Autora foto
Komentē
5
Saglabā

Gada nogales un gada sākumi ir laiks, kad runāt par sasniegto vai iecerēto. Es labprāt parunātu par neplānoti sasniegto. Tas saistīts ar manu lasīšanas pieredzi. Šoreiz ne par pirmajām grāmatām, jo, līdzīgi kā ar pirmo mīlestību, tas tāpat interesē tikai iesaistītos personāžus. Tā vietā labprāt vēlos parunāt par tagadni, par to, kas noticis ar manu lasīšanu pēdējā pusotra gada laikā.

Lai arī bērnībā un pusaudža gados biju aizrautīgs lasītājs, pēdējos gados mana lasītkāre sāka apsīkt. Darba nogurums un sīkas sadzīviskas lietas paņēma laiku, ko parasti atvēlēju lasīšanai. Vai drīzāk – tas tā izlikās. Vakarā bija ērtāk pabakstīt telefonu vai pablenzt kārtējo seriālu, turklāt vienmēr bija jārisina kādi darba jautājumi, kas neļāva prātam pietiekami atslābt, lai gribētos palasīt. Piefiksēju, ka reizēm pagāja vairāki mēneši, kuros neko tā arī neizlasīju. Vienīgā pozitīvā iezīme bija tā, ka turpināju lasīt dzeju – katru vakaru pa vienam diviem dzejolīšiem pirms miega. Tomēr tas nebija pietiekami. Es gribēju lasīt vairāk, man patika lasīt, bet biju iegrimis pašizdomātā purvā, kur vainīgi bija iedomāti ārējie apstākļi. Zināmā mērā tie tiešām bija vainīgi, bet ar to nevarēja visu izskaidrot.

Varbūt vienkārši kļuvu slinks un pašapmierināts? Joprojām aktīvi lasīju ceļojumos, kad ņēmu līdz Kindli – interneta trūkums, sevišķi ārpus ES, bija vajadzīgais glābiņš. Piemēram, Indijas ceļojuma laikā izlasīju piecas grāmatas, tādēļ ka, dzīvojot laukos, vakari bija gari, garlaicīgi un bezinternetīgi, savukārt alkohols bija dārgs, puslegāls un vietai neatbilstošs. Lieki piebilst, ka pēdējie divi gadi nav bijuši draudzīgi ceļojuma lasīšanai. Kā panākt šādu noskaņojumu savā civilajā dzīvē, kad vakaros ir pieejami bāri, internets un darba dunoņa? Atbildes neraisījās. Brīžiem saņēmos un intensīvās sesijās izlasīju pa grāmatai, ko bija piešķīris vai sarakstījis kāds draugs. Tomēr izpalika sistemātiska rutīna, kurā nedomājot iegrimt. Nebija motivācijas sevi papildus noslogot.

Atbilde nāca pavisam negaidītā veidā. Nē, es neiekļuvu kāda grāmatu klubiņa nagos, es vienkārši uzdūros kādai lietotnei. Pirmais saprātīgais minējums noteikti būtu "Goodreads" vai "Amazon Kindle" lietotnes. Tomēr mana lietotne nebija saistīta ar lasīšanu, bet gan ar pašsajūtu. Kā jau kārtīgam mūsdienu cilvēkam man netrūkst dažādu traumu, kompleksu un trauksmes. Tā vietā, lai ietu pie terapeita vai sāktu intensīvi dzert, es nodevos pašārstēšanai ar lietotni vārdā "Daylio". Lietotnei uzdūros, meklējot veidus, kā cīnīties ar trauksmi. Ja godīgi, es pat nevaru šo lietotni drošu sirdi ieteikt citiem, tā ir visai parasta, pat prasta. Internets ir pilns ar šādām, līdzīgām un gan jau pat labākām lietotnēm. Katru dienu tu reģistrē savu noskaņojumu, ieklikšķinot emotikonu sejiņu, kas vislabāk atbilst pašsajūtai. Ļoti primitīvi. Raksti katru dienu to, kā jūties, un tad vari papētīt statistiku: kas ir tava sliktākā diena, kāds tev mēneša vidējais noskaņojums u. tml. Lietotnē, kā to pamanīju vēlāk, bija arī citas papildu funkcijas, kuras sākumā ignorēju, jo koncentrējos uz pašsajūtu. Katru dienu reģistrējot savas garastāvokļa nokrāsas, bija iespējams papildus pieminēt tādas lietas kā miega kvalitāti, alkohola patēriņu, pastaigas, sportiskās aktivitātes, našķu patēriņu un citus parametrus. Bezmaksas versijā ir iespēja pievienot arī vienu mērķi, ko sev drīksti izvirzīt, un lietotne tev par tā izpildi atgādina. Tieši šajā brīdī arī sākās mana lasīšanas renesanse.

Mehānisms ir triviāls. Tu reģistrē – esi vai neesi lasījis grāmatu konkrētajā dienā. Esmu uzlicis atgādinājumu uz plkst. 21:00 vakarā, kad parasti vēl neesmu ticis līdz gultai, lai lasītu, bet, šajā brīdī aizpildot dienas "anketu", es atķeksēju, ka esmu lasījis, lai gan tajā brīdī bieži vien vēl neesmu neko paspējis palasīt. Tieši šis solījums aukstajai un bezpersoniskajai lietotnei dīvainā kārtā, mani motivē solīto izpildīt. "Apsolītais ir jāpilda," mēdz teikt mans tēvs, un cenšos pie tā turēties, pat ja komunicēju ar lietotni, kuras ikona ir bāla, smaidīga sejiņa uz zaļa fona. Nepārprotiet, neesmu pēkšņi kļuvis par svēto – joprojām gadās, ka solīto neizpildu, bet attiecībā uz lietotni mani papildus motivē dažādi rekordi un virtuāli apbalvojumi. Tiem nav nekādas papildu vērtības, nav nekādu sacensību starp draugiem vai Latvijas līderu saraksta – galu galā lietotne radīta, lai mazinātu trauksmi. Tomēr brīdī, kad esmu "Daylio" apsolījis, ka izlasīšu grāmatu, gribas ne tikai to izdarīt, bet arī pārspēt savu iepriekšējo nepārtrauktās lasīšanas rekordu.

Aplikāciju lietoju vairāk nekā gadu. Pirmais nepārtrauktas lasīšanas periods bija divas nedēļas. Diemžēl to pārtrauca spēcīga migrēna. Kad guli uz grīdas, sarāvies čokurā, prātā nenāk domas par grāmatu lasīšanu. Otrais garākais posms bija trīsarpus nedēļas, kas beidzās ar ballīti pirtī, kur neapdomīgi biju ieradies bez grāmatas, un dīvainā kārtā arī pārējie viesi pirtī ieradās bez lasāmvielas, tad nu lasīšana izpalika. Varēju, protams, uzmeklēt internetā kādu brīvpieejas materiālu, bet noslinkoju. Sapratu, ka lietas jāsāk uztvert nopietnāk. Zinot, ka jādodas ciemos, kur, iespējams, tiktu lietots alkohols, es jau no rīta palasīju, lai būtu drošs, ka neizlaidīšu lasīšanas dienu. Somā biežāk atradās grāmata, lai, braucot uz darbu, varētu palasīt, jo ne vienmēr bija iespējams paredzēt, kā iegrozīsies diena. Ilgi nebija jāgaida – jaunais rekords bija 53 dienas. Rekordu pārrāva paviršība, jo negaidīti nedēļas vidū iekļuvu svinībās, kas nebija paredzētas. Pārnācis mājās, atkritu gultā un aizmigu.

Šāda nolaidība mani sadusmoja. Retajās reizēs, kad sanāca lietot alkoholu vairāk nekā pieklātos, saņēmos. Pārnācis mājās, tomēr lasīju. Tas nebija nemaz tik veltīgi, kā sākumā izlikās. No rīta – par spīti sliktajai pašsajūtai – lasīto tomēr atcerējos. Tas motivēja arī izvairīties no alkohola lietošanas. Jūnijā uzstādīju jaunu rekordu – 89 dienas. Zināju, ka tuvojas Līgo vakars. Biju paredzējis no rīta palasīt, lai varu nodoties dienas darbiem. Diemžēl tiku ierauts dažādos lauku darbos, kas man neļāva tikt atpakaļ pie grāmatas. Kad pienāca vakars, sākās svinību daļa, bet agri no rīta jau biju tik noguris, ka par lasīšanu pat neatcerējos. Biju dusmīgs uz sevi, jo šo situāciju bija iespējams paredzēt. Divas dienas vēlāk atkal palaidos un izlaidu lasīšanas dienu, jo biju zaudējis motivāciju. Likās, ka biju zaudējis tik daudz no ieguldītā, un tagad atkal bija jāsāk no nulles – tā nebija patīkama sajūta. Laimīgā kārtā man izdevās sagrupēties vēl vienam nesliktam rezultātam. Pārējo vasaru koncentrējos un neizlaidu nevienu pašu dienu. Jutu, ka tuvojos labam rezultātam, jo divreiz man izdevās palasīt brīdi, pirms migrēna padarīja lasīšanu pilnīgi neiespējamu. Uzvaras gājiens neturpinājās ilgi, jo septembra sākumā – pie 71. dienas, pat nepārspējis iepriekšējo rekordu – atkal paklupu. Slieksni sauca "Dzejas festivāls Ķelnē". Varētu jau taisnoties, ka programma bija intensīva, pasākums beidzās četros no rīta un man pēc stundas bija jāceļas, lai brauktu prom, bet tās būtu tikai atrunas. "Daylio" ar savu bezsirdīgo, smaidīgo emotikonu nebija iespējams piemānīt. Es biju vājš, bet atšķirībā no vasaras morālās bedres šoreiz biju gatavs turpināt, jo zināju, ka periodiskie klupieni nenozīmē, ka vairs nelasīšu. Tie nozīmē tikai to, ka esmu cilvēks un dažkārt man nesanāk tik labi, kā gribētos.

Šobrīd turpinās mans garākais nepārtrauktās lasīšanas periods, kas ilgst 128 dienas – tas, protams, mani priecē. Varētu šķist, ka sacensībā ar sevi izpaliek prieks par grāmatu lasīšanu. Nenoliedzu, ir bijušas situācijas, kad, palicis ciemos pa nakti bez savas grāmatas, esmu spiests draugu grāmatplauktā badīgi meklēt, ar ko salāpīties, lai nepazaudētu rezultātu. Visbiežāk tomēr grāmatas lasu bez spiedīgas pienākuma apziņas, jo lasīšana man sagādā prieku, vienkārši reizēm vajag kādu, kas palīdz to atcerēties. Šaubos, vai gadu spētu darīt kaut ko, kas mani kaitina, pat ja būtu kādam to apsolījis.

Turpinot slavas dziesmas "Daylio" lietotnei, paralēli ikdienas lasīšanai savām vajadzībām sāku uzskaitīt grāmatas, ko dotajā mēnesī esmu izlasījis. Par katru grāmatu uzrakstu nelielu recenziju paša lietošanai. Ja sākumā tie bija tikai daži vārdi, tad tagad esmu jau izplūdis uz dažiem paragrāfiem. Turklāt šo daļu man lietotne neliek darīt, to daru nesaistīti, bet laurus dalu ar "Daylio". Bail domāt, cik skaista varētu būt mana dzīve, ja lietotnē savietotu visas citas lietas, ko man slinkums darīt. No otras puses, nevienam nepatīk pārāk pareizi cilvēki, tādēļ atstāšu arī pa kādai skabargai, lai nav šķebīgi skatīties spogulī. Ieturot lietotnes antitrauksmes noskaņas, nolēmu neuzrādīt nekādu izlasīto grāmatu statistiku. Tāpat šaubos, ka mans izlasīto grāmatu skaits varētu iespaidot "Satori" lasītāju.

Biežākā problēma ar apņemšanos ir tā, ka neviens jau nesit tev uz pleca tāpēc, ka esi palasījis, paskrējis vai neesi izrijis čipsu paku. Nevienam īsti nerūp tavas mazās, traģiskās ikdienas nespējas savākties. Tomēr smaidīgā "Daylio" lietotne pamanās radīt lepnumu par spēju turpināt un nepadoties, skaidri un bināri uzrādot to, cik veiksmīgs esmu. Lai arī nedaudz iluzori, tomēr lasīšana bez visām acīmredzami labajām lietām ir devusi arī uzticamu enkuru manai garīgajai labsajūtai. Nezinu, kā man veiksies nākotnē, bet pirmais gads bijis veiksmīgs. Domāju, ka manā dzīvē nav bijis līdzīga gadījuma, kad gada laikā būtu izlaidis tikai sešas lasīšanas dienas. Vai mana dzīve ir kļuvusi laimīgāka, vairāk piepildīta, labāka? Grūti pateikt, bet vismaz kāds neliels gabaliņš haosa, ar ko ikdienā sadzīvoju, izskatās rūpīgi saslaucīts mazā, glītā čupiņā.

Tēmas

Krišjānis Zeļģis

Dzejnieks.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!