Proza
03.04.2020

Atpakaļ uz skolu

Komentē
5
Saglabā

Mācīt bērnus mājās nav viegli. Mums ir pārāk lielas gaidas attiecībā uz sevi, savu dzīvesbiedru, ja tāds ir, bērniem un arī skolotājiem. Pat mūsu sunim ir depresija. Vairākas reizes esmu gandrīz atsākusi smēķēt – vienīgais, kas mani attur, ir COVID-19 – un esmu nobažījusies arī par savu vīna patēriņu vakaros, kad viss ir beidzies. Māja ir nekārtībā, un mūsu dekoratīvās žurkas pašlaik, vēlu vakarā, no bērna pamestā brokastu šķīvja ēd sakaltušus makaronus. Makaronus! Brokastu! Standarti šajā ģimenē ir ievērojami kritušies. Bet kurš gan to pamanīs? Katrā ziņā tie nebūs bērni, jo viņi jau otro stundu spēlē "Minecraft".

Es negāju bērnudārzā, un līdz 5. klasei manu mācīšanu bija uzņēmusies vecmāmiņa. Biju teicamniece, un to viņa panāca ar regulāru iebiedēšanu, kaunināšanu, draudiem un pēršanu. Mūsu attiecības tā arī nekad neuzlabojās. "Testerīti" ar to, kā notiek mājmācība, es biju jau saņēmusi, kopīgi pildot mājasdarbus, tādēļ man nebija nekādu ilūziju par savām pedagoģiskajām (ne)prasmēm. Godīgi sakot, vecmammas nežēlīgais "paraudi, paraudi, mazāk čurāsi" vai replika "tevi nosist būtu par maz" manā galvā ataust ik dienas. Kā joks, bet dažreiz…

Šo rakstu varētu pavērst divos virzienos, un abiem būtu rodami pierādījumi. Pirmajā mēs esam ģimene, kas var visu – gan pastrādāt, gan uzrakstīt rakstus "Satori", gan mājmācīt bērnus. Mūsu ikdienu piepilda jauki momenti. Meitas uz virtuves grīdas pilda aizraujošu dabaszinību eksperimentu. Viņas pavada vairākas stundas portālā "soma.lv", skatoties visus pieejamos izglītojošos video dabaszinībām. Vakarā mēs aiz garlaicības visas mācījāmies tamborēt. Nav jau, protams, nekāds Montesori, kā to prot mājmācības mammas, bet nav arī pavisam bezcerīgi. Tomēr tikpat bieži ir brīži, kad meitu lielās asaras krīt uz matemātikas mājasdarba un man viņu nav žēl, jo esmu nokaitināta. Tiešām apbrīnoju skolotājus, kas nekliedz uz bērniem.

Gribas gausties par to, cik daudzkārt šī mājmācība ir grūtāka par manu ikdienu pirms COVID-19, bet – vai man ir tiesības? Es tomēr strādāju no mājām, kamēr mediķi un pārdevēji nāk mājās no sava darba un dara to pašu nevis laikā, kad bērniem vēl ir kognitīvā kapacitāte, bet gan vakarā, kad visi ir noguruši. Ja ir aspekts, par kuru priecājos, tad tas ir tas, ka man bērniem nekas vairs nav jāmāca pēc 20.00, kad parasti sākām pildīt mājasdarbus.

Visvairāk šajās dienās esmu domājusi par privilēģijām un veiksmi. Privilēģija ir tā, ka mums ir iespēja iziet pagalmā un izvēdināt galvu. Privilēģija ir tā, ka, saprotot – bērniem tomēr tagad pašiem vajag pieeju "WhatsApp" grupām un e-klasei, mēs viņiem varējām nodrošināt telefonus. Līdz šim mūsu plāns bija, ka bērni staigā ar podziņu telefoniem līdz 5. klasei. Privilēģija ir tā, ka, apzinoties – man vajag palīdzību angļu valodas apguvē, es varu iegādāties "Rosetta Stone" kursu. Privilēģija ir tā, ka man ir dzīvesbiedre, ar kuru dalīt šos pienākumus, un man nav jābaidās, ka viņa dusmu lēkmē nodarīs pāri bērniem. Esmu droša, ka tad, kad mans mērs būs pilns, viņa pārņems stafeti, un otrādi. Privilēģija ir tā, ka varu paralēli strādāt no mājām un iespēju robežās pārkārtot savas darba stundas uz agriem rītiem un vakariem.

Veiksme savukārt ir tā, ka mūsu mājās ir divi samērā adekvāti skolēni, kas krīzes gadījumā var paši sev pagatavot ēdamo, nenodedzinot māju. Veiksme ir tā, ka mums paralēli nav neviena mazuļa vai bērnudārznieka, kuram nebūtu iespējams izskaidrot: "Mammītei tagad ir sapulce, un vajadzēs pabūt klusu."

Ja godīgi, manas lielākās šausmas ir saistītas nevis ar mājasdarbiem, bet gan ar pārtikas un tualetes papīra apjomu, kas mūsu mājās tiek patērēts, kopš četri cilvēki un trīs mājdzīvnieki te pavada visu laiku. Es tiešām nebiju gaidījusi, ka nespēsim nopirkt ēdienu vienai nedēļai uz priekšu. Lai cik daudz pārtikas mēs iegādātos, tas tiek apēsts triju dienu laikā. Ja pirms tam ļoti rūpējāmies, lai ēdiens būtu veselīgs, tad tagad tam jābūt kam tādam, ko var pagatavot ātri, tā, lai pēc iespējas mazāk netīru trauku un ilgāk pilns vēders. Štrunts ar lēcām, lai dzīvo makaroni, kartupeļi, rīsi un griķi ar kečupu un pāris salātlapām, jo nav jau tā, ka mums ir PILNĪGI vienalga. Saldajā graudu maize ar "Nutellu" (graudu, jo mēs neesam pavisam bezatbildīgas!) vai vienkārši bundža ar kondensēto pienu (piens taču skaitās veselīgs, vai ne?) un vecie labie cepumi ar šokolādes pildījumu. Pamazām tuvojos tam, ka pie ieejas tualetē tiks piešķirts noteikts skaits loksnīšu.

Mamma svētdien dzirdēja baumas, ka Centrāltirgū esot lētas zemenes, un pierunāja mani uz turieni braukt. Zemenes tiešām bija lētas, tomēr cilvēki neievēroja distanci un nācās nopirkt dārgākās, jo pie to pārdevējas nebija rindas. Atpakaļceļā ieraudzīju LTV žurnālistus, kas centās nofilmēt cilvēkus barā, man izdevās izvairīties. Palika kauns, nedod Dievs, mani nointervēs un visi tad mani nosodīs. Nopirku 10 kilogramus zemeņu.

Pirmā krīzes pazīme ir tā, ka nonāku tirgū, meklējot lētākus produktus. Deviņdesmitajos to darīju kopā ar mammu un patēvu, divtūkstošajos pēc patēva nāves pa tirgu klīdām kopā ar mammu. 2008. gada krīzes laikā mani izglāba Purvciema tirgus veikaliņš, kurā lēti varēja nopirkt bojātus dārzeņus.

Ikdienā cenšos dzīvot taupīgi, arī pirms krīzes centāmies downshift-ot. Tas tādēļ, ka zinu – agrāk vai vēlāk būs ekonomiskā krīze un nekad nav skaidrs, vai un cik lielā mērā tā mani skars. Vai es zaudēšu darbu? Vai mani ienākumi samazināsies uz pusi? Cik lielā mērā naudas trūkums sabojās manas attiecības? Vai ir risks, ka zaudēsim mūsu mājas?    

Tādēļ vienmēr esmu gatava krīzei – kaut kādā ziņā to pat gaidu, jo zinu, ka pēc tās sekos atkusnis. Man ir saldētava, kurā maisiņos stāv dārzeņu sagataves, un pagraba plauktos rindojas pašas marinētie gurķi un zupas sagataves. Kopš sekoju zero waste, man ir lielas kastes ar griķiem, rīsiem un auzu pārslām. Rudens tradīcija ir iegādāties lielo kartupeļu maisu. Pārdomāju, kur es tagad meklētu darbu, ja tas būtu nepieciešams. Man prieks, ka šīs krīzes lielākā problēma man pagaidām ir saistīta ar to, kā nodrošināt mājmācību un tualetes papīra apriti.     

Tādēļ man nenāk ne prātā smieties par tiem, kas tagad sapērk griķu un tualetes papīra maisus. Diemžēl lielākā daļa no mums nezina, vai pēc 4 mēnešiem mums vēl būs līdzekļi, lai nopirktu basmati rīsus un "kaut ko garšīgu", un tad tie griķi noderēs.

Šī krīze ievērojami skar arī manu ārējo izskatu. Skatoties spogulī, sevi vēl joprojām neatpazīstu. Kas ir šī sieviete ar riņķiem zem acīm, kurus nav vērts maskēt, jo kurš gan mani redzēs (lai svētīta "Zoom" videokonferenču zemā kvalitāte)? Es sevi neatpazīstu bez tušas, kontūras uz acu plakstiņiem, ietonētiem vaigiem un krāsotām lūpām. Tomēr brīnumainā kārtā mana dzīvesbiedre un bērni mani katru rītu sveicina. Vai tas nozīmē, ka krāsoties nemaz nebija jēgas?

Es zinu, ka ir pilns internets ar padomiem par to, kā pārdzīvot šo laiku. Lūk, mans padoms. Ļaujiet bērniem vakaros ilgi spēlēt spēles vai simto reizi skatīties Hariju Poteru. Jo ilgāk viņi ir augšā, jo vēlāk viņi celsies nākamajā rītā. Tas ir rīts, kurā jums būs laiks pastrādāt, pie tam viņi pamodīsies kaut kad starp brokastīm un pusdienām, kas nozīmē, ka varēs nomānīt vienu ēdienreizi un uzreiz celt galdā makaronus. Ja jūsu bērni ceļas agri, lai Dievs ir ar jums!

Brīžiem šķiet, ka es taču varētu izdarīt vairāk. Iemācīt bērniem par Aristoteli un kopā sākt mācīties jaunu valodu. Bet tad es sevi apstādinu. Man ir tikai viens uzdevums – nodrošināt, lai bērni šajā laikā paliek dzīvi. Un tas, ka viņi pavada pie ekrāna arvien vairāk laika un es nepratu izskaidrot, kā izpildīt to vienu uzdevumu matemātikā, ir OK.

Linda Curika

Man ir grāds politikas zinātnē un pētniecības pagātne. Agrāk pētīju iekļaujošu izglītību. Interesējos par dzimumu līdztiesību. Nepatīk pašmērķīgi un garlaicīgi teksti un sarunas. Patīk suņi.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!