Par Kārļa Vērdiņa bērnu dzejas grāmatu "Jandāliņš" ar Lotes Vilmas Vītiņas ilustrācijām (izdevniecība "Liels un mazs", 2023)
Kārlis Vērdiņš ir labi ieredzēts dzejnieks, teju dzīvais klasiķis, kurš lutināts ar apbalvojumiem, tulkojumiem, turklāt ne pirmo reizi ar bērnu dzejas grāmatas pīpi uz jumta. Vērdiņam azotē ir arī vairāki dziesmu teksti, divi operas libreti un dalība grupā "Maukas". Nepateicīgais darbs izteikties par ļoti labu dzejas darbu ticis man, jo pagadījies, ka esmu ne tikai dzejnieks, bet arī bērna tēvs. Zinu: tā ir ārkārtīgi reta kombinācija. Katrs, kuram ir bērns, kļūst par bērnu ekspertu un manā gadījumā arī par bērnu dzejas ekspertu, lai gan patiesībā neesmu ne bērnu, ne bērnu dzejas eksperts. Kārlis pats arī ir tēvs, tāpēc viņš ir gan bērnu, gan bērnu dzejas, gan bērnu dzejas rakstīšanas eksperts. Grāmatas kvalitātes zīmogs ir arī tās redaktore Inese Zandere, kuras siltā ēna pār Latvijas bērnu dzeju nodrošina tās attīstību.
Šķirot grāmatu, apstiprinās, ka tā ir Vērdiņa kārtējais meistarstiķis. Tehniski tīrais dzejas ķermenis jau pirmajās lappusēs tiek apvilkts ar ērtu drēbju kārtu, kas noskaņu ziņā to atšķir no Vērdiņa pirmā bērnu krājuma "Burtiņu zupa". "Burtiņu zupā" bija jūtama trauksme un atsvešinātība, tumšākas noskaņas. "Jandāliņš" lasītāju ieved citā pasaulē, kurā arī pats autors ir mainījies, varētu teikt – atvēries pasaulei. Vērdiņš neslēpj cilvēcīgu mīļumu un rūpes par grāmatas varoņiem, turklāt manāms, ka šīs rūpes aug no paša pieredzes ar bērnu. Man kā lasītājam bieži jāsmaida tieši šo patīkamo momentu dēļ. Piemēram, dzejoļi "Palīgs" un "Rausis" satur noskaņu, ko es sauktu par "vecāku sajūtu" – tā ne tikai liek identificēties ar lasīto, bet ļauj arī atpazīt līdzīgas sajūtas no savas ikdienas. Vērdiņš ir precīzs vērotājs, kas labi saprotas ar bērniem, jo veiksmīgi noķēris to ieinteresēto skatienu, ar kādu bērns pavērtu muti raugās uz lietām, kuras ikdienā darām, pat īpaši nedomājot, kāpēc. Piemēram, dzejolī "Bučas" Vērdiņš spēj gan izstāstīt stāstu, gan uzdot bērnam svarīgos jautājumus, gan pasmaidīt par veidu, kā bērns skaidro pasauli. Spēja patiesi, bez distances un pieaugušā neizbēgamās vīzdegunības par pasaules kārtību paraudzīties uz lietām ar bērna acīm ir viena no būtiskākajām krājuma kvalitātēm. Jau lietoju vārdu "siltums", bet vēlos to atkal un atkal piesaukt, domājot par "Jandāliņa" uzburto pasauli, piemēram, dzejolis "Vārdi" jaunajam vecākam ir sevišķi emocionāls un mīļš. Labākajos brīžos krājums spēj tikt galā ar diviem zaķiem vienlaicīgi – gan ar vecākiem domāto emocionālo vēstījumu, gan bērniem domāto prieku par vārdu spēlēm un stāstu.
Kādā saviesīgā pasākumā gadījās runāt par bērnu dzeju ar mūziķi, kurš spēlē tikai instrumentālu mūziku. Viņš jautāja: kas tad tos bērnu dzejoļus īsti lasa? Kur ir tie bērni, kas, tramvajos sēžot, lasa "Dilles tanti" vai jaunāko "Garās pupas" izdevumu? Vai vispār ir tādi bērni, kas labprātīgi patērē bērnu dzeju, vai arī viņiem to priekšā lasa tikai sadistiski vecāki? Nudien, kur ir visi tie bērnu dzejas lasītāji? Tā kā daudzas bērnu izvēles ir vecāku diktētas vai vismaz ierobežotas, tad pieņemt, ka viņu interese par bērnu dzeju nav īsta, nav nemaz tik neparasta doma. Tas, ka bērnu dzeja Latvijā tiek pasniegta ar ilustrācijām kā spēcīga vizuāla pieredze, manuprāt, padara šo izvēli vieglāku. Labi sacukurots, lai vieglāk norīt rūgto dzejas krupi, tā teikt. Tomēr, laikam ejot, savā burbulī esmu sastapis īstus bērnus, kurus patiesi uzjautrina bērnu dzejas spēles. Muļķošanās un spēlēšanās ar valodu ir atbruņojoša un vērtīga nodarbe, ko mums, pieaugušajiem, neskādētu reizi pa reizei atcerēties. Visādi jancīgi jaunvārdi, paradoksi un nepareizības bērniem ļoti patīk.
"Jandāliņš" lieki neprāto par bērnu dzejas vietu bērnu dzīvē, bet vienkārši piedāvā visu krāšņo muļķošanās gammu. Ir gan valodas spēles, gan dažādas māžošanās par lietu kārtību un nekārtību, joki, ironija, kas laikam vairāk domāta vecākiem, piemēram, dzejolī "Tētis – helikopters", un, protams, atskaņas, kas parasti bērniem ļoti patīk. Tomēr Vērdiņš, līdzīgi kā krājumā "Burtiņu zupa", nevairās arī no nopietnākiem tematiem. Tiek runāts gan par nāvi, gan izdegšanu darbā, gan jauna brālīša ienākšanu ģimenē, gan par eksistenciāliem jautājumiem un vecāku laika trūkumu un nogurumu. Par nopietniem tematiem autors runā saudzīgi, tomēr nevairās no neērtās patiesības, ka pasaule, kas sagaida mazo lasītāju, ir liela un sarežģīta vieta, kur pat pieaugušie ne vienmēr tiek ar visu galā. Atklātība pret mazo lasītāju man šķiet svarīga grāmatas vērtība, kas gan, protams, var atspēlēties, jo mazais lasītājs/klausītājs sāks uzdot piņķerīgus jautājumus par pasaules dīvaino kārtību. Atminos Andras Neiburgas rakstīto par savu bērnību – viņa mazotnē bieži nav varējusi iemigt, jo, atbildot uz jautājumu par Visuma izmēru, tēvs viņai bija teicis, ka Visums ir bezgalīgs. Viņai kā bērnam bezgalības koncepts licies tik biedējošs, ka, aizverot acis, viņas mazā gultiņa peldējusi bezgalīgā tumsā, un tas nepavisam nav palīdzējis aizmigt. Godīgi sakot, bezgalība ir biedējoša arī pieaugušā vecumā, tāpat kā nāve, pārstrādāšanās un eksistenciālie jautājumi. Sarežģītie un "lielie" jautājumi pieaugot nekur nepazūd, un tas grāmatas lasīšanu padara aizraujošu arī vecākiem kā nereti animācijas filmās, kur daļa joku ir paredzēti bērniem un daļa – pieaugušajiem.
Mūsu laikam raksturīgas rūpes, pat pārāk lielas rūpes par bērnu un tā drošību, arī lasot grāmatas. Vērdiņa grāmatā nopietnie jautājumi apskatīti ar pienācīgu pietāti un humora devu, tāpēc es neuztrauktos par to, ka, iespējams, kāds mazais lasītājs varētu tikt lieki satraukts. Tomēr to saku ar zināmu nepārliecinātību, jo mani laiku pa laikam pārsteidz cilvēku spēja "cepties" par to, kura grāmata tagad traumēs bērnus. Nesenākais būtu notikums ar grāmatu "Tur lejā", bet atcerēsimies kaut vai satraukumu par to, ka Vērdiņa dzejolis "Dziesma tētim" un Pētera Brūvera "Šausmu dzejolis" tika iekļauti literatūras mācību grāmatā. Agneses Krivades dzejolis "ō" bija pat pamanījies satraukt vidusskolas vecuma skolēnu vecākus, kas nebija informēti par lamuvārdu eksistenci. Ar to gribu teikt, ka rakstīt bērnu grāmatas ir visai bīstama nodarbe, ja izej ārpus "lācītis ar kaķīti spēlēja riču raču un dziedāja dziesmiņu" drošajām robežām. Vecāki ir trausls un satraukts pūlis, kas ātri var savu labvēlīgo vaigu arī novērst. Potenciālos skandālistus gan vēlos atvēsināt, jo "Jandāliņa" skandāla potenciālu vērtēju kā ļoti zemu. Lasītājus, kas centīsies tur atrast ko skandalozu, nāksies apbēdināt, jo krājums ir ģimenisks, silts un pieejams. Zināmā mērā tas pārstāv t.s. "tradicionālās" vērtības, bet nešaubos, ka kādam izdosies sakasīt arī pa sašutuma drupačai.
Grāmata var būt ne tikai pielādēts politisks ierocis, bet tā ir arī fizisks objekts. "Jandāliņš" ir pārdomāts krājums, kas labi iegulst rokās, to ir patīkami šķirstīt, un papīrs labi smaržo, kas ir svarīgi elementi bērnu grāmatai, sevišķi ja patur prātā, ka tā tiks bieži ņurcīta, mētāta vai mazāko bērnu gadījumā bāzta mutē. Bērnu grāmatām svarīgs ir vizuālais tēls, un "Liels un mazs" nav aizšāvuši garām, izvēloties mākslinieci. Krājuma noskaņas radīšanā liela vērtība tieši Lotes Vilmas ilustrācijām, kuras nozīmībā es liktu blakus Vērdiņa valodas veikumam. Krājums ir burtiski izraibināts ar dažādiem tēliem un notikumiem, kas tekstu padara aizraujošu, ne tikai lasot, bet arī vienkārši skatoties, ja mazais klausītājs vēl nav ticis līdz burtu apguvei. Dažās vietās zīmējumi gandrīz ar komisku precizitāti ataino notikušo, citkārt nedaudz abstrakti turpina dzejoļu pasauli zīmējumā. Tēlu un zīmējumu blīvums papildina jandālīgo noskaņu, kuru mājas nekārtības formā pazīst visi vecāki. Šāda asprātīga un stabila saspēle veido saskanīgus deju partnerus, kas kopīgi spēj izvalsēt pat vissarežģītākās dzejas tēmas. Kārļa Vērdiņa "Jandāliņš" ir saprotams un pieejams mīlestības testaments, gluži kā paša rokām darināts šūpuļzirdziņš, uz kura satilpst ne tikai bērna fantāzija un prieks, bet arī vecāku nogurums.
0