Atzīšos, ka jutu gandarījumu par to, ka valdībai novembrī izdevās ātri un ar ķirurģisku precizitāti pietuvināt Latviju Rietumeiropas standartam viendzimuma pāru tiesiskajā atzīšanā. Kritiķi gan var iebilst, ka Latvijai līdz viendzimuma pāru līdztiesībai ar pretējo dzimumu pāriem vēl ejams visai garš ceļš. Tomēr šis solis būtiski norobežoja Latviju no Krievijas ģeopolitiskās ietekmes zonas sociālo vērtību ziņā [1].
Pēdējo trīsdesmit gadu laikā Latvija – tieši tāpat kā pārējās Austrumeiropas valstis – ir "mācījusies" no Rietumeiropas valstu pieredzes. Pētot eiropeizācijas [2] procesus pirms iestāšanās Eiropas Savienībā (ES), varēja novērot, ka mācīšanos raksturoja asimetriskas varas attiecības starp kandidātvalstīm un ES. Nebija nekādu šaubu par to, ka Rietumeiropas valstis spēlēja dominējošo lomu, kurā neformāli ietilpa kandidātvalstu "pamācīšana" – un kandidātvalstīm nebija izvēles: pielāgoties vai ne. Lai arī šie procesi beidzās jau teju vai pirms divdesmit gadiem, manā vērojumā "jaunās" dalībvalstis nereti aizvien ir saglabājušas šo uzņemšanas perioda attiecību dinamiku [3]. Tiesa, tagad, kad Latvijai vairs nav obligāti jāuzklausa vecāko dalībvalstu sprediķi nozarēs, kurās ES nav ekskluzīvas kompetences, "jaunās" dalībvalstis kā nepaklausīgi bērni var spārdīties pretī un spītēties, ka, lūk, šādi mēs tiešām negribam darīt [4]. Negribam, un viss.
Izvērtējot pēdējo divdesmit gadu pieredzi, ir būtiski uzdot jautājumu – vai Latvija un citas "jaunās" dalībvalstis var kaut ko iemācīt saviem agrākajiem pasniedzējiem? Vai arī tieši pretēji – tā ir Latvijas nolemtība būt nevienlīdzīgu zināšanu un pieredzes apmaiņas attiecībās?
Šovasar, pārkārtojot savu personīgo arhīvu, uzdūros sarakstam, kuru biju sastādījis pirms divdesmit gadiem. Tajā biju uzskaitījis visas īpašības, kuru dēļ Zviedrija man toreiz likās pievilcīgāka nekā Latvija. Neieslīgstot pārāk personīgās detaļās, biju cītīgi atzīmējis gan makropolitiskās priekšrocības ("viszemākā korupcija pasaulē", "ļoti rūpējas par vides aizsardzību", "augstākie reitingi demokrātijas kvalitātē" un "cieņa pret personīgo autonomiju"), gan visai infantilus etnogrāfiskos novērojumus ("zviedri bieži sporto un vispār rūpējas par savu fizisko formu", "vīrieši rūpējas par savu izskatu"). Tagad, pēc vairāk nekā piecpadsmit gadu ilgas uzturēšanās Zviedrijā, aplūkoju šo sarakstu ar visai ambivalentām jūtām. Pieļauju, ka pusmūža cilvēki tā mēdz justies, pārlasot jaunībā rakstītās, neveiklās mīlas vēstules.
Nav tā, ka mana mīlestība pret Zviedriju ir apsīkusi. Jau kā skolniekam Rīgas Franču licejā man šī skarbā klimata ietekmētā un vienkāršā ziemeļzeme likās daudz pievilcīgāka nekā intelektuāli kultivētā Francija, kuras valodu mācījos jau kā sešgadnieks pirms iestāšanās sagatavošanas klasē. Zviedrijas demokrātijas modelis, īpaši tās informācijas atklātības principi bija un vēl aizvien ir nopietns pretarguments kādam, kurš varētu apgalvot, ka korupcija un ekonomikas izsaimniekošana ir nolemtība. Zviedrijas teju vai leģendārā vides aizsardzības un labklājības politika ir atgādinājums, ka sabiedrības attīstību var veidot ambiciozāk arī Latvijā.
Par spīti tam visam mani jau ilgāku laiku ir mocījušas šaubas par Zviedrijas modeli. Bieži vien esmu pieķēris sevi pie domas, ka "šādas lietas Latvijā tomēr tiek risinātas labāk". Doma, kas mani sākumā pat nedaudz nobiedēja, tagad ir kļuvusi par sava veida pārliecību, turklāt, laika gaitā to pārdomājot, esmu niansējis savu skatījumu ne tikai uz Zviedriju, bet arī uz dzimteni.
Latvija kā Lafontēna (vai Ēzopa) fabulas bruņurupucis ir aizsteigusies garām ziemeļu zaķim. Nācijas izveides (nation building) procesi, kuru dēļ komunismu izcietušās Baltijas valstis ir bijušas spiestas ieguldīt daudz enerģijas pilsonības, valodas un nacionālās identitātes jautājumu diskusijās, ir radījuši zināmu sabiedrības un politiskās elites rūdījumu attiecībā uz nacionālistiskām un labēji populistiskām partijām [5], pret kurām Zviedrijā – un es teiktu, ka arī lielā daļā Rietumeiropas – ir visai vāja imunitāte. Diemžēl vājā imunitāte, manuprāt, ir satricinājusi arī šīs ziemeļvalsts paštēlu un pašcieņu (ja šo jēdzienu vispār var attiecināt uz sabiedrību).
Atbraucot uz Zviedriju, mani neviltoti pārsteidza piesardzīgā attieksme, ar kādu zviedri izturējās pret saviem nacionālajiem simboliem un cik pieklusināti viņi runāja par nacionālo identitāti. Karogu pienākoties vicināt tikai starptautiskos sporta mačos, un tikai prasti nacionālisti to izkarot uz balkona. Līdzīgi bija arī ar valodu. Visai ātri sapratu, ka ar angļu valodu tālu netikšu, ja gribu integrēties sabiedrībā. Valodas apguvē man visvērtīgākā bija vecākās paaudzes skolotājas palīdzība, jo viņa bez ceremonijām un ar zināmu skarbumu laboja ne tikai manu izrunu, bet arī gramatiku. Savukārt ar tuvākajiem draugiem man bija jānoslēdz nerakstīts līgums, ka viņi labos, ja dzirdēs mani zviedriski sakām kaut ko pilnīgi greizi. Plašākās sabiedrības iecietība pret valodas kļūdām man nepalīdzēja apgūt valodu pietiekamā līmenī, lai varētu pieteikties darbam universitātē.
Vismulsinošākā tomēr bija attieksme pret nacionālo un kulturālo identitāti. Zviedru sabiedrību raksturoja virkne sociālo un kulturālo normu, kuru apgūšana iebraucējiem bija ārkārtīgi sarežģīta, jo neviens par tām atklāti un skaidri nerunāja [6]. Nedaudz pārspīlēti izsakoties, var teikt, ka toreiz Zviedrijas kultūru raksturoja apzinīga nodokļu maksāšana un cieņpilna attieksme pret bērniem, gejiem un lesbietēm, iebraucējiem, dzimumu līdztiesību un līdzcilvēkiem, bet izvēle iemācīties valsts himnu bija optional. Toreiz saukt sevi par nacionālistu Zviedrijā bija gluži tāds pats sociālais faux pas, kā Latvijā publiski paust, ka Staļina izsūtīšanas tomēr esot bijušas racionāli motivētas. Arī patriotisma jēdziens tika uztverts visai aizdomīgi – labāk tomēr mainīt sarunas tēmu [7].
Politikas zinātnē tiek bieži lietots nošķīrums starp pilsonisko patriotismu un etnisko jeb kulturālo patriotismu. Ja pirmo raksturo lepnums par valsti, tās konstitūciju un iekārtu, tad otrā kategorija attiecas uz lepnumu par savu etnosu un kultūru, kā arī tieksmi to aizsargāt pret jebkādu eksistējošu vai iedomātu ārējo un iekšējo apdraudējumu. 2000. gados Zviedriju pavisam noteikti raksturoja pilsoniskais patriotisms [8], jo kā svešzemnieks tu nevarēji nepamanīt, ka zviedri ir lepni par savu valsts iekārtu un attīstības modeli.
Tomēr publiskā saruna par pilsonisko vai etnisko un kulturālo patriotismu bija minimāla un margināla. Vismaz daļēji to var skaidrot ar to, ka nacionālistiskā partija "Zviedru demokrāti" bija teju vai monopolizējusi diskusiju par nacionālo identitāti. Pirms 2010. gada vēlēšanu kampaņas partijas vadītājs Jimijs Okesons bija publicējis rakstu, kurā pauda uzskatu, ka islāms ir nozīmīgākais ārējais drauds Zviedrijas drošībai, tādēļ viņa partija pieprasīja radikālas pārmaiņas migrācijas politikā. Iespējams, tādēļ ieminēšanās par nacionālās identitātes jautājumiem vai pat maiga migrācijas politikas kritika tika sasaistīta ar atbalstu šai partijai. Piemēram, kad 2014. gada sākumā toreizējais migrācijas ministrs brīdināja, ka ir pienācis laiks apspriest migrācijas apjomus un izmaksas, un kad konservatīvais premjerministrs Fredriks Rainfelds 2014. gada vēlēšanu kampaņu atklāja ar runu, kurā viņš aicināja zviedrus "atvērt savas sirdis" sagaidāmajam patvēruma meklētāju pieplūdumam, centriski kreisās opozīcijas partijas šos izteikumus skaļi nosodīja kā "piespēli rasistiem".
Pagrieziens, kas situāciju mainīja par 180 grādiem, bija 2015. gada migrācijas krīze. Lai arī sociāldemokrātu un zaļās partijas koalīcijas valdība bija publiski solījusi necelt mūrus uz Zviedrijas un Eiropas robežas, tikai dažus mēnešus pēc solījuma premjers bija spiests drūmā balsī atzīt, ka migrācijas plūsma ir jāapstādina, kamēr blakus stāvošā vicepremjere nevarēja novaldīt asaras. Tieši raudošās vicepremjeres tēls no šīs preses konferences man ir iespiedies dziļā atmiņā. Neticu, ka viņa raudāja par to, ka vietējās pašvaldības nevarēja patvēruma meklētājiem atrast apmešanās vietas, kā viņa pati toreiz skaidroja. Man šķiet, ka viņa raudāja par laikmeta beigām. Bija beidzies laikmets, kad nacionālais pašlepnums pieprasīja, lai par nacionālo pašlepnumu un identitāti nerunā, un tika iezvanīts jauns – nacionālisma – laikmeta sākums. Bija vairāk nekā skaidrs, ka šis migrācijas politikas U-turn vairoja migrācijas politikas kritiķu un īpaši "Zviedru demokrātu" uzticamību un popularitāti.
2022. gada vēlēšanās nacionālistiskā partija "Zviedrijas demokrāti" ieguva 20,5 procentus balsu un kā atbalsta partija tika iesaistīta mazākuma valdības veidošanā. Lai arī sociāldemokrātiskā partija vēl aizvien nosoda nacionālistus, retorika ir mainījusies arī šajā partijā. Piemēram, 2022. gada vēlēšanu kampaņā sociāldemokrātu līdere paziņoja, ka viņa negrib Zviedrijā redzēt etniski homogēnas Somali towns un ka visiem iebraucējiem jārunā zviedru valodā un jāciena dzimumu līdztiesības normas. Lai arī viņas vārdi izsauca skarbu kritiku no partijas politiķiem ar ārzemju izcelsmi, partija ir sākusi arī stingrāk vērsties pret organizēto noziedzību lielpilsētu priekšpilsētās, kur dominē iedzīvotāji ar iebraucēju izcelsmi. Zviedrija man šobrīd lielā mērā atgādina Latviju 1990. gadu vidū. Iepriekš valdošais politkorektums ir aizslaucīts prom, tagad modē ir būt "reālistiskam", un daudzi politiķi labprāt nēsā zviedru karodziņa piespraudi uz žaketes atloka.
Tomēr radikālais pagrieziens ir iedragājis pašlepnumu valstī, kuras pilsoņi sevi reiz lepni sauca par "morāles lielvalsti". Iedragāta ir arī pašcieņa, kuru zviedri juta, domājot, ka nacionālisms ir tikai mazizglītoto salašņu ideoloģija, kuru labklājības valsts radītais sociālais progress nākotnē izdzēsīs. Izrādās, ka nacionālisms nav tikai kaite, kas piemeklē "jaunās" nācijas, un saruna par nacionālo identitāti ir svarīga, īpaši dzīvojot Krievijas imperiālistiskā kara ēnā. Zviedrijas ilggadējā izvairīšanās no publiskas diskusijas par smagajām tēmām – migrācijas izraisītajām pārmaiņām sabiedrības etniskajā sastāvā, izglītības sistēmas nespēju integrēt iebraucēju izcelsmes bērnus un etniski segregētām pilsētu apkaimēm, kur valda organizētās noziedznieku grupas – ir saistāmas ar visai manāmu nevēlēšanos diskutēt par priekšnoteikumiem piederībai nācijai. Lai arī Latvijas sabiedrība ir tālu no pilnības etnisko attiecību jautājumā, sabiedrība nav aktīvi vairījusies no diskusijas par nacionālās identitātes jautājumiem. Tēmas, par kurām Zviedrijā tagad piesardzīgi uzsāk sarunu, piemēram, valodas lietojums publiskajā sfērā, cittautiešu izglītība, politisko partiju stratēģiskās attiecības ar nacionālistiem un priekšnoteikumi piederībai nācijvalsts sabiedrībai, ir tikuši diskutēti un risināti jau gadiem ilgi. Iespējams pat, ka Zviedrija varētu ko derīgu iemācīties no tādas Austrumeiropas valsts kā Latvija, kur saruna par nacionālo identitāti, šķiet, ir iegājusi jaunā fāzē, kad tā ir integrēta daļa, bet nebūt ne pati svarīgākā tēma politiskajā sarunā.
[1] LGBT tiesībām kā kultūras vai pat civilizācijas robežlīnijai pēdējos gados veltīts daudz uzmanības politikas zinātnē. Par Krievijas ģeopolitisko projektu, tiecoties norobežoties no LGBT tiesībām, skatīt, piemēram, Edenborg, Emil (2018) Homophobia as Geopolitics: ‘Traditional Values’ and the Negotiation of Russia’s Place in the World. In: Jon Mulholland, Nicola Montagna, Erin Sanders-McDonagh (eds.) Gendering Nationalism: Intersections of Nation, Gender and Sexuality. Basingstoke: Palgrave Macmillan, pp. 67–87; un Foxall, Andrew (2018) From Evropa to Gayropa: A Critical Geopolitics of the European Union as Seen from Russia, Geopolitics 24 (1): 174–193.
[2] Plašākā nozīmē eiropeizāciju (Europeanization) var definēt kā procesus, caur kuriem kāda valsts pielāgojas ES valdošajām normām konkrētā nozares politikā, likumdošanā vai struktūrās; skatīt – Sedelmeier, Ulrich (2011) Europeanisation in new member and candidate states. In: Living Reviews in European Governance 6 (1) https://www.europeangovernance-livingreviews.org/Articles/lreg-2011-1/download/lreg-2011-1Color.pdf
[3] Spilgts pozitīvais piemērs tam ir ātrais temps, kādā 2014. gadā Latvijā tika pieņemtas finanšu krīzes vadīšanas rezultātā izveidotās ES normas par fiskālās disciplīnas īstenošanu.
[4] Šādus negatīvos piemērus var atrast arī manā pētniecībā par to, kā Latvija visai negribīgi ieviesa attīstības sadarbības politiku pēc uzņemšanas ES, lai arī pirms uzņemšanas bija apņēmusies novirzīt šai nozarei 0,17 procentus no nacionālā kopienākuma līdz 2010. gadam. Pat pirms Latviju piemeklēja finanšu un ekonomiskā krīze, 2008. gadā nozarei tika novirzīti tikai 0,06 procenti no kopienākuma (skatīt – Timofejevs Henriksson, P. (2015) Europeanization of Foreign-Aid Policy in Central and East Europe: The Role of EU, External Incentives and Identification in Foreign-Aid Policy Adoption in Latvia and Slovenia 1998–2010. Journal of European Integration 37 (4): 433–449). Diemžēl arī demokrātijas attīstība jaunajās dalībvalstīs, kuru ES stingri uzraudzīja pirms iestāšanās ES, nav bijusi vienmērīga visā reģionā, kur Ungārija un Polija ir tikai spilgtākie piemēri demokrātijas stāvokļa lejupslīdē (skatīt, piemēram, Börzel, T. A. & Schimmelfennig, F. (2017) Coming together or drifting apart? The EU’s political integration capacity in Eastern Europe. Journal of European Public Policy 24 (2): 278–296.
[5] Protams, tieši tāpat kā citur Eiropā, arī Latvijā un Igaunijā ir nacionālistiskas un labēji radikālas partijas (Nacionālā apvienība, NA un Igaunijas Konservatīvā tautas partija, EKRE), tomēr pretstatā Ziemeļeiropai tās nav teju vai monopolizējušas diskusiju par nacionālo identitāti. Tā kā Baltijas nacionālistiskās partijas ir tikušas iekļautas valdības sastāvā (tiesa, Latvijā ilgāk nekā Igaunijā), politiskā elite neuztver nacionālistu atrašanos parlamentā ar šoku vai sašutumu. Tāpat Latvijā NA un tās ideoloģijas normalizācija, kas savulaik populistisko, labēji radikālo partiju ir pārvērtusi par politiskās elites integrētu sastāvdaļu, ir laika gaitā samazinājusi vēlētāju atbalstu.
[6] Līdzīgu novērojumu – par nevēlēšanos apspriest zviedru kultūras īpatnības – ir paudis arī zviedru etnologs Jillis Herlics – skatīt, Herlitz, Gillis (2008) Svenskar – hur vi är och varför. Uppsala: Uppsala Publishing House.
[7] Līdzīgu pieredzi piemin arī zviedru etnologs Kārls-Ūlofs Arnstbergs – skatīt, Arnstberg, Karl-Olov (2010) Mera svenskt. Stockholm: Carlssons bokförlag, p.21–22.
[8] Līdzīgu domu pauž arī Arnstbergs – skat., op.cit., p. 21–22.
0