Par Viļa Kasima romānu "Atvaros" (izdevniecība "Valters Dakša", 2023)
Vilis Kasims ir triju grāmatu autors – viņam azotē viens romāns, viena stāstu izlase un nu arī garstāsts "Atvaros". Debijas grāmata man gājusi secen, bet pēdējās divas un stāstu publikācijas presē esmu lasījis. Relīzē "Atvaros" pieteikta kā īsa traģikomēdija par diviem draugiem, kas mēģina atgūt dzīvi. Grāmata patiesi ir īsa – nieka 76 lappuses. To var paspēt izlasīt, braucot starppilsētu autobusā uz savu dzimto ciemu. Lasot to divas reizes, "traģikomēdija" nav tas vārds, kas man iešāvās prātā. Humora izjūtas, protams, ir dažādas. Tikpat dažādas kā traģēdijas izjūtas. Nāk prātā pāris īru komēdijas, kur melns ir tik melns, ka grūti saprast, par ko smieties. Iespējams, ka ironija ir tik dziļi iebirusi starp grāmatas lappusēm, ka nespēju salasīt vajadzīgās drupatas smaidam.
Darbs ir mulsinoši īss un jau sākumā rada sajūtu, ka nekādas konkrētas atbildes te netiks sniegtas. Askētiska vide un tēli, ko izrotā poētiskas detaļas. Autors ieliek lasītāju režisora krēslā, ļaujot iztēlei aizpildīt tukšos laukumus. Lasot ludziskā noskaņa nepameta – bieži jutos, it kā sienas būtu no kartona un ieskicēto telpu tūdaļ pārbūvēs skatuves strādnieki. Aizdomas par notiekošo tā arī nepazuda visas grāmatas garumā. Nevis tāpēc, ka aprakstītais būtu neticami neīsts, bet drīzāk autora zīmētā realitāte neatrodas vienā plaknē ar manējo. Šādu nelielu diskomfortu izjutu, arī lasot Kasima stāstu krājumu "Lizergīnblūzs".
Manuprāt, grāmatu var lasīt vismaz divos dažādos veidos. Pirmajā variantā grāmatai var pieiet diezgan klasiski, stāstu uztverot tieši. Grāmata veiksmīgi apelē pie tādām pazīstamām tēmām kā nostalģija, atmiņas, zaudētā bērnība, jaunība, zelta laikmets. Stāsta uzbūvē visas šīs noskaņas tiek ātri uztrītas un pavērstas pret galvenajiem varoņiem – Raivi un Ivaru. Viņu dzīve ir pavisam parasta, tajā nav atgadījies nekas interesants vai ievērības cienīgs – izjukušas attiecības, monotons darbs un dzīves izvēles, par kurām justies slikti. Gadu senā Ivara tēva nāve, šķiet, uz viņu atstājusi mazāku iespaidu nekā neizdevušās attiecības ar meiteni pirms daudziem gadiem. Abu varoņu dzīves augstākais punkts ir bijis vidusskolas laiks. "Rīgas iekarošana" ir pārvērtusies par biedējošu strupceļu, kas tagad sācis kļūt smacīgs un neērts. Vientulība, alkohols un sūdīgs darbs kā klasisks atsvešinātās lielpilsētas tēls. Tomēr arī laukus autors padarījis par tumšu, bezcerīgu strupceļu, kur pat vientulība nevar būt privāta. Aprakstītā mūsdienu biroja darbinieka sūrā un bezjēdzīgā eksistence, lai arī ietver sevī pilienu patiesības, ir pārāk bieži lietota klišeja. Mākslas darbos bieži manāmas vienas un tās pašas profesijas, turklāt noteiktā rāmī – zinātnieki ir nūģi, mākslinieki ir bohēmisti, rakstniekiem ir radošā krīze un biroja darbinieki, protams, ir nelaimīgi. Un skaidrs, ka arī Ivars un Raivis ir divi nelaimīgi biroja darbinieki – mehāniski izdara, kas darāms, un dienas beigās jūtas slikti. Ivara atbilde Rīgas sapņa sabrukumam un sirdssāpēm ir atgriezties pēdējā drošajā stāvoklī – jaunības paradīzē Atvaros. Raivja atbilde ir mazāk skaidra, jo atgriezties Atvaros viņš nav gatavs un tā vietā izvēlas iekšējo emigrāciju. Ja godīgi, pat draugu kopīgajās, it kā foršajās atmiņās nav redzams nekas patiesi patīkams. Abu attiecības ir pretrunīgas, slēpj savstarpēju spriedzi, maskētus pāridarījumus. Jaukās atmiņu detaļas liekas izbalinātas, vāras un tālas. Varbūt, ka tā ir tā traģikomiskā nots, ko autors ir iecerējis – paradīze nav neko labāka par elli. Katrā ziņā pat priecīgajiem brīžiem prieks ir uzziests ļoti plānā kārtā un tam kā rudzu maize cauri spīd bīstamā neprāta tumsa.
Atvari ir mulsinoša vieta. No vienas puses, tie ir izmirstoši, bet, no otras puses, tur ir pagasta pārvalde un, šķiet, vidusskola, bet veikals tomēr sabrucis. Ciemā ir četras ielas, bet Ivars nekad nav īsti bijis ne pie vietējā atvara, kas atrodas pie veikala, ne tuvējā mežā, kas, dzīvojot ciemā ar četrām ielām, ir teju fiziski neiespējami. Šīs detaļas pastiprina neērto sajūtu, ko šī vieta rada, un iezīmē autora spēju veidot Atvarus kā vienu no grāmatas varoņiem. Nāk prātā Stīvena Kinga mazpilsētas un Silent Hill pilsētiņa no tāda paša nosaukuma datorspēles. Visu laiku nepamet sajūta, ka ar ciemu kaut kas nav īsti kārtībā. Ārēji jaukais, mierīgais bērnības ciems patiesībā ir slazds, kurš, tajā paliekot ilgāku laiku, aiz tevis aizcirtīs asos zobus un nekad nelaidīs vaļā.
Cilvēki, sevišķi Atvaros, ir plakani, divdimensionāli un kalpo tikai tam, lai nedaudz pavirzītu uz priekšu sižetu. Nav sajūtas, ka, izejot no kadra, tiem tiešām būtu sava dzīve. Izņēmums ir Raivja kolēģi Rīgā, bet arī viņu stāsti nesniedzas tālāk par ierastajiem – darbs, sports, sievietes un alkohols. Vienīgās attiecības, kas tiek izvērstas, ir starp galvenajiem varoņiem – Ivaru un Raivi. Vīriešu draudzības stāsts ir arī stāsts par vīriešu ierobežoto emocionālo inteliģenci. Pārpratumi tiek krāti, veido jaunas neskaidrības, nedrošību un pašpārliecības trūkumu. Nespēja izteikties par savām emocijām rada atsvešinātību, un abi varoņi pamazām izolējas no sabiedrības, jo neviens viņus nesaprot. Tas kļūst sevišķi uzkrītoši, kad abi, satiekoties pēc gadiem ilgas pauzes, sāk atklāt grāmatas mistisko pusi. Viņi mēģina atcerēties dziesmas, ko agrāk kopā radījuši, un sarakstīt jaunu dziesmu, kas raksturotu viņu šībrīža stāvokli. Dziesmas ir arī metaforiskas dziesmas zaudētajam laikam: tur ir ledus, tumsa, apslāpētas emocijas un dabas spēks. Tāda kā pagāniska veļu izsaukšana, kas nozīmē kaut ko ļoti svarīgu, bet īsti neizdodas saprast, ko tieši. Sākoties grāmatas mistiskajam posmam, padziļinās abu draugu nesaprašanās ar ārpasauli un zināmā mērā arī vienam ar otru. Te varētu teikt, ka "viss ir slikti", un likt punktu.
Tomēr, lasot grāmatu otrreiz, nonācu pie vēl kāda veida, kā to lasīt – uztvert galvenos varoņus kā mirstošus cilvēkus, kas jau ir ceļā uz aizsauli. Manuprāt, šādi ir vieglāk saprast gan mistiskos dziesmas pastāstus, gan dažādās pretrunas un noslēpumainās noskaņas, kuras iepriekš iezīmēju. Uzskaitītās vājās vietas sāk šķist ievietotas tekstā ar nolūku. Ja grāmatu aplūko ar pieņēmumu, ka galvenie varoņi iet cauri pirmsnāves ceļojumam, lietas sāk izskatīties interesantāk un iegūst jēgu. Abi varoņi izdzīvo savas dzīves pēdējos mirkļus, kas labākajos brīžos kā linčiski murgains ceļš ved viņus pretī prāta tumsai un nāvei. Mēs skatāmies uz Atvariem un Rīgu ar galveno varoņu acīm, tātad mirstošu cilvēku acīm. Apkārtējie cilvēki, ar kuriem varoņi komunicē, ir attālinājušies un savas funkcijas pilda tikai kā avatari, jo ne Raivim, ne Ivaram vairs nav ne interesanti, ne vajadzīgi. Izņēmums ir Ivara bijusī draudzene Airita, bet arī viņa nav gatava iedziļināties Raivja realitātes skaidrojumos. Un tas nav tādēļ, ka autors neprastu grāmatas tēlus aprakstīt labāk, bet gan tādēļ, ka tie vairs nav pilnvērtīgi cilvēki, jo abi varoņi jau uzsākuši ceļu pretī mūžībai. Vides aplamības ir zīme, ka arī fiziskā realitāte pamazām sadalās, ir pretrunu pilna. Ciems kļūst par vienu no grāmatas tēliem, kas ietin savā tīklā neuzmanīgos, līdz tie apātiski atsakās no ārpasaules. Pat ainava, par spīti pavasarim, ir melnbalta, spēcīga, bet irstoša: noskaņas un tumsa grāmatā vairāk liek domāt, ka darbība notiek rudenī. Ātri rodas pārliecība, ka notikumiem pavisam noteikti nesekos vasara. Tomēr nav skaidrs, vai Ivars un Raivis mirst tikai metaforiski: grāmatas beigas liek domāt, ka gaisma tuneļa galā jau ir iespīdējusi. Autors nepalīdz lasītājam justies ērti, nesniedz skaidras, saprotamas atbildes, kas grāmatai, protams, arī nav jādara. Galu galā, ja vēlies, lai tevi ved aiz rokas – ej pastaigājies ar savu mīļoto cilvēku.
Grāmatas nelielais apjoms ļauj ātri izskriet tai cauri vairāk nekā vienu reizi, un dīvainā kārtā tas uzskatāms par pozitīvu aspektu – šaubos, ka būtu to darījis, ja man priekšā atrastos Bībeles biezuma teksts. Ar grāmatu nebiju uz viena viļņa arī pēc otrās reizes, bet jaunais lasījums paglāba mani no īgņošanās, jo interpretācijas padara to par atkārtošanas vērtu ceļojumu. Tāpat vēlos izcelt galveno varoņu sarežģītās attiecības un atšķirīgo skatījumu uz vieniem un tiem pašiem notikumiem. Par spīti tam, ka autoram izdodas noturēt valodas kvalitātes latiņu visu garstāstu un tehniski viss ir izdarīts pareizi, mani tomēr nepamet sajūta, ka tekstam piešķirtās nozīmes ir tikai mēģinājums racionalizēt vilšanos. Ceru, ka kļūdos! Nobeigumā es vēlētos citēt paskarbu, bet iedrošinošu teikumu no kinokritiķa Rodžera Īberta (Roger Ebert) recenzijas par Džima Džārmuša filmu "Mironis", ko vismaz daļēji attiecinu uz Viļa Kasima grāmatu "Atvaros": ""Dead Man" is a strange, slow, unrewarding movie that provides us with more time to think about its meaning than with meaning."
0