Valsts prezidents 2023. gada 27. maijā izdeva rīkojumu, kurā bija teikts: "Daru zināmu, ka no 2023. gada 28. maija plkst. 8.00 līdz 29. maija plkst. 2.30 atradīšos ārpus valsts robežām. Šajā laikā Valsts prezidenta vietu saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 52. pantu izpilda Saeimas priekšsēdētājs Edvards Smiltēns."
Procedūra, kurā jebkuru valsts amatpersonu tās prombūtnes laikā var aizstāt kāda cita, ir būtiska valsts pārvaldes nepārtrauktai un paredzamai darbībai. Tajā pašā laikā notikumi, kas norisinājās svētdienas pusnaktī, kad Valsts prezidents vēl nebija atgriezies Latvijā, parādīja, cik lielā mērā Latvijas politiskā elite tomēr ir nenobriedusi.
Pirms sākt analizēt lēmumu 29. maiju pasludināt par oficiālu svētku dienu, ko Saeima divos lasījumos pieņēma svētdien plkst. 23.56, ir nepieciešama atkāpe par hokeja čempionāta nozīmi Latvijas sabiedrības integrācijā. Strauji pieņemtā likuma anotācijā minēts: "Latvijas hokeja izlases panākumu atzīmēšana varētu sekmēt ikvienu tiekties pēc izcilības savā darbā, savās prasmēs. Šīs dienas kopīga atzīmēšana stiprinātu Latvijas sabiedrības nacionālo pašapziņu un saliedētību." Lai cik neiespējami tas neliktos, aptuveni 30 000 cilvēku, kuri pie Brīvības pieminekļa sagaidīja Bronzas izlasi, ir pierādījuši, ka Rīga ir hokeja galvaspilsēta. Lai gan Latvijā ir tikai aptuveni 5000 reģistrētu hokejistu, tieši hokejs ir sporta veids, kas izraisa vislielāko sabiedrības rezonansi. Basketbolu ikdienā varbūt spēlē vairāk cilvēku, bet Olimpisko zeltu saņēmušos basketbolistus sagaidīja daudz pieticīgāks fanu pūlis. Iespējams, tādēļ, ka hokejam ir politiskā nianse, kas visspožāk parādās gan Latvijas–Krievijas spēļu kontekstā, gan Krievijas preses sākotnējā ironijā par nekam nederīgo Latvijas izlasi bez Kontinentālās hokeja līgas sniegtajām iespējām [1].
Šādā kontekstā hokeja izlases sagaidīšanai izsludināt valsts brīvdienu vairs nešķiet tik absurdi. Latvijā pašlaik dzīvo aptuveni 1,88 miljoni cilvēku, no kuriem 30 000 sagaidīja izlasi klātienē. ASV, kurā dzīvo aptuveni 332 miljoni iedzīvotāju, līdzīgs sagaidītāju pūlis būtu 5,53 miljonus cilvēku liels. Ja tam pieskaita fanus Tamperē, skatītājus fanu zonās un pie dažādiem ekrāniem, hokeja svētki Latvijas mērogā ir gandrīz ģimenes svētki, kuru dēļ brīvdiena varētu būt pieņemta un bijusi vietā jau dienā, kad Latvijas hokejisti uzvarēja Zviedrijas izlasi un izcīnīja tiesības pretendēt uz medaļām.
Atgriežoties pie Saeimas lēmuma: būtiska nobriedušas varas pazīme ir adekvāts laika sprīdis starp lēmuma pieņemšanu un tā īstenošanu. Ņemot vērā, ka valsts pārvalde nespēja to kompetenti nodrošināt un situācija noteikti nebija uzskatāma par tik kritisku, ka lēmums pieņemams nekavējoši, atlika risinājumu atstāt pilsoniskajai sabiedrībai. Pēc uzvaras cīņā par bronzas medaļām Ministru prezidents Krišjānis Kariņš tviterī aicināja darba devējus "būt elastīgiem", vienlaikus skaidrojot, ka svētku dienas tiek pieņemtas Saeimā. Tas gan nenozīmē, ka Saeimai tas bija jādara.
Lai gan tehniski Saeima Latvijas valstī nes tautas sniegto varas mandātu Satversmes noteiktās suverenitātes ietvaros, normālos apstākļos likuma pieņemšanas process ir birokrātiski visai sarežģīts un ilgs. Tam ir iemesli – šķietami tik vienkāršs lēmums kā valsts brīvdienas piešķiršana valstij izmaksā vairāk nekā 9 miljonus eiro [2]. Šādam lēmumam ir nepieciešams birokrātiskā aparāta – šajā gadījumā vismaz Izglītības, Veselības, Finanšu un Ekonomikas ministrijas – izvērtējums. Spēja sniegt kompetentas konsultācijas likumdevējvarai ir viena no izpildvaras funkcijām. Te jāmin arī Valsts prezidenta funkcija likumus izsludināt – lai gan galavārds gadījumā, ja prezidents likumu neizsludina, tik un tā pieder Saeimai, Prezidents ir tiesīgs raisīt un paildzināt kompetentu diskusiju un sniegt alternatīvu skatījumu.
Diemžēl šoreiz jāuzskata, ka Saeimas lēmums ir vai nu pārsteidzīgs, vai populistisks. Par lēmuma absurdumu liecina Saeimas priekšsēdētāja Edvarda Smiltēna rīcība nākamajā dienā. Tā vietā, lai valsts galvas vietu atdotu Prezidentam, kura funkcijas viņš uz diennakti izpildīja, Saeimas priekšsēdētājs dižojās pie Brīvības pieminekļa, sniedza autogrāfus hokeja (sic!) faniem, it kā jebkas no notiekošā būtu viņa nopelns, un kā otra nozīmīgākā valsts amatpersona izpelnījās sabiedrības izsmieklu.
Lēmums, ko šo svētdien piecu stundu laikā sagatavoja Saeima (te jāuzsver, ka balsojumā piedalījās gan opozīcijas, gan koalīcijas partiju biedri), tehniski iekļaujas Saeimas kā nozīmīgākā varas dalīšanas elementa (likumdevējvara, tiesu vara un izpildvara) tiesībās, taču vienlaikus rupji pārkāpj nerakstīto vienošanos par dažādu varu savstarpējo kontroli un līdzsvarošanu.
Būtiskākais ļaunums, ko šāds lēmums ir izraisījis, ir trieciens Valsts pārvaldes uzticamībai. Lēmums par brīvdienu nākamajā dienā tika pieņemts un izsludināts, ne tikai balstoties uz Satversmes pantu, kas paredzēts daudz nopietnākiem gadījumiem, bet arī četras minūtes pirms tā reālas stāšanās spēkā. Tehniski visai valstij bija četras minūtes sagatavoties, pirms brīvdiena sākās. Tas, ka šāds lēmums radīja haosu pirmdienas rītā, jo cilvēki nezināja, kas nu strādā brīvdienu režīmā un kas ne, ir sīkums, salīdzinot ar efektu, ko šāds lēmums atstāj ilgtermiņā.
Paredzamība ir faktors, kas valsti padara pievilcīgu investoriem. Tas ir faktors, kas ļauj pilsoņiem naktis pavadīt mierīgi, neuztraucoties, ka no rīta viņi pamodīsies pilnīgi citādā pasaulē. Diskusijas un konsultācijas padara demokrātisko procesu smagnēju, taču vienlaikus drošu pret nejaušībām. Šādā kontekstā Saeimas lēmums ir ja ne populistisks, tad noteikti nepārdomāts un drīzāk atgādina situāciju, kurā deputāti, apreibuši no sev dotās varas, izmanto iespēju, ka "es varu darīt, ko gribu". Kas notiks rīt? Vai parīt?
[1] https://www.apollo.lv/7775040/krievu-zurnalists-latvijas-izlases-zaudejumus-steidz-izmantot-propagandas-nolukos
[2] https://nra.lv/latvija/251978-viena-svetku-brivdiena-valstij-izmaksa-ap-9-miljoniem.htm
2