1940. gada vasarā, neilgi pēc Francijas krišanas nacistiskās Vācijas okupācijā, franču filozofe Simona Veila sarakstīja eseju "Īliada jeb poēma par spēku", kurā centās izprast spēka fenomenu – viņas ieskatā tieši šis jēdziens ir centrālais tēls ne vien gandrīz trīstūkstoš gadu senajā sengrieķu eposā, bet arī visā cilvēces vēsturē. Pagājušās nedēļas traģiskie notikumi Izraēlā un Gazā man lika aizdomāties par "Īliadā" aprakstīto nebeidzamo vardarbības apli.
Savā darbā Veila definē spēku kā to, kas ikvienu tam pakļautu būtni pārvērš par lietu. Vistiešākajā nozīmē spēks pārvērš cilvēku par līķi, tomēr tam piemīt spēja arī dzīvus cilvēkus pārveidot par objektiem. Kad esam pilnībā pakļauti kādam ārējam spēkam, mēs pārvēršamies par pasīvu matēriju, kuras tālāko virzību nosaka kāds cits. Spēks savu upuri salauž, bet tā pārvaldītājs kļūst apmāts ar aklu ticību, ka spēks tam piederēs vienmēr un ar pakļauto tas var izrīkoties pēc savas iegribas. Patiesībā neviena no karojošajām pusēm nevalda pār spēku – tie, kuri vēl vakar braši turēja spēka zobenu, šodien atklāj, ka asmens ir pagriezts pret viņiem pašiem.
Homēra "Īliadas" sižets apraksta laika sprīdi desmit gadus ilgajā Trojas karā. Pirmajā cīņas dienā grieķi gūst uzvaru pār trojiešiem un ir spējīgi īstenot savu sākotnējo iebrukuma mērķi — atgūt Spartas valdnieka Menelāja sievu Helēnu, kuru nolaupījis Trojas princis Parīds. Tomēr pēc uzvaras ar to vairs nav gana. Kareivis Diomēds paziņo: "Protams, ka tagad neviens vairs nepieņems Parīda balvas, arī vairs Helēni ne. Ir skaidri jau mazajam bērnam — Trojai un trojiešu tautai jau tuvojas drausmīgā stunda." [1] Viņam piebalso grieķu karaspēks un tā vadonis Agamemnons. Viņi vēlas iegūt visu. Dienu vēlāk grieķi tiek sakauti un jau gatavi kāpt kuģos, lai atgrieztos mājās. Šajā brīdī trojiešiem būtu iespēja panākt kara beigas, tomēr tā vietā, lai ļautu ienaidniekiem atkāpties, viņi izlemj grieķus smagi sodīt un turpina uzbrukumu, lai sadedzinātu pretinieka floti un liegtu bēgšanas iespējas. Viņu vēlme tiek piepildīta – grieķi paliek, bet vēl pēc dienas spēku samērs jau atkal mainās un nu trojieši ir spiesti "itin kā govis skriet pa laukuma vidu, kad viņām piepeši uzbrucis lauva, kas piezadzies naktī pa tumsu" [2].
Eposa traģēdija slēpjas abu pušu nespējā apjaust kopīgo nelaimes stāvokli. Teju ikviens varonis kādā brīdi piedzīvo ciešanas, bailes, apkaunojumu, bezpalīdzību un zaudējuma sāpes, taču, līdzko sajūt pārākumu pār savu pretinieku, viņš aizmirst arī apziņu, ka abas karojošās puses pieder pie vienas un tās pašas cilvēku dzimtas un ir pakļautas identiskām likteņa svārstībām.
Veila atzīmē, ka tas, kas padara "Īliadu" unikālu visā Rietumu literatūras tradīcijā, ir tās stāstītāja neticami vienlīdzīgā attieksme pret abu karojošo pušu ciešanām. Lai gan eposs ir sacerēts no grieķu skatpunkta, tā tonis ne mirkli par to neliecina un trojiešu ciešanas ir aprakstītas ar tikpat lielu, ja ne lielāku rūgtumu. Šo apbrīnojamo vienlīdzības sajūtu ciešanu priekšā pastiprina abu karojošo pušu nespēja ne vien ieraudzīt spēka mainīgo dabu, bet arī to, ka otrā pusē arī ir cilvēki ar tādām pašām sajūtām un vēlmēm. Cīņas laikā viena daļa kareivju tiek pārvērsta par inertu matēriju, pret kuru tiek īstenota neierobežota vardarbība, bet otra – par aklu spēku, kas tiek pielīdzināts tādām dabas stihijām kā ugunij, plūdiem, vējam, jo, tikai iznīcinot cilvēcisko sevī, ir iespējams īstenot šāda līmeņa varmācību un nežēlību.
Vienīgais, kas ļautu izkļūt no cikliskajām spēka svārstībām, ir sevis ierobežošana un mērena spēka izmantošana. Tomēr, kā norāda Veila, ir nepieciešams pārdabisks tikums un mīlestība pret taisnīgumu, lai spēcīgais cienītu dzīvību pretiniekā un neuzlūkotu vājo ar vienaldzību vai nicinājumu.
Man Izraēlā ir vairāki tuvi draugi. Viena no manām studiju laika labākajām draudzenēm pašlaik ir starp žurnālistiem, kas veido reportāžas un atklāj šaušalīgās ainas Izraēlas dienvidu pilsētās. Esmu mācījis literatūru Palestīnas Rietumu krasta vidusskolā (Homēra "Īliada" bija pirmais darbs, kuru kopā lasījām) un pieredzējis neapskaužamos apstākļus, kādos cilvēkiem tur nākas dzīvot. Gandrīz ikviena mana audzēkņa ģimenes, draugu vai paziņu lokā bija kāds, kurš cietis no Izraēlas armijas vai apmetņu kolonistu uzbrukumiem. Manis mācītie skolēni nebija ne reliģiozi fanātiķi, ne arī indoktrinēti antisemīti, kas vēlētos Izraēlas un tās iedzīvotāju iznīcināšanu – savā uzvedībā, interesēs, vēlmēs viņi īpaši neatšķiras no vienaudžiem Latvijā vai citviet Rietumu pasaulē. Būtiskākā atšķirība ir tajā, ka liela daļa Rietumu pasaules jauniešu savas nacionālās valsts esamību mēdz pieņemt kā kaut ko pašsaprotamu un tādējādi var koncentrēties uz individuāliem mērķiem, kamēr Palestīnā klātesošas ir ilgas pēc miera un savas tautas brīvības. Ne Palestīnā, ne Izraēlā nav viengabalainas, homogēnas sabiedrības – tāpat kā galēji labējie apmetņu ekstrēmisti neraksturo lielāko daļu Izraēlas sabiedrības, tā arī "Hamas" kaujinieki nav atspulgs vairumam palestīniešu.
Ir lieki uzsvērt, ka neviena mērķa vārdā nav pieļaujama vardarbības pielietošana pret nevainīgiem cilvēkiem. Apziņa par "Hamas" uzbrukuma nežēlīgo un nepieņemamo dabu var pastāvēt līdzās apziņai par netaisnīgumu Izraēlas vairāk nekā 50 gadu ilgajā Palestīnas Rietumu krasta un Gazas teritoriju okupācijā. Lai gan starptautiskajā vidē joprojām tiek piesaukta vēlme īstenot 1974. gada Apvienoto Nāciju rezolūciju par divu valstu risinājumu, jau ilgāk par desmitgadi nav sperti nekādi nozīmīgi soļi, lai šo nodomu īstenotu. Vienlaikus Izraēlas īstenotā apjomīgā apmetņu būvniecība Palestīnas Rietumu krastā šo modeli ir padarījusi arvien neiespējamāku.
Es nesaskatu ētisku konsekvenci Latvijas neatkarības atjaunošanas atzīmēšanā un Ukrainas brīvības cīņu atbalstīšanā pret Krievijas koloniālismu, vienlaikus esot vienaldzīgiem pret citu tautu atrašanos pastāvīgā okupācijā un pakļautībā. Ja jēdzienam "vērtības" ir kāda nozīme, tad tām ir jābūt vienlīdzīgi attiecināmām neatkarīgi no tā, cik ļoti attiecīgajā situācijā iestāšanās par tām kalpo mūsu pašu interesēm, cik tuvu mūsu reģionam tas notiek vai kāda ir cietušās tautas reliģija vai etniskā izcelsme. Galu galā mēs esam tieši tikpat nozīmīga tauta kā jebkura cita, kurai ir tādas pašas tiesības uz brīvību un neatkarību kā mums; tas, ka vēsturisku apstākļu rezultātā mums ir izdevies radīt un atjaunot savu neatkarīgu valsti, nenozīmē, ka esam to vairāk pelnījuši nekā tautas, kas joprojām alkst pēc brīvības.
Ir grūti paredzēt notikumu tālāko attīstību Izraēlā un Palestīnā, bet ir skaidrs, ka "Hamas" uzbrukums nozīmē galu Izraēlas premjera Benjamina Netanjahu ilgstoši piekoptajai "palestīniešu jautājuma" stratēģijai, balstītai pieņēmumā, ka Izraēlas militārās, tehnoloģiskās un specdienestu spējas to padara praktiski neievainojamu plaša mēroga uzbrukumiem un ka ir iespējams sadzīvot ar pastāvīgu Palestīnas teritoriju okupāciju. Veila savu eseju nobeidz ar cerību, ka Eiropai izdosies atklāt sengrieķu eposa ģenialitātes garu, atcerēties, ka neviens nav pasargāts no likteņa mainīgās dabas, un mācīties neapbrīnot spēku, neienīst ienaidnieku, nenicināt nelaimē kritušo. Varam cerēt, ka pēc šī vardarbības cikla pierimšanas arī Svētajā zemē dzims šāda gara skaidrība un vēlme pēc būtības rast risinājumu šim konfliktam, lai abu tautu iedzīvotāji varētu dzīvot mierā un brīvībā un arvien jaunas paaudzes netiktu ierautas spēka postošajā mašinērijā.
[1] Homērs. Īliada. A. Ģiezena tulkojums. Latvijas Valsts izdevniecība,1961,144. lpp.
[2] Homērs. Īliada. A. Ģiezena tulkojums. Latvijas Valsts izdevniecība, 1961, 203. lpp.
0