Pēdējo mēnešu karstākā tēma Austrumeiropā – Baltkrievija – Latvijas sabiedrībai, šķiet, neliekas interesanta.
Nepārstāstīšu faktus par 9. augustā plānotajām prezidenta vēlēšanām kaimiņvalstī, Lukašenko režīma represijām pret alternatīvajiem kandidātiem un citādi domājošajiem. Tiem, kuri vēlas iegūt plašāku priekšstatu par neprognozēto politisko kaislību uzliesmojumu Baltkrievijā, rekomendēju konkrēto vietni internetā.
Mani interesē, kādēļ Baltkrievija Latvijas sabiedrības vairākuma priekšstatos par ārpasauli ieņem tik nebūtisku vietu, neraugoties uz visnotaļ aktīvajiem ekonomiskajiem sakariem starp abām valstīm vai to, ka Daugava Latvijas teritorijā ietek no Baltkrievijas un tāpēc nav mazsvarīgi, kā kaimiņi saimnieko savā upes posmā (te var minēt Astravjecas atomelektrostacijas projektu).
Kādas valsts iedzīvotāji interesējas par citā valstī notiekošo, ja viņiem tas liekas aktuāli pašu pieredzes vai baiļu dēļ. Tāpēc Latvijas sabiedrība – dažādos laika posmos, protams, ar atšķirīgu intensitāti – ir interesējusies par Kataloniju (pašnoteikšanās centieni) un Ukrainu (Krievijas agresija). Savukārt Baltkrievija un baltkrievi, ja tā drīkst teikt, nekairina mūsu ziņkārību. Cienot lasītājus, neatkārtošu stereotipus, tikai pieminēšu viedokli, ka sabiedrība Baltkrievijā ir politiski apātiska, tādēļ "tur nekas nenotiek" un nav vērts arī interesēties.
Vispirms par apolitiskumu. Jāņem vērā, ka baltkrieviem, ja salīdzinām ar Latviju, Igauniju un Lietuvu, pirmā nacionālā valstiskuma pieredze bija ļoti īsa. Ir atšķirība, vai PSRS norieta periodā nācija varēja orientēties uz valstiskuma pieredzi divdesmit vai viena gada garumā. Respektīvi, baltkrieviem pietrūkst pašidentitātes veidošanai būtiska elementa. Tāpat jāatceras, ka viņi ļoti smagi cieta Otrā pasaules kara laikā, zaudējot ap 25% iedzīvotāju. Pieliekot tam klāt Staļina laika trīsdesmito gadu represijas, neveras mute ironizēt par baltkrievu vairākuma stratēģiju "galvenais, lai kara nebūtu…". Neizlekt, censties pielāgoties, lai saglabātu sevi.
Te jāpiemin baltkrievu sabiedriskā darbinieka Konstantīna Jezuvitova savādais liktenis. 1893. gadā Daugavpilī dzimušais Jezuvitovs 1918. gadā bija aktīvs jaundibinātās, diemžēl īslaicīgās Baltkrievijas valsts politiķis (tostarp misijas Rīgā vadītājs). Viņš vēlāk dzīvoja Latvijā, aktīvi veicināja baltkrievu skolu dzīvi, bet vienlaicīgi kopš 1925. gada bija PSRS vēstniecības Rīgā ziņotājs un 1940. gadā iekļāvās padomju okupantu kontrolēto arodbiedrību darbā. Savukārt nacistu okupācijas periodā viņš veicināja baltkrievu pašorganizēšanos, tikai nu jau atbalstot Vāciju. Tas beidzās ar to, ka 1945. gada aprīlī padomju specdienesti viņu faktiski nolaupīja no slimnīcas Vācijā. Avantūrists? Baltkrievu patriots, kuram visi līdzekļi labi "baltkrievu lietas" sasniegšanai? Jebkurā gadījumā baltkrievu vēstures līkloči un traģiskums man liedz šo nāciju aizbildnieciski vērtēt kā politiski pakļāvīgu un kūtru, kas pati "vainīga", ka netiek vaļā no Lukašenko diktatūras.
Par pēdējo mēnešu notikumiem Baltkrievijā sakāmais ir īss: Rietumi, Latviju ieskaitot, rīkojas liekulīgi, nenosakot jaunas sankcijas pret nepārprotami autoritāro režīmu. Turklāt ne tikai liekulīgi, bet arī stulbi, jo acīmredzot ir kārtējo reizi uzķērušies uz Lukašenko tradicionālā blefa: saasinoties attiecībām ar Kremli, Lukašenko atkal koķetē ar Rietumiem. Var tikai apbrīnot Rietumu trulumu un nespēju saprast, ka šis režīms nekad nemīkstināsies, bet vienkārši tirgojas, līdzīgi kā to laiku pa laikam dara Ziemeļkoreja.
Abstrahējoties no aktuālās dienaskārtības kaimiņvalstī, manuprāt, ir divas tēmas, kuru dēļ mums ir vērts par Baltkrieviju interesēties (neskaitot teksta sākumā minētos ekoloģiskos jautājumus). Lukašenko jau pirms krietna laika izlēma veidot ļoti ciešus ekonomiskos sakarus ar Ķīnu, veicot pat tādus simboliskus žestus kā lidostu un dzelzceļa staciju uzrakstu dublēšana ķīniešu valodā. Noliekot malā savas antipātijas pret agresīvo, šovinistisko un visas iespējamās cilvēktiesības pārkāpjošo komunistu diktatūru Ķīnā, man būs interesanti redzēt, ko Baltkrievijas ekonomikai reāli dos šī kāršanās kaklā Pekinai. Tas ir būtiski, ja paturam prātā, ka arī Latvijā daži ir varen augstās domās par Latvijas un Ķīnas ekonomisko sakaru potenciālu (protams, izliekoties neredzam politisko cenu).
Otra tēma ir saistīta ar jau pieminēto Baltkrievijas politiskās vides, maigi sakot, specifiku. Situācijas eksperti norāda, ka sabiedrība politiski aktivizējas, tomēr ne tā, kā demokrātijās. Nav grūti saprast, ka autoritārā valstī tradicionālās politiskās līdzdarbošanās formas, piemēram, partijas ir marginālas vai butaforiskas. Tas attiecas arī uz Baltkrieviju. Kas notika/notiek Baltkrievijā? Tā kā režīms ignorē pandēmiju, brīvprātīgie sāka pašorganizēties, lai palīdzētu mediķiem. Kad daži mediķi izpauda patieso epidemioloģisko situāciju un tika atlaisti no darba, cilvēki sāka viņiem vākt naudu. Kādā grūti identificējamā brīdī atskārsme, ka ir iespējams rīkoties neatkarīgi no režīma vai pat spītējot tam pandēmijas jautājumos, transformējās apziņā, ka ir vērts un ir iespējams paust savu viedokli un izvirzīt prasības arī par citiem jautājumiem. Respektīvi, sociālais aktīvisms ir izvērties par politisko aktīvismu, kurā liela nozīme blogeriem un aktīvajiem "ierindas cilvēkiem". Šķiet, retajam vērotājam no malas, lai cik ļoti viņam simpatizētu baltkrievu Atmoda, ir ilūzijas par prezidenta vēlēšanu iznākumu. Lielais nezināmais ir tas, ko jaunu pašapziņu ieguvusī Baltkrievijas sabiedrības daļa darīs pēc falsificētajām vēlēšanām 9. augustā. Vai un kā tiks pārvarēta vilšanās un nogurums, kas, starp citu, ir vērojams arī starp Latvijas vēlētājiem, kad daļa no tiem pēc kārtējām vēlēšanām jūtas piemānīta? Ja baltkrievi saglabās politisko enerģiju arī pēc mērķa – režīma maiņas – izgāšanās augustā, tas būs paraugs demokrātiskās valstīs dzīvojošajiem, kuri nereti pauž savu "vilšanos politikā" un apšauba jēgu būt politiski aktīviem.
5