Kārtējā privātpersonas sarīkotā šaušana ar upuriem ASV, kārtējo reizi tie paši argumenti pret ieroču aprites ierobežojumiem.
Ņemot vērā to, ka es nedz varu, nedz vēlos saistīt sevi ar kādu no ASV politiskās dzīves virzieniem – vienalga, conservatives vai progressives –, šī teksta ietvaros mani neinteresē ieroču aprites jautājuma izmantošana amerikāņu politiskajās diskusijās. Mani interesē stingrāka aprites regulējuma pretinieku loģika.
Viens no izplatītākajiem argumentiem norāda – nevis priekšmets ir atbildīgs vai vainojams par tā lietošanas mērķi un rezultātu, bet gan konkrētais cilvēks. Ar cirvi var gan malku skaldīt, gan otru nogalināt. Viena un tā pati klaviatūra tiek lietota gan ģeniāla dzejoļa rakstīšanai, gan naida kurināšanai.
Apgalvojuma šķietamā pašsaprotamība, manuprāt, tomēr aizvilina prom no tālākas analīzes. Tikpat labi varētu apgalvot: ņemot vērā, ka fizikas likumi ir, kā saka, visiem vienādi, nav vērts domāt par zinātnieka darba ētiskajiem aspektiem. Var taču tāpat gadīties, ka daži ķēmi fizikas (vai mikrobioloģijas, vai ķīmijas utt.) likumus izmantos savtīgiem vai slepkavnieciskiem mērķiem. Jāpiebilst, ka aplūkojamais arguments dažādos laikos ir pietiekoši bieži lietots, piemēram, gadījumos, kad runa ir par atklājumu izmantošanu militāriem mērķiem. Tomēr nez kāpēc publika nav sajūsmā lauzusi krēslus, tā vietā prasot vismaz ieskicētu pētnieciskā darba ētiku – klasisks piemērs ir t.s. gēnu inženierija. Es negribētu nonākt līdz vulgarizēšanai un pārspīlējumiem, tomēr tik atslābināta attieksme ("viss ir atkarīgs no konkrētā cilvēka") varētu nozīmēt arī to, ka nav nepieciešama aviācijas pilotu darba uzraudzība, jo, ja kāds psihopāts gribēs, viņš vienalga pamanīsies sarīkot avāriju – un arī tā, starp citu, diemžēl vairākkārt ir noticis. Atgriežoties pie ieroču tēmas – skaidrs, ja kāds indivīds ir sevi motivējis līdzcilvēku apslaktēšanai, gan jau viņš atradīs veidu, kā mēģināt savu mērķi sasniegt, neatkarīgi no šaujamieroču aprites regulējuma, tomēr nav skaidrs, kādēļ šo procesu nevar vismaz apgrūtināt.
Ne mazāk izplatīts arguments pret ieroču aprites stingrāku regulējumu īsumā ir: cilvēks ar ieroci var stāties pretī noziedzniekam, aizstāvēt sevi un savus līdzcilvēkus.
Pašsaprotamība atkal, manuprāt, mānīga, jo arguments ietver sevī virkni pieņēmumu, kas nepavisam nav pašsaprotami. Piemēram, šīs tēzes piekritēji acīmredzot pieņem, ka ieroča īpašnieks nekad ieroci nelietos iedomāta apdraudējuma gadījumā un stresa situācijā prot ar ieroci rīkoties tā, lai neitralizētu uzbrucēju, nevis, atvainojiet, pie viena sašautu pusi aizstāvamo. Ir jauki ticēt labajam un vēlamā atbilstībai realitātei, tomēr uz šādiem pamatiem balstīt ieroču izplatības regulējumu ir, maigi sakot, pārdroši. ASV regulāri pieredz gadījumus, kad pat profesionāli sagatavoti policisti ieroci pielieto kļūdaini.
Trešais arguments saistīts ar atsauci uz tradīcijām un vērtībām. Šīs interpretācijas piekritēji norāda, ka amerikāņu tradīcijai raksturīga skeptiska attieksme pret centrālo varu un paļaušanās pašam uz sevi, tostarp fiziskās drošības jomā.
Man kā, pašironiski izsakoties, dīvāna anarhistam šādas izjūtas pret valsti var pat būt simpātiskas, tomēr arī šajā argumentā esmu spiests konstatēt nekonsekvenci. Ja runa ir par radikālāko versiju – ierocis nepieciešams, lai pilsonis sevi aizsargātu pret varas patvaļu –, tad atliek rekomendēt mazāk skatīties bojevikus. Centrālā vara patiešām daudzās izpausmēs ir netaisna, un pret to jāprotestē, tomēr nav vairs 19. gadsimta pirmā puse, kad taisnprātīgais un drosmīgais indivīds ar ieroci spēj stāties pretī varai savas suverenitātes nosargāšanā. Dažādas militia tipa grupas ASV, protams, var rīkot nometnes, žvadzināt ieročus un zvērēt pretoties "Vašingtonai", tomēr "Vašingtona" objektīvi ir tehnoloģiski spēcīgāka. Savukārt, ja runa ir par ne tik radikālo versiju, proti, "es pats sevi sargāju, jo varai neuzticos", tad šajā gadījumā mulsina tas, cik ļoti selektīvi šāds indivīds saprot savu pašpietiekamību.
Var dažādi izturēties pret indivīdiem un grupām, kas cenšas nodrošināt savu autonomiju no valsts sava mājokļa infrastruktūras, bērnu skološanas, pārtikas audzēšanas un citās jomās, tomēr šo kopienu (reliģisku, ekoloģisku vai citu apsvērumu motivētu) gadījumā funkcionē zināma konsekvence. Ja autonomija tiek reducēta uz ieroča nēsāšanu, pārējā akceptējot vai varbūt pat pieprasot valsts klātbūtni, – nu, tas ir savdabīgi.
Jāpiezīmē, ka neesmu pacifists – loģika saka: ir situācijas, kad vardarbībai pretī likt pārliecināšanu, pierunāšanu un labu personīgo piemēru nav jēgas. Tāpat man nav šaubu par to, ka ieroču aprites tēma ASV ir pamatīgi pakārtota politiskajiem diskursiem, kuri spēj manipulēt ar jebkuru tēmu. Tomēr par labu stingrākai ieroču aprites kontrolei ir arī arguments ar nosaukumu "citu valstu pieredze". Ir virkne valstu (Dienvidsudāna, Jemena, Afganistāna u.c.), kurās vardarbības līmenis un varas neefektivitāte ir daudz drūmākā apmērā nekā ASV. Arī tur ieroči ir pieejami daudziem. Tomēr atļaušos apgalvot, ka nevienā no šīm valstīm viegla piekļuve šaujamieročiem nav devusi deklarēto rezultātu – lielāku drošību. Tas, šķiet, nav jāpierāda. Cik saprotu, ieroču pieejamība šajās valstīs palielina iespēju atriebties par vardarbību pret konkrētā indivīda ģimeni, dzimtu, klanu, bet diez vai tas ir tas pats, par ko iestājas ieroču aprites stingrāka regulējuma pretinieki ASV.
Rezumējot: varu saprast vēlēšanos "ņemt šo jautājumu paša rokās", kas izriet no indivīda vilšanās anonīmajā varā, tomēr ierocis nav īstais līdzeklis.
21