Viedokļi
28.04.2016

Pretinieks, bez kura neiztikt

Komentē
0

Pilsoniskās sabiedrības aktivitātes tiek uzskatītas par apriori noderīgām demokrātijas dzīvelīgumam un daudzveidībai. Iespējams, tomēr jāpatur prātā, ka šīs aktivitātes var būt ārkārtīgi dažādas un "vilkt uz kašķi".

Piemēram, pilsoniskās sabiedrības aktivitāte ir gan Lielā talka, gan "Tēvijas sargu" "vakara pastaigas". Savukārt brīdī, kad mēs šo apgalvojumu apstrīdam, deklarējot, ka "vakara pastaigas" ir sabiedrībai nevēlamas, mēs arī nevaram izvairīties no jautājuma, kādēļ pastāv šāds nošķīrums. Jo – "pastaigu" dalībnieku ieskatā – viņi rīkojas sabiedrības interesēs, gluži tāpat kā kāda grupa, kas nodarbojas ar pamestiem dzīvniekiem.

Acīmredzot pastāv pieņēmums, ka ir jomas, kurās "iniciatīva" nav vēlama. Piemēram, sabiedriskā kārtība, drošība. Pat ja iniciatīvas motivācija ir saprotama – kā tas savulaik bija, piemēram, ar "patruļām", kas cīnījās pret t.s. legālo narkotiku tirdzniecību.

Citiem vārdiem sakot, ja iniciatīvas īstenošanas ietvaros pastāv kaut vai teorētiska vardarbības iespējamība, mēs sakām, ka tas tomēr ir valsts monopols. Te mēs diezgan viegli varam ieslīdēt diskusijā par to, kas tad ir "valsts", bet paliksim pie šī postulāta – pilsoniskā aktivitāte, kas var būt saistīta ar fizisku sadursmi, ir kļūdaina.

Labi. Problēma ir tā, ka ikvienā sabiedrībā netrūkst indivīdu, kuri šim postulātam nepiekrīt, jo uzskata, ka ir "izņēmuma situācijas". Turklāt te pat nav runa par teksta sākumā minētajām "pastaigām" un tām līdzīgām aktivitātēm citās demokrātiskās valstīs, kur pilsoņu grupas palīdz (vismaz pašas tā uzskata) aizturēt robežpārkāpējus (ASV, Balkāni) vai atturēt imigrantus no, teiksim tā, vietējām tradīcijām neatbilstošas uzvedības (Skandināvija, Lielbritānija). Šādas grupas tā sabiedrības daļa, kas sevi pašidentificē kā demokrātus, raiti apzīmē par ksenofobiem, un miers mājās. Patiesībā "izņēmuma situāciju" amplitūda ir krietni plašāka. Kaut atcerēsimies zemessardzi Latvijā tās veidošanās sākumposmā – cilvēki, kas tajā iesaistījās, uzskatīja, ka valsts nevar vai negrib nodrošināt sabiedrisko kārtību, un "ņēma" iniciatīvu savās rokās.

Tātad runa nav par marginālām grupām. Savukārt iebildums, ka nedrīkst salīdzināt situāciju deviņdesmito gadu sākumā ar mūsdienām, ir interpretācijas jautājums. Un interpretē katrs atbilstoši tam, ar kādu pasaules uztveri viņš sevi identificē.

Un šī pašidentifikācija – vismaz kā es to interpretēju – ir ļoti interesanta savā iekšējā pretrunīgumā. Proti, tajā savienojas dedzīgs patriotisms (šīs identitātes nesēju pašu izpratnē; nav lietderīgi te strīdēties par izpratnēm) un instinktīva neuzticība patriotisma objekta, valsts, politiskajam režīmam. Neatkarīgi no šī režīma retorikas vai pat darbības tas – šīs identitātes nesēju ieskatā – nekad nebūs tā īsti pietiekami atbilstošs nācijas un valsts interesēm. Diezgan riskants salīdzinājums, ņemot vērā citus organizācijas aspektus, bet kaut kas līdzīgs "Pērkoņkrusta" situācijai Ulmaņa režīma laikā. Vai kaut kas līdzīgs dažādām amerikāņu militia, kuri pretnostāda sevi režīmam arī tad, ja pie varas ir republikāņi.

Citiem vārdiem sakot, šīs identitātes pamatā ir zināmā mērā traģiski utopisks priekšstats par ideālu valsti, kuru tradicionālā politika nespēj nodrošināt. Šai identitātei, protams, var būt dažādas nokrāsas – atkarībā no tās nesēja zināšanu rakstura un temperamenta. Tomēr vienojošais ir priekšstats, ka indivīdu nekas neierobežo, ja runa ir par ideālā stāvokļa (nācijas, valsts) sasniegšanu.

Pretējo pašidentifikāciju – atkārtoju, manā interpretācijā – veido ticība dialogam, sarunai kā mērķu sasniegšanas formai. Zināmā mērā šī paļāvība uz racionalitāti arī var būt... iracionāla un fanātiska (par to interesants materiāls šeit). Un turklāt ne sevišķi veiksmīga, kam netrūkst piemēru mūsdienu Rietumu politikā. Šīs identitātes nesējiem ļoti svarīgi ir jēdzieni "civilizēts", "mūsdienīgs", kas tiek interpretēti kā pozitīvi (pirmās identitātes gadījumā dažkārt vērtējums ir vismaz skeptisks).

Šīs identitātes nesējiem raksturīgs noturīgs optimisms – šādu indivīdu var neapmierināt konkrētā situācija politikā, ekonomikā utt., tomēr principā viņš situāciju uzskata par maināmu, uzlabojamu, turklāt nelietojot "netradicionālas" metodes. Vara ir kritizējama, tomēr principā tā ir partneris (grūts, kaitinošs, bet partneris), nevis pretinieks. Optimisma pamatā ir arī pieņēmums, ka – ar nelāgiem klupieniem – cilvēce tomēr ir virzījusies "uz priekšu". (Savukārt pirmajai grupai vairāk raksturīgs pretējs viedoklis.)

Šīs identitātes nesakrīt ar politiskajā valodā lietoto nošķīrumu "kreisi orientēts" – "labēji orientēts". Kāds kreisais radikālis sociāldemokrātu vadītā valstī uzskata par savu pilsoņa pienākumu izkauties ar labējiem radikāļiem, jo, pēc viņa domām, valsts nerīkojas pret pēdējiem pietiekami izlēmīgi. Labējais radikālis arī uzskata, ka uz valsti nevar paļauties, un, tēlaini izsakoties, dodas pirkt beisbola nūju.

Tiesa, ir pašidentifikācijas grupa, kas mēģina politisko nošķīrumu lietot. Runa ir par intelektuāļiem, inteliģenci, radošo profesiju pārstāvjiem vai vēl ar citu apzīmējumu aprakstīto grupu. Te nereti var saskarties ar uzskatu, ka "intelektuāļa" pašidentifikācijas neatņemama sastāvdaļa ir liberāli vai kreisi politiskie uzskati. Tomēr šis sasaistes mēģinājums ir diezgan nosacīts un salīdzinoši nesens. Grūti nosaukt, piemēram, Raimondu Āronu vai Karlu Šmitu par kreisajiem, un tikpat grūti noliegt viņu piederību intelektuāļiem. Redzami Action Française biedri bija, kā mūsdienās teiktu, radošo profesiju pārstāvji. Un ko darīt ar tādu trakumu kā Jukio Mišima? Intelektuālis bez aizspriedumiem pret vardarbību savu labējo politisko mērķu sasniegšanā?

Īsi sakot, politisko priekšstatu loma pašidentifikācijas konstruēšanā, manuprāt, ir pārspīlēta, svarīgāki ir citi pasaules uzskatu veidojošie priekšstati, kurus mēģināju ieskicēt.

Atgriežoties pie teksta sākuma – nav jābrīnās, ka abām pašidentifikācijas grupām atšķirsies viedokļi par to, kas ir un kas nav pilsoniskā aktivitāte. Un tieši tāpēc, ka runa ir par kaut ko tik būtisku kā pašidentifikācija, ir pamatīgs pārbaudījums mēģināt panākt, lai abas grupas uzmanīgi izturas pret apzīmējumu lietošanu. Formulēšu citādi: indivīdam X var būt problemātiski kaut cik precīzi aprakstīt savu pašidentifikācijas grupu, savukārt vieglāk – mēģināt šo aprakstu veikt netieši, stigmatizējot pretējo pašidentifikācijas grupu ("liberasti", "naciķi" utt.). Taisnību sakot, šāds mēģinājums (panākt, lai valoda tiktu lietota uzmanīgāk) nekad nav bijis, nav un nebūs veiksmīgs. Jo pašidentifikācijas nepieciešama sastāvdaļa ir tas, "pret ko" tu pašidentificējies, un te, kā saka, jo spilgtākas krāsas, jo labāk.

Līdz ar to apmierinošs rezultāts būtu tas, ja pie dažādām grupām piederīgie turpinātu mālēt cits citu no gaumes un veselā saprāta viedokļa kaut visnejēdzīgākajā veidā, tomēr vismaz apzinātos (tas, protams, nav jāatzīst!) otra nepieciešamību savas identifikācijas uzturēšanai.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0