Foto: "Unsplash"
 
Proza
29.07.2020

Četros no rīta

Komentē
7
Saglabā

Esmu redzējis lielāko daļu no šīs vasaras naktīm. Nākot no darba – gan sareibušu, traku ļautiņu pilnas, gan pavisam tukšas ielas īsi pirms rītausmas. Uz ietves malas apsēdušos arābu bariņu, kas klusi un sērīgi dzied kaut ko savās svešajās mēlēs, kājās nostāvēt nespējīgus žūpas, kas cenšas kauties savā starpā, un sapucējušās meitenes, kurām diez vai jau ir atļauts balsot, bet viņas mirdzošām acīm kaut kur dodas četros no rīta. Esmu redzējis, kā heroīniķi melanholiski šūpojas uz ielu stūriem, kā pirmie sētnieki modina parkā aizmigušus pārīšus un slīpētas vārnas rītausmā revidē visu pa tumsai uz ielas atstāto drazu. Jēzus, es nudien reiz redzēju, ka paliela vārna bāž knābi ne līdz galam izdzertā, uz pieturas soliņa pamestā šampanieša pudelē, pieturot to ar ķetnu. Nav tomēr izslēgts, ka viņas no dzīves jēdz vairāk nekā mēs. Vairāk par mani jau nu noteikti.

Un es jūtos kā rēgs uz šīm ielām – naktīs pēc darba, slīdot garām visai raibajai publikai, vai bālā rītausmā uz apvāršņa vienīgais nomodā – mani pavada sajūta, ka esmu tik izdilis, tik attālinājies no visa un visiem, ka neviens radars mani vairs neķer. Vēl mazliet, kā liekas, un es varēšu sākt iet cauri cilvēkiem, sienām un kokiem. Reizēm man licies, ka mani noteiktā formā vēl satur kopā tikai uzvilktais apģērbs, neļaujot izirt un pazust. Man, saprotams, nav bail izirt un pazust, bet, ja no tā var izvairīties, tad, man liekas, labāk no tā izvairīties, vai ne?

"Zini, reizēm es domāju par pilnīgi nenormālām lietām. Nu, piemēram..." Man grūti būtu uzskaitīt, cik reižu ko tādu esmu dzirdējis no tiem, kurus pazīstu. Dzīve vispār pret mani nav bijusi skopa visādu psihu pazīšanas ziņā. Bet pēc šādas ievada frāzes visbiežāk, kā likums, sekojuši neizsakāmi garlaicīgu lietu apraksti. Kaut kādu nemotivētu slepkavību, spontānu vardarbības aktu scenāriji, ekshibicionistiski morāles normu pārkāpumi. Es nudien nezinu, kas tieši šiem cilvēkiem savās tumšajās, psihozes skartajās fantāzijās šķitis tik nenormāls. Man šķistu nenormāli fantazēt par pasakainu dzīvi, piemēram. Ja kāds man teiktu, ka savos sapņos redz sevi kā skaistu, tīru cilvēku, kurš sasniedz visu, ko pelnījis, un pēc tam palīdz pārējiem – lūk, tad es salēktos. Uz zvaniem vairs neatbildētu un, nav izslēgts, arī paziņotu, kur vajag.

Un tad kādu nakti, nākot mājās, uzduros krogam, kurš, par spīti visiem tiem nolikumiem, ir vaļā, un nodomāju – nu, kāpēc gan ne? Bārmenis saka – pārdos tikai pudelē, nekādas glāzes, jo viņi jau vispār ir ciet, un es saku – protams, es taču saprotu, kāda runa, es tikai uz piecām minūtēm. Un bārmenis atbild – tad nekādu problēmu, droši, sēdi. Un es sēžu, izdzeru to vienu un paņemu vēl divas, lai visu laiku neskraidītu pie letes. Esmu ieņēmis vietu pie maza galdiņa tumšā stūrī, zāles vidū sēž liela kompānija, kura, pēc visa spriežot, dzīro te jau no vakardienas. Man uz viņiem ir pilnīgi nospļauties, viņiem uz mani tomēr ne, un es jūtu, kā mani cenšas uztvert svešu, nobīdītu skatienu radari. Tas, ka neuzrādos frekvencēs, tas, ka esmu tik caurspīdīgs, viņus kaitina – droši vien no tā sāp acis. Viņi grib iet pīpēt ar mani, viņi grib zināt, no kurienes es esmu. Es ņirdzu, protams, tas man atgādina kaut ko no pusaudža gadiem. Ko viņi var man nodarīt? Izsist mani no mana apģērba? Tad es pazudīšu. Un kļūšu par vienu no tām vārnām. Vai vēl sliktāk.

Zini, reizēm es domāju par pilnīgi nenormālām lietām. Piemēram, pārtraukt atdot sevi par sērkociņiem. Pārtraukt reflektēt, ieņemt rēga pozīciju, pārtraukt izturēties pret savu dzīvi kā pret kaut kāda dumja, bet mīļa seriāla neveiksmīgāko sezonu. Gan jau to nav nemaz tik grūti izdarīt. Var pārskatīt savu nostāju šādos un tādos jautājumos, iesniegt noteiktus labojumus, veikt nelielas rokādes. Droši vien var vēl kaut ko, ja kārtīgi padomā. Nav jau obligāti ikreiz viss jāsalauž, mēģinot regulēt.

Iespējams, problēma ir tajā, ka mēs no jebkuras situācijas gribam iziet kā uzvarētāji. Bet dzīve jau nav kaut kāds bērnu ballītes bingo. Vai skolas Ziemassvētku loterija. Tas, ka paveicies kaut kad iepriekš, drīzāk varbūt ir nejaušība, nevis likumsakarība. Es saku "drīzāk", jo nezinu. Es saku "iespējams" un "varbūt", jo nezinu. Ja es zinātu, tad vispār par to nerunātu – visdrīzāk.

Bet man patīk šī saplūkātā vasara, šīs vasaras naktis. Es labprāt te kādreiz vēl atgrieztos. Ne uz ilgu laiku, protams. Taisni žēl, ka mēs nevaram doties nelielās ekskursijās uz laiku, ko reiz esam izdzīvojuši, kaut gan dzīvojam vienās vienīgās refleksijās. Tādas mazas, profilaktiskas ekskursijas pret to, šķiet, varētu līdzēt. Tā varētu būt tāda sala – sala, uz kuras glabātos viss, kas ar tevi reiz noticis. Un reizi pāris gados, teiksim, tu varētu doties uz turieni. Ar mazu kuterīti pa bangojošu jūru vētrā. Tikai pagātne bez tām mūsu atmiņu lupatām neturas kopā. Un droši vien labi, ka tā.

"Es aptuveni zinu, par kādām nenormālām lietām jūs reizēm prātojat, puiši," es saku tiem cilvēkiem bārā, "bet manā galvā mēdz griezties daudz trakāki elles rati, patiešām." Viņi klusē, īsti netic vai nesaprot, un es atvados. Man jādodas mājās, jāatgāžas krēslā un jāvēro gaismas aušana. Jāpapildina kļūdu reģistrs, jāievelk ķeksis saullēktu reģistrācijas žurnālā, jāpabaro kaķi. Nedaudz pēc četriem lejā, īgni čīkstot, pa sliedēm aizbrauks tas sliežu tīrāmais tramvajs, pusstundu vēlāk stāvu zemāk noklaudzēs durvis, bet pēc gada vai desmit nekas daudz no tā visa vairs nebūs palicis.

Tēmas

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!