Debates Latvijā par t.s. Stambulas konvenciju risinās jau tik sen (vismaz kopš 2016. gada, kad to parakstīja toreizējais labklājības ministrs Jānis Reirs), ka šī tēma var likties, kā saka, caur un cauri izrunāta. Tomēr man subjektīvi debates Saeimā 30. novembrī šķita diezgan interesantas un pamācošas.
Deputātu izteikumus par "Eiropas Padomes konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu" (turpmāk SK) man liekas jēdzīgi sagrupēt divos blokos. Pirmkārt, krāšņākie retorikas paraugi. Otrkārt, tie iebildumi pret SK ratifikāciju, kas ir pārdomu vērti, pat ja tiem nepiekrīt. Proti, tādi, kuri saturiski skar ne tikai konkrēto SK. Izteikumi citēti, izmantojot sēdes stenogrammu.
Daiļrunības uguņošanā prognozējami pirmās trīs vietas, manā vērtējumā, ieņem partijas "Latvija pirmajā vietā" (LPV) pārstāvji. Ainārs Šlesers vēršas pie koalīcijas pusē pārgājušā Igora Rajeva: "Nu ko, pārdevies, pulkvedi, gods kur tavs palicis? Aizej uz mežu un atrisini jautājumu!" Saprotu, ka aicinājumu var interpretēt dažādi, tomēr es to izpratu kā aicinājumu virsniekam sekot senām tradīcijām un atjaunot savu godu ļoti radikālā veidā. Spēcīgi. Vilis Krištopans: "Varbūt tiešām, ka tā Stambulas konvencija jāpieņem, jo šajā valstī (Kāds deputāts aplaudē.) – šajā valstī! – kultūras ministre ir sieviete, tieslietu ministre ir sieviete (Starpsauciens.), Saeimas priekšsēdētāja ir sieviete, šeit, Prezidijā, no (Starpsauciens.) pieciem trīs ir sievietes, premjere ir sieviete un Valsts prezidents – gejs. Kādu politisko karjeru šajā valstī var taisīt heteroseksuāls jauns vīrietis, 40 gadu vecs? Da nekādu!" Pieņemsim, ka parlamentārietis jokoja vai ironizēja, tomēr, iespējams, ekspremjera teiktais atklāj patieso noskaņojumu daļā sabiedrības. Visbeidzot Edmunds Zivtiņš: "Nu, kā visi zina, tad, kad ir meitenēm šīs savstarpējās simpātijas, tad vīrieši arī uz to piever acis, un jāsaka tā, ka tā ir tāda vīriešu nolaidība tanī brīdī, kad divām sievietēm... viņas simpatizē viena otrai." "Vīriešu nolaidība" – nav komentāru.
Tālāk par iebildumiem, kuri pelnījuši pārdomāšanu.
Pirmais (un tādu izsaka ne tikai politiķi) īsi formulējams tā: SK ratificēšana vien neko nemainīs deklarēto mērķu sasniegšanā. Lielā mērā tēzei var piekrist. Galu galā mēs redzam, ka valstis regulāri nosolās un paraksta dažādus plānus klimata pārmaiņu mazināšanai, bet tas diemžēl reālo situāciju sevišķi neietekmē. Tomēr, manuprāt, tēze sevī ietver arī kādu loģikas kļūdu, jo būtībā pauž, ka vispār nav vērts apstiprināt starptautiskas deklarācijas vai vispārīgus mērķu un vērtību formulējumus. Tas vien, ka Saeima 2014. gada jūnijā apstiprināja diezgan izvērstu Satversmes preambulu, neko daudz nav devis preambulā deklarēto vērtību un mērķu īstenošanā Latvijā – liela daļa Latvijas politisko partiju un Saeimas deputātu ar savu rīcību to regulāri demonstrē. Vai tas nozīmē, ka preambulu vispār nevajadzēja? Es personīgi nekad neesmu slēpis savu skeptisko attieksmi, tomēr domāju, ka vairākums tai nepiekristu. Kopumā šis ir ļoti interesants jautājums. Piemēram, pēdējo gadu laikā ANO kā organizācijai (kura taču laika gaitā pieņēmusi daudz "papīru") veltīta ļoti asa kritika. Vai tas nozīmē, ka ANO un tās "papīriem" nav jēgas? Man nav atbildes, tomēr jebkurā gadījumā es ieteiktu nesteigties ar "vispārīgu" tekstu noraidīšanu, jo tā mēs, starp citu, nonāktu arī līdz tam, ka dažādiem reliģiskiem tekstiem īsti nav jēgas, jo nozīme ir tikai tam, kā rīkojas (vai nerīkojas) konkrētais indivīds, kopiena un tā tālāk. Nedomāju, ka paši SK nelietderīguma argumenta aizstāvji būtu priecīgi par šādu loģisku ķēdīti.
No šīs tēzes gan atzarojas manā skatījumā vairāk pamatots pārmetums – par pietiekama finansējuma trūkumu deklarētā nodrošināšanai. Kā teica Linda Matisone (Apvienotais saraksts, AS), "Latvija nākamgad tērēs 700 tūkstošus eiro, lai nosvinētu 20. gadadienu kopš iestāšanās Eiropas Savienībā. Valdībai šī nauda ir jānovirza, lai pasargātu sievietes no vardarbības, tādējādi apliecinot savas vērtības un ideālus, nevis divkosību. Tas pierādītu, ka gribam būt Eiropā ar reāliem darbiem, nevis sausām runām un šampanieša glāzēm". Piekrītu, ka Latvijas vara ilgstoši daudzos jautājumos demonstrē liekulību – tostarp pretrunā starp "zaļo retoriku" un reāliem lēmumiem. Tomēr "jāsit pa pirkstiem" konkrētiem personāžiem un struktūrām, nevis mērķiem. Pretējā gadījumā, sekojot šādai loģikai, mēs nonākam pie atzinuma, ka arī drošības budžets nav jāpalielina, jo "tāpat kaut ko nofenderēs".
Runājot par drošības tēmu, viens no SK oponentu argumentiem īsi skan tā: normāli finansējiet policiju un iztiksim bez SK. Vai, kā izteicās Matisones kolēģis frakcijā Andris Kulbergs (AS), "darām konkrētas darbības policijā, iekšlietu struktūrās. Policija mums ir atstāta pilnīgā novārtā. Uzliekam aproces varmākām, kontrolējam viņus. Tikai tad mēs varēsim pateikt, ka sieviete ir pasargāta, vismaz pasargāta, tāpēc ka mēs zināsim, kur ir šis varmāka". Var piekrist, ka no finansiālā stresā strādājoša cilvēka baigo empātiju un darba degsmi grūti sagaidīt. Tādēļ iekšlietu sistēmas finansējums ir jāpalielina. Tomēr jāatgādina arī, ka ir virkne valstu – sākot ar Ķīnu, beidzot ar Ēģipti –, kas drošības struktūrām naudu nežēlo, bet tas nenozīmē, ka šīs struktūras aizstāv pilsoņu tiesības. Nē, tās sargā varu. Tas nav dzēlīgs mājiens Latvijas struktūru virzienā. Es tikai labprāt atgādinātu seno parunu – katram policistu blakus nepieliksi. Jautājums ir par to, kas notiek pašu sabiedrības locekļu, kā saka, galvās.
Un daudzās galvās (simboliski izsakoties) ir eshatoloģiskas noskaņas. Proti, iebildumi pret SK ir viens no akmentiņiem, kas iekļaujas plašākā priekšstatā par to, ka "pasaule iet uz galu". Te citēšanas vērts ir Aleksandrs Kiršteins (Nacionālā apvienība): "Man liekas, ka patiesībā mēs runājam par sabiedrības pārprogrammēšanu, kas ir šīs konvencijas galvenais uzdevums. Sabiedrības pārprogrammēšana paredz mainīt pilnīgi visu, sākot ar tradicionālo dzīvesveidu, kultūru, izglītības sistēmu, un galvenokārt morāles normas. Morāles normas ir tās, kas pēdējos 30 gadus traucē Eiropas Savienībā liberālajiem spēkiem kaut kādā veidā programmēt uz dažādām nenormālībām. Nu, mēs zinām, ja? Tas jau neattiecas tikai uz dažādām dzimumu maiņām, bet arī dažādas perversijas tiek reklamētas, slimības, novirzes, tas viss tiek pasludināts par ļoti labu piemēru. Bet pamatā tas ir dzimstības samazināšana, imigrācijas veicināšana un vesela rinda citas lietas." Šis ir interesanti, turklāt es neironizēju – tuvojošās (vai jau notikušas) katastrofas (pagrimuma utt.) noskaņas cilvēces vēsturē ir regulāras. Par ko te vīpsnāt? Cits jautājums – kurš kuram šādas noskaņas rada? Piemēram, man personīgi drūmas pārdomas izraisa tas, kā cilvēki iegūst un lieto informāciju. Vai klimata pārmaiņas. Un te nevaru sev liegt nelielu atkāpi – jo vairāk tāpēc, ka kontekstuāli tā iederas skatījumā uz "sabiedrības programmēšanu". Gan Kiršteins, gan, piemēram, deputāts Didzis Šmits (AS) neslēpj savu viedokli par "klimata reliģiju" (Šmits nenocietās pat debatēs par SK). Var nojaust, ka diskurss par cilvēka ietekmi uz klimatu šo un citu politiķu skatījumā arī ietilpt "programmēšanā", ko veic laikam taču "globālie kreisie liberāļi un kultūrmarksisti". Problēma šādā skatījumā ir tā, ka – apzināti vai neapzināti, to es nezinu – tiek ignorēts tas, ka par cilvēka darbības izraisītajām klimata pārmaiņām norūpējusies arī pavisam ne "liberastu" Ķīna. Ja nemaldos, hronoloģiski pēdējais ķīniešu pētnieku teksts publicēts "Science" šīgada 29. novembrī. Tāpat nav taisnība, ka "liberāļi" sacēla, tā teikt, vētru par kovidu un mēģināja ar dažādu ierobežojumu palīdzību "pārprogrammēt" sabiedrību. Diez vai jāatgādina, kādi ierobežojumi pandēmijas laikā bija Ķīnā – nekāda "mājsēde" i tuvu nestāvēja. Ķīnā ļoti nopietni uztver kovida tēmu, par ko liecina arī pētījumi (atkal minēšu hronoloģiski jaunāko, par omikrona ietekmi uz cilvēka kognitīvajām spējām). Šķiet, daļa Saeimas ir bijusi saskarsmē ar šo vīrusu…
Atgriežoties pie SK un 30. novembra sēdes, jāsecina, ka ir politiķi un vēlētāji, kuri "visādas partnerības un stambulas" saprot kā plašākas tendences daļu. Man, protams, grūti spriest, cik politiķu teiktajā ir konjunktūras veidotas retorikas un cik – patiesas pārliecības. Labticīgi paliekot pie tā, ka cilvēki saka to, ko patiesi domā, jāsecina, ka stress ir patiešām liels. Bijusī labklājības ministre, šobrīd deputāte Ramona Petraviča (LPV): "Stereotipisms ir normāla parādība cilvēku sabiedrībā. Ir taču mātes loma un tēva loma. Ir meitas un dēla loma. Ir vīra loma un sievas loma. Visas šīs lomas ir normālas socializācijā cilvēku sabiedrībā. Piekrītu, ka nav pieļaujama nekāda diskriminācija uz sociālo lomu pamata, bet cilvēki ir ļoti nobažījušies par dažādām "progresīvām" (pēdiņās) tendencēm – izskaust cilvēciskās dzimumu lomas vispār. [..] Konvencijā nav norādīta sociālā dzimuma sasaiste ar bioloģiskajiem dzimumiem. Tātad skolu programmās tiek aicināts cīnīties ar tradicionālajām dzimumu lomām, bet uz tām taču balstās visa mūsu kultūra. Latvijas kultūra nav iedomājama bez dzimuma lomām. Vai mēs ar Stambulas konvenciju atsakāmies no visas mūsu iepriekšējās tradicionālās Latvijas kultūras?" Es varu nojaust SK atbalstītāju reakciju uz šādu skatījumu, tomēr mani pašu vairāk nodarbina jautājums: kāds iemesls šādai panikai (jēdziens lietots bez noniecinošām konotācijām)? Lai paskaidrotu iemeslu jautājumam, minēšu vēsturisku piemēru. Šķiet, Japānu mēs uzskatām par valsti, kur sabiedrība joprojām uztur tradīcijas. 1612. gadā (!) imperatora pilī uzstājās grupa, kuras sniegumam ir bijuši dažādi apzīmējumi, bet visbiežāk tiek lietots "kabuki". Ā, zinām, zinām – sena japāņu kultūras sastāvdaļa. Savukārt vietējais intelektuālis Hajaši Racans (1583–1657) (un, protams, ne tikai viņš vien) bija ļoti neapmierināts ar šo, viņaprāt, nepiedienīgo žanru, kurā "vīrieši ģērbjas sieviešu drēbēs, sievietes – vīriešu, nogriež īsus matus; dzied prastas dziesmas un dejo vulgāras dejas" [1]. Vienkāršoti izsakoties, ja mēs paskatītos uz "konservatīvo japāņu sabiedrību" arī 18., 19. gadsimtā, ieraudzītu tur daudz interesantu parādību. Tostarp seksuālo prakšu un sociālo lomu kontekstā. Un? Protams, laiku pa laikam vara kaut ko aizliedza, slēdza, tomēr dažādība netika uzskatīta par eksistenciālu draudu "tradicionālajai japāņu kultūrai". Ja cilvēks no tribīnes svinīgi sola, ka neviens viņu nepiespiedīs kļūt par vegānu (jau pieminētais A. Kulbergs), tad man jājautā – bet kurš tevi spiež? Es teiktu, ka lielāka uzbāzība un tradīciju necienīšana ir paģērēt sirmgalvjiem pirkt viedtālruņus un mācīties lietot elektroniskos norēķinus, lai viņi vispār varētu kontaktēt ar dzimto valsti.
Rezumēju. Šķiet, vērā ņemama daļa sabiedrības Latvijā un citās valstīs ir patiesi nobažījusies par to, kādos virzienos (tieši daudzskaitlī!) pārveidojas apkārtējā pasaule. Piekrītu. Man, piemēram, nelabumu izraisa jautājums: kurš konkrēti uzņemsies juridisko atbildību, ja mākslīgais intelekts medicīnas iestādē vai transporta sistēmā pieņems nepareizu lēmumu? Algoritma izstrādātājs? Gala lietotājs? Neviens nezina, bet tik drāžamies uz priekšu. Savukārt SK var kritizēt (kā jebko), bet neganti sacepties gan nav vērts. Pat SK pretiniekiem.
[1] Atkins, E. Taylor. A History of Popular Culture in Japan. Bloomsbury Academic, 2023, 35.–36. lpp.
0