Es nevienam no jums nepiedošu

Kad man bija 12, skolā sportu pasniedza uz aci vismaz 65 gadus vecs vīrietis. Es trenējos basketbolā, tāpēc mums bija labas attiecības un varēju izpildīt visus vajadzīgos kritērijus sporta disciplīnās gana pieklājīgā līmenī. Kad viņš mani apsveica ar ziediem par skolas sasniegumiem, viņš noskūpstīja mani uz vaiga. Kad es izvairījos no sporta nodarbībām, jo man sāpēja ceļi, viņš sita man pa pēcpusi.

Mana vecākā māsa mācījās četras klases augstāk, un viņas sporta stundās šis skolotājs sita pa dibenu tām meitenēm, kurām sports nepadevās vai nepatika. Tā bija gandrīz viņa vizītkarte. Tev sportu pasniegs tas vīrietis un sitīs pa pēcpusi visām neatlētiskajām skolniecēm.

Es biju arī ļoti gara, un, pirms zēni sasniedza pubertāti, otrs garākais cilvēks klasē bija kādus desmit centimetrus īsāks par mani, tāpēc mani visbiežāk noturēja par vecāko visās draugu kompānijās. Agrā pusaudža vecumā man ļoti patika skriet, un divas dienas nedēļā papildus intensīviem basketbola treniņiem, ko aizvadīju katru dienu, skrēju arī garākas distances drusku zem desmit kilometriem. Vienā no šīm reizēm man blakus ar velosipēdu piebrauca 40 līdz 50 gadus vecs vīrietis un uzsāka sarunu par sportošanu. Es negribēju ar viņu runāt, bet viņš sekoja man uz riteņa. Viņš gribēja zināt, cik bieži es sportoju. Tad teica, ka esmu gara. Teica, ka man noteikti esot arī ļoti liela kāja. Viņš gribēja zināt izmēru. Man ir pagara pēda, bet tobrīd es pieņēmu, ka viņam vienkārši neizdodas normāli uzturēt sarunu. Viņš aicināja mani sportot kopā, un es teicu "nē". Viņš neatlaidās un prasīja manus kontaktus, bet es teicu "nē". Viņš sekoja man līdz mājām pat tad, kad pārtraucu atbildēt un teicu, ka jūtos ļoti nedroši. Viņš minās man blakus, līdz ielas galā parādījās divi pieauguši vīrieši, tad aizminās tālāk.

Tās ir tās lietas, kas notiek ar jaunām meitenēm. Un sievietēm. Pie mana tēta bērnībā ciemojās daži jocīgi draugi, ņēma mani klēpī un visu laiku atkārtoja, ka esmu skaistule, un man bija drausmīgi bail. Viņi bija piedzērušies, un es nesapratu, ko viņi no manis grib. Neviena no šīm pieredzēm mani īpaši netraumēja, bet padarīja sasodīti dusmīgu. Šonedēļ stāvēju piketā "Nāves iemesls: sieviete", kur viens no saukļiem bija "mēs jums nepiedosim". Kad mana mamma izsauca policiju, jo mūsu mājās valdīja pilnīgs bardaks un mana atkarīgā tēta draugi negāja prom, neviens neatbrauca. Es tobrīd pilnīgi noteikti vēl negāju skolā un netuvojos skolas vecumam, bet atceros to ļoti skaidri. Es stāvēju koridorā, un visur apkārt bija bļāvieni un troksnis. Neviens neatbrauca.

Manā ģimenē notika gan emocionāla, gan fiziska vardarbība, un es pirmoreiz kādam par to pateicu 14 gadu vecumā skolas ekskursijā uz Poliju, lai gan mani vecāki bija izšķīrušies jau kādus septiņus gadus un tikpat ilgi mājās valdīja pamiers. Man vienkārši visu laiku bija kauns. Neviens par to nerunāja. Es mācījos elitārā skolā, sportoju, apmeklēju dabaszinātņu interešu izglītības pulciņus un sapņoju studēt aerofiziku. Nākšana no vardarbīgas ģimenes vienkārši neiekļāvās manā plānā. Tajā pašā gadā mana tēta jaunā sieva izšķīrās no viņa un atklāja, ka viņš to žņaudzis. Gandrīz neviens viņai neticēja.

Es par daudzām no šīm lietām jau esmu rakstījusi, un, kad iznāca mana dzejas publikācija žurnālā "Strāva", daži tuvi draugi vaicāja, vai man nav bail par to runāt tik atklāti. Vai es nemīlu savu tēti, ja varu viņu vienlaikus saukt par tēti un kādu, kurš dara pāri. Vardarbība vienmēr notiek ļoti tuvu, un visi pāridarītāji vienmēr kādam ir tuvinieki. Viens no tiem faktiem, kas manā bērnībā cirkulēja draugos, bija, ka cilvēks gada laikā miegā apēd astoņus zirnekļus un nekad neatrodas tālāk par cik tur metriem no zirnekļu tīkla. Mūsu dzīvoklis nebija vienīgais daudzstāvu mājā, kurā kāds kādu sita, strīdējās un sauca policiju. Nekad no tā visa nevarēja atrasties īpaši tālu. Sievietes klusēja vai sita pretī, un viņu vīri dzēra. Vardarbība notika visur, un tā notika arī ar mani.

Man ir grūti iedomāties tādu vietu, kur sievietes vai transpersonas un kvīri būtu drošībā. Es mēģināju aizbēgt sportā. Arī manas draudzenes darīja tāpat, bet vienu no viņām izvaroja konkūra treneris un otru tieši ap pilngadības slieksni seksuāli izmantoja austrumu cīņu treneris. Man paveicās, jo man piesējās tikai skriešanas laikā. Es pārtraucu skriet, un mani lika mierā, ja neskaita to vienu trīsdesmitgadnieku, ar ko drusku sarakstījos, kad man bija deviņpadsmit, un kurš manu basketbola komandas bildi formā novērtēja kā garlaicīgu, jo slikti varēja redzēt krūtis. Vēlāk izrādījās, ka viņš ir tādu pretīgu personu kā Endrjū Teits domubiedrs, un viņam vispār likās, ka no sporta ir pamaza jēga, ja tas nerada ap mani garkājainas sportistes auru.

Pēc šī visa, stāvot piketā melnās drēbēs, es joprojām esmu nenormāli dusmīga un neesmu gatava jebkad kādam no viņiem piedot. Es sūtu dirst un publiski nosodu savu sporta skolotāju un to vīrieti uz velosipēda. Es mīlu, bet tāpat sūtu dirst un publiski nosodu arī savu tēti. Es sūtu dirst un nosodu arī to vienu puisi, ar ko bērnudārzā apprecējos. Kad mēs atkal satikāmies daudzus gadus vēlāk, viņš man taksī neņēma nost rokas no augšstilbiem, kad to liku, un kaitinoši ilgi uzmācās arī pēc daudzajiem "nē". Es sūtu dirst visus vīriešus, kas man jebkad vēl nodarīs pāri, jo tā ir sistēmiska problēma un man ir zajebal. Es sūtu dirst un publiski nosodu to vīrieša tēlu, kas ienāk prātā, kad jādomā par to, kurus vīriešus vairs nevaru izturēt. Esmu piekususi un vienkārši gribu, lai šajā valstī tiek ratificēta Stambulas konvencija un lai mani liek mierā.