Foto: Unsplash
 
Sleja
08.11.2021

Antivakseri būs arī pēc pandēmijas

Komentē
10
Saglabā

Teologs Juris Cālītis secina, ka pretvakcinācijas kustība ir kā jauna reliģija. Cālītis ir viens no akadēmiski erudītākajiem protestantu teologiem Latvijā, tādēļ viņa teiktais ir uztverams nopietni un nesirgst ar vieglprātīgu jēdzienu izmantošanu.

Pirms turpinu savu interpretāciju par Cālīša izteikumu, pieminēšu vēl citu viņa pausto īsajā intervijā sabiedriskajam medijam: "Mēs redzam, ka ir liels apjukums visās konfesijās. [..] Mācītājiem acīmredzot ir ļoti grūti. Viņi nezina, kā tikt galā ar svešu ticību savu [draudzes] locekļu un arī mācītāju vidū." Jāsaka gan, ka šāda situācija nav jauna vai unikāla. Piemēram, atšķirībā no tradicionālajām konfesijām Latvijā, kas politisko varu spēj arī kritizēt, pareizticīgā baznīca Krievijā baidās runāt pretī varai. Šī iemesla dēļ varētu likties, ka tā disciplinēti ievēros arī varas norādījumus pandēmijas kontekstā, tomēr, kā liecina žurnāla "Neprikosnovennij zapas" jaunākajā numurā publicētā analīze, Kremlim tik lojālajā baznīcas hierarhijā novērojama minstināšanās un pretrunīgi izteikumi.

Cits saturiski atšķirīgs, toties spilgts piemērs ir katoļu baznīcas piesardzīgā attieksme pret stigmām (rētas, brūces, kas atgādina Kristus rētas). Klasisks gadījums ir tēvs Pijs 20. gadsimtā, kura attiecības ar baznīcas hierarhiju – tostarp jautājumā par stigmām uz viņa ķermeņa – gadu desmitiem bija visnotaļ sarežģītas. Kā izvairīgi raksta kāds franciskāņu ordeņa mūks, baznīca ir kanonizējusi vairākus cilvēkus, kuriem, "kā šķiet", šādas rētas ir bijušas, tomēr nav apstiprinājusi to "autentiskumu" – kas gan nav traucējis desmitiem tūkstošu katoļu ticēt stigmu realitātei un to nesēju īpašajai nozīmei. Īsi sakot, situācija, kad konfesiju iekšienē ir atšķirīgi skatījumi uz kādu jautājumu, nav nekas jauns.

Atgriežoties pie Cālīša, viņa, manuprāt, svarīgāko tēzi citēšu pilnībā: "Pretvakcinācijas kustība nav tikai protests pret valdību, te patiesībā ir kaut kas, kas iet daudz dziļāk, – jauns skats uz dzīvi, uz savu likteni. [..] Tā ir jauna reliģija." Nav grūti iedomāties daudzu reakciju: "Kāds tam sakars ar reliģiju?! Ir citi iemesli, nav jāsarežģī notiekošais." Man šāds domu gājiens mazliet atgādina situācijas, kas atkārtojas pēc islāma radikāļu terora aktiem, kad daudzi, jo īpaši liberāli (rakstu bez ironiskām konotācijām) noskaņoti cilvēki deklarē, ka konkrēto indivīdu pastrādātajam nav nekāda sakara ar reliģiju, jo islāms ir tikai piesegs pavisam citiem motīviem. Nav tik vienkārši, īpaši, ja paturam prātā Cālīša frāzi "jauns skats uz dzīvi, uz savu likteni" (respektīvi, reliģija nenozīmē tikai rituālus vai tekstus). Iespējams, kādu pretvakcinēšanās kustības un džihādistu salīdzinājums aizvaino vai liekas pārspīlēts, tomēr uzsveru, ka runa ir par analīzes modeli, kas paredz tikai nopietnu attieksmi, nevis nievājošu atgaiņāšanos.

2017. gadā Francijā tika publicēts filozofa Jakoba Rogozinska darbs "Djihadisme". Tālākie citāti ir no teksta tulkojuma krievu valodā [1]. Rogozinskis norāda: "Pat ja viņu [džihādistu] motīvi sakņojas personīgās nelaimēs vai sociālās problēmās, nevar ignorēt faktu, ka viņi izpaužas tieši reliģijas laukā." (16. lpp.) Un vēl: "Šķiet, Burgiba [tunisiešu politiķis Habibs Burgiba – M. Z.] mēdza teikt, ka "islāms būs tāds, par kādu to izveidos musulmaņi", un viņam bija taisnība. Ja salāfisms un džihādisms deklarē sevi kā dominējošos virzienus islāmā, tad tie arī ir islāms." (79. lpp.) Tātad, atgriežoties pie Cālīša tēzes: a) pat ja pretvakcīnu kustību stiprina politiski vai ekonomiski motīvi, tas nenozīmē, ka rezultāts nevar būt noteikta pasaules uzskatu sistēma, kurā konkrētiem personāžiem (piemēram, nīstiem politiķiem) ir otršķirīga loma; b) ja šai kustībai (pasaules uzskatam) ir relatīvi daudz motivētu piekritēju, tad tā jāuztver nopietni. Līdzīgi ir arī džihādistu gadījumā – apsolu, salīdzinu pēdējoreiz – var viņiem kategoriski nepiekrist, bet ir jāmēģina saprast, kas un kāpēc notiek.

Es sliecos piekrist Cālīša uzstādītajai diagnozei kaut vai tādēļ, ka pretvakcinēšanās kustība nav tikai pierastais "viss ir slikti" diskurss. Gatavība noraidīt tik daudz faktu liecina par drīzāk reliģiskai pārliecībai raksturīgu "te es stāvu un citādi nevaru!". (Starp citu, šajā ziņā neko daudz neatšķiras arī daudzi, kuri sevi uzskata par "dzelžainiem ateistiem", proti, arī viņi būtībā tic, tikai kaut kam citam.) Kustībai raksturīgus uzskatus pauž arī cilvēki, kuri nav nedz profesionāli vai finansiāli neveiksmīgi, nedz ar radikāliem politiskiem uzskatiem, tādēļ ir pilnīgi lieki antivakserus interpretēt kā en masse neizglītotus lūzerus utt. Jāpiezīmē, ka šāda interpretācijas kļūda jau savulaik tika pieļauta, mēģinot raksturot Donalda Trampa atbalstītājus. Manuprāt, ir sabiedrības daļa, kas pretvakcinēšanās kustībā atradusi nevis iespēju atšķirties no citiem un iespītēt (galu galā to var izdarīt arī vēlēšanās, balsojot par kārtējiem populistiem), bet ir atklājusi veidu, kā vispār reaģēt uz "prātā sajukušo pasauli". Šeit veidojas apburošā situācija, kas raksturīga starpreliģiju strīdiem, – proti, abas pretējās puses ir pārliecinātas, ka "pasaule ir sajukusi prātā", tikai kardināli atšķiras atbildes uz jautājumu: "Kurš vainīgs, un ko darīt?"

Var jautāt: nu, un kas mainās, ja pretvakcinēšanās kustība tiek saukta nevis dažādos neglaimojošos apzīmējumos, bet definēta kā "jauna reliģija"? Te ir vērts atcerēties, ka reliģiskai pārliecībai raksturīgā iecirtība nereti izraisa līdzīgu pretreakciju. Respektīvi, vakcinēšanās piekritēji savā apnikumā un dusmās riskē iebraukt uzvedības modelī "ja tu saki, ka melns, es teikšu, ka balts". Tas nebūtu produktīvi. Slovēņu filozofs Slavojs Žižeks šīgada 14. oktobrī, uzstājoties vienā no Vācijas universitātēm, manuprāt, pamatoti teica: "Ir jāievēro noteikumi, tomēr mums jāsaglabā spēja domāt brīvi." Man ir tiesības ar emocionāli sakāpinātu noraidījumu izteikties par pretvakcinēšanās kustību, tomēr tas, ka šīs kustības pārstāvji ciena dažādas sazvērestības teorijas, nenozīmē, ka vara daudzās valstīs pandēmiju patiešām neizmanto vārda brīvības ierobežošanai (nedomāju, ka "Human Rights Watch" ir antivakseri) vai pilsoņu izsekošanai (līdzīgi ar "Carnegie Center").

Mums Latvijā līdz šim ir paveicies, bet tas nemaina lietas būtību. Citiem vārdiem sakot, ir ļoti jāuzmanās, lai jaunajos "ticības karos" pretējās puses "reliģija" neizprovocē arī nosacītos "mūs" kļūt dogmatiskiem un sliecīgiem uz savu "reliģiju". Tāpat ir veltīgi iedomāties, ka pretvakcīnu diskurss kaut kur pazudīs pēc tam, kad būs vakcinēti, teiksim, 80% Latvijas iedzīvotāju. Neriskēšu minēt konkrētus piemērus, tomēr vēsture liecina: cilvēks var pielāgoties un pat pakļauties regulējumiem, bet nemainīt savus uzskatus, ja tie viņam ir sistēmiski svarīgi. Covid-19 ir tikai spēcīgs impulss jeb t.s. trigeris būtībā apokaliptiskam pasaules uzskatam. Traģikomiskais šajā situācijā ir tas, ka savās bažās un pretestībā antivakseri intuitīvi nemaz tik ļoti nekļūdās. Tikai problēma ir tā, ka viņi problēmas nevis racionalizē, bet interpretē reliģiskās "Gaisma pret Tumsu" kategorijās.

[1] Izdevniecība "Novoje ļiteraturnoje obozreņije", 2021.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
10

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!