēlos, lai pasaule ir labāka vai, vienkārši sakot, jēdzīgāka – un tāpēc daru to, ko pierasts saukt par mākslu.
Tu tici, ka ar to vari ietekmēt sabiedrību?
Es varu aizkustināt, izkustināt tos, kas ir gatavi sarunai ar manu mākslas darbu. Šajos cilvēkos notikušās izmaiņas var ietekmēt tos, ar kuriem viņi ir gatavi dalīties savos pārdzīvojumos. Tas ir viļņveida process. Bet tik naiva, lai ticētu, ka ir iespējams pilnīgi un galīgi "uz sitienu" izmainīt sabiedrību, protams, es vairs neesmu. Lai gan joprojām ticu, ka vislielākā nozīmē sabiedrības veidošanā par jēdzīgu kopā būšanas formu ir izglītības un kultūras kopdarbībai.
Vai mākslā var atrast patiesību?
Es nezinu, vai var atrast patiesību, bet labos mākslas darbos var piedzīvot brīvību. Man šķiet, tā ir galvenā mākslas darba eksistēšanas jēga – atklāt to, ka cilvēks var būt brīvs un viņam nav obligāti jābūt lietderīgam. Māksla māca nelietderīgas brīvības prieku, tas ir tās galvenais uzdevums. Paradokss ir tāds, ka tieši tāpēc māksla kļūst arī savā ziņā lietderīga, jo brīvības apzināšanās rada cilvēcību – ar mākslas palīdzību mēs atklājam sevī cilvēku, nevis naudu ražojošu robotu.
Tu esi vairākkārt uzsvērusi, ka par savu auditoriju "Nomadi" uzskata ģimenes ar bērniem un jauniešus.
Jā, mēs uzsveram, ka mūsu auditorija ir ģimene. Ar to saprotot visas tās iespējamās formas – tradicionālu, viendzimumu, bez bērniem, ar daudziem bērniem, ar maziem bērniem un tādiem, kam jau pie četrdesmit. Ģimene ir cilvēku kopums, kas ir ieinteresēti cits cita emocionālā labklājībā. Un mums liekas, ka kopīga mākslas darbu piedzīvošana ir labs pamats emocionālas labklājības radīšanai.
Latvijā ģimenes jēdziena izpratne gan ir stipri šaura un valda stereotips, ka tas, kas attiecas uz bērniem, nav īsta māksla – tas ir zemāks žanrs. Līdz ar to, ja tu šajā zemākajā žanrā strādā, tu arī esi zemāka ranga mākslinieks. Tas tādēļ, ka attieksme pret bērniem joprojām ir kā pret būtnēm, kas vēl tikai kļūs par cilvēkiem, tāpēc viņiem vēl nepienākas ne nopietna attieksme, ne augstvērtīga māksla, jo viņi to nesapratīs.
Bet ikviens, kas strādājis bērnu auditorijai, zina, ka tas ir ļoti sarežģīti. Pieaugušie ir aizmirsuši, ko nozīmē būt bērnam, tāpēc radīt mākslas darbu bērniem ir grūtāk, nekā vienkārši sazināties ar pieaugušajiem. Mums ir palikuši priekšstati par saulaino bērnību, kurā visi grib saldējumu, balonus, rozā princešu kleitas un spēļu mašīnas, reizēm sirds iesāpas, bet tad ātri pāriet. Taču tās ir tikai fragmentāras mūsu atmiņas no bērnības, pašas vienkāršākās lietas. Ja mēs domājam par bērnu kā par būtni, kas sapņo tikai par vienkāršām lietām, tad arī māksla top vienkāršota.
Tomēr ikviens vecāks pateiks, ka bērni aktīvi mēģina izprast pasauli. Viņi uzdod īstus, atvērtus, filozofiskus jautājumus, kas prasa pamatīgu iedziļināšanos. Piemēram, mana četrgadīgā meita šobrīd grib saprast laika konceptu. Viņu interesē tas, kā cilvēks aug, kā iespējams tas, ka pieaugušie kādreiz bija mazi, kas notiks pēc mūsu nāves. Kas ir diena, kāpēc nedēļā ir septiņas dienas, bet mēnesī vairāk. Manuprāt, mākslas darbi, kas runā par šādiem jautājumiem, ir patiesi un bērniem interesanti.
Tu kādreiz arī padziļināti interesējies par filozofiju bērniem.
Patiesībā ar to arī viss ir sācies. Studējot filozofiju, mēģināju saprast, kā mana profesionālā darbošanās var būt saistīta ar manu bērnu dzīvi. Tad arī uzgāju izglītības pieeju, kas saucās "filozofija bērniem". Tās centrā problēmorientēta, visus mācību priekšmetus aptveroša un sintezējoša jautāšana un pētīšana, kurā bērns nevis mācās par filozofiju, bet reflektē un lieto filozofiskai domāšanai atbilstošas prasmes. Filozofijas bērniem metodika tiek lietota ļoti daudzu pasaules valstu skolās un aptver visu vecumu bērnus – sākot ar tiem, kas uzdod savus pirmos "kāpēc?" jautājumus un beidzot ar vidusskolēniem. Ar kolēģiem radījām vairākus mācību līdzekļus un patiešām daudz strādājām skolotāju tālākizglītošanas sfērā.
Tagad, darbojoties mākslas jomā, jūtu, ka padziļinātā interese par bērniem kā reflektējošām būtnēm, kas aktīvi izzina un brīnās par pasauli, nekur nav zudusi. Redzēt bērnā patstāvīgu, emocionāli un intelektuāli interesantu sarunbiedru ir vienlīdz būtiski gan izglītības, gan arī mākslas sfērā.
Veidojot izrādes bērniem, mēs domājam par to, lai tajās būtu filozofiski jautājumi un nebūtu pareizo atbilžu. Tāpēc pēc izrādēm sākām arī sarunāties ar auditoriju, likās interesanti kopīgi domāt un pētīt. Pētīšana, starp citu, ir vēl viena būtiska labas mākslas sastāvdaļa – tas ir darbs, kurā cilvēks izmēģina dažādas hipotēzes, nonāk pie teorijas, pārbauda to, atrod atbildes, un tas viss atkal ved pie nākamā jautājuma.
Tavuprāt, klasiskais teātra repertuārs šo izzināšanas iespēju bērniem nepiedāvā?
Šis ir jautājums, par ko vairs negribas neko teikt, jo visu laiku jāsaka viens un tas pats – izrādes ar jautājumiem ir deficīta prece. Lai gan neapšaubāmi labi literatūras klasikas darbi balstās filozofiskos jautājumos un atspoguļo cilvēku meklējumus, to iestudējumi bieži vien mēģina vienkāršot iespējamās atbildes, paslēpjot visu zem skaidras morāles.
Par būtiskiem jautājumiem nerunā skaļi, tāpēc svarīgi ir iestudējumi bērniem mazajās zālēs, kur daudz lielāka iespēja radīt izrādes, kurās bērns nav tikai vērotājs, bet kļūst arī par izrādes līdzveidotāju un aktīvu līdzdomātāju. Kaut vai tāpēc, ka aktierim ir iespēja spēlēt, tieši veroties mazā skatītāja acīs.
Tu esi redzējusi arī ļoti daudz ārzemju teātra izrāžu. Salīdzinot ar šo pieredzi, kā tu raksturotu Latvijas teātri?
Ir ļoti daudz izrāžu, kas ir bailīgas ideju, formāta un valodas ziņā. Un tās nerezonē ar tiem mākslas procesiem, kas notiek pasaulē. Pārsvarā mēs vārāmies savā sulā, mēģinot izpatikt kaut kādai mistiskai vidējā skatītāja gaumei. Turklāt kultūrpolitiskā situācija ir tāda, ka teātri ir spiesti nodarboties ar ražošanu, nevis apzinātu mākslinieciskā procesa attīstību. Visi cīnās par izdzīvošanu, un tādā režīmā viduvējam kultūras produktam ir drošāks noiets.
Kas attiecas uz izrādēm bērniem, vairums nav gudras, tām pietrūkst iztēles, un tajās neviens tā pa īstam nemaz negrib dzirdēt skatītāju. Izklausās diezgan traģiski, bet tāda situācija ir arī citur pasaulē. Izcilu izrāžu kopumā ir stipri mazāk par labām un sliktām.
Pirms pusgada otrā lielākajā Dānijas teātra festivālā bērniem un jauniešiem, kurā piedalījās vairāk nekā divsimt izrāžu, es varēju atrast kādas piecas, kuras patiešām pārsteidza gan māksliniecisko meklējumu, gan izpildījuma ziņā, bet lielākā daļa izrāžu bija vienkārši labas. Tas, kas šajā izrāžu skatē pārsteidza, – formu daudzveidība. Latvijas teātrī joprojām dominē orientācija uz valodu, kur pārējie izteiksmes līdzekļi kalpo vārdu izkrāsošanai.
Ko var šogad sagaidīt "NoMadI" festivālā?
Šogad mums bija svarīgi izvēlēties dažādā žanra izrādes, kas integrējas publiskajā telpā. Kā jau Nomadiem klājas – galvenās skatuves būs teltīs Dīvaliņa pļavās, bet apdzīvosim arī Valmieras Integrēto bibliotēku, Valmieras teātri un Latvijas Nacionālo bibliotēku. Jā, šogad dzīvosim Valmierā un Rīgā. Apzināti vienkopus programmā likām gan ļoti augstas mākslinieciskās kvalitātes ārzemju izrādes, kuras ieguvušas daudzus apbalvojumus un ir ar nopietnu festivālu pieredzi, gan mūsu nevalstisko teātru izrādes, kuras raksturo padziļināti meklējumi netradicionālas formas ziņā. Šogad, atšķirībā no pagājušā gada, mums ir vairāk izrādes ģimenēm ar maziem bērniem – četras izrādes sākumskolas un pirmskolas vecumam, kā arī trīs izrādes pusaudžiem, jauniešiem un pārējiem, kas domā jauneklīgi. Tiem, kas nespēj iedomāties sevi bez lasīšanas, noteikti jāredz Tima Etčela un Anta Hemtona brīnišķīgā izrāde "Klusuma skaņas". Vecāki ar bērniem, kas mācās iepazīt sevi, priecāsies par igauņu dejotāju veidoto kustību izrādi "Zug Zug Zug". Inga Tropa aicinās savas izrādes "Kā saule gadījās" mazos skatītājus iecept latviešu teikas cepumos. Ironiju un domāšanu mīlošiem skatītājiem Jānis Balodis stāstīs, kā kļūt laimīgam ar Nacionālā attīstības plāna palīdzību. Zviedru jaunā cirka mākslinieki Vess un Elmnerts Padeni pārsteigs ar aizkustinošu žonglēšanas izrādi "Vidū dzimušais". No Liepājas atbraukušais "Goda teātris" uzrunās pusaudžus stāstā "Tikai nesaki nevienam", bet "Nomadi" spēlēsies ar laiku un objektiem, lai pastāstītu par tāltālu pagātni kaut kad pirms trīsdesmit gadiem.
Kādi "Nomadi" būs pēc desmit gadiem?
Mēs par to daudz domājam. Mēģinām saprast, ko mēs varam piedāvāt Latvijai un tās cilvēkiem. Proti, par ko viņi būtu gatavi maksāt. [Smejas.] Nav jau nekāds noslēpums, ka mākslinieki ļoti cīnās, lai varētu izdzīvot.
Pēc desmit gadiem mēs varētu būt aizklejojuši tālāk mākslā. Bet vispār tas ir grūts jautājums, jo dažkārt rodas vienkārša vēlme aizbraukt prom, dzīvot lauku mājā, stādīt kartupeļus un skatīties uz tām izrādēm, ko piedāvā daba. Tas ir mierīgāk un nesāpīgāk. Iespējams, pēc desmit gadiem mēs būsim kļuvuši tik pārliecināti par sevi, ka negribēsim vairs cīnīties par naudu un skatītāju uzmanību. Īstiem nomadiem jau par to galva nesāp, viņi vienkārši klejo un rada.
Intervēja: Dace Bargā
8