Recenzija
27.07.2017

Kā zīmēt putnus

Komentē
0

"Viņa nāsis ir tik šauras, ka, šķiet, tūlīt aizaugs ar ādu, viņa seja ir spoguļu nokāpšana ellē; viņa ķermenis atgādina noķērnātu akmeni, kas iesprūdis šajā šķirbā, ko viņš spītīgi dēvē par istabu; nē, viņa ķermenis vēl jāizgrebj no neiespējamā blāķa, kurā izgaist apkārtējie priekšmeti, tas jāizceļ no idejas par ķermeni, līdzīgi kā tēlnieks izceļ no granīta degunu un lūpas," tā maģisko (cilvēka) radīšanas momentu fiksē Arta Ostupa teksts "Ideja par ķermeni" – savā ziņā gluži ebrejiska pasāža par nepieciešamo māla ķēmu, kur pa tikko manāmiem atvērumiem Kādam jāiepūš dvaša, elpa, gars, bet pats Kāds kautrīgi noslēpies grieķiski atturīgajā virsrakstā minētajā Idejā… Tas publicēts vienā no diviem šajā rakstā aplūkotajiem un šopavasar iznākušajiem literāri mākslinieciskajiem izdevumiem, par kuriem vienviet runāt, manuprāt, ļauj ne tikai aptuveni viens iznākšanas laiks, bet arī acīmredzamās grafiskā dizaina līdzības, satura, autoru (kuru vidū savukārt daudz amerikāņu 20. gs. dzejas meistaru) un līdzstrādnieku loks, kas pārklājas: vispār vēstījuma kopnoskaņa un tas, ko varētu aprakstīt kā mākslinieciski ideoloģisko vai mākslinieciski teorētisko mērķējumu (to ietver jau abu krājumu nosaukumu fonētiski gramatiskā precizitāte). Tādējādi abi izdevumi ir uzlūkojami kā mākslinieciska deklarācija, lai arī katram no tiem ir savas būtiskas atšķirības. Ostupa teksts publicēts Riharda Raudoņa un Raimonda Ķirķa rediģētajā žurnālā "Žoklis", kas piedāvā ļoti lakonisku, pat destilētu māksliniecisko valodu, kura iztīrīta no komentāra (ja vien par tādu neuzskata redaktora slejas vietā publicēto "this message was removed because it contains blocked or harmful content", ko it kā nosūtījis Rihards Raudonis). Otrā krājumā – Āgenskalna Valsts ģimnāzijas skolēnu atdzejas krājumā "Ķīlis" – šāda satura ir ievērojami vairāk: to ievada Kirila V. Ēča un Āranda Ruģēna esejas par atdzeju. Tā krājums iegūst personisku pieskārienu un darbojas arī kā sava veida iepriekšēja atvainošanās, jo ļauj daudz brīvāk strādāt ar tulkošanu kā tēmu un atdzejojamo materiālu, dažkārt vibrējot uz neierastā vai pat neatļautā robežas, kad savas teorētiskās idejas iemieso praksē. Zīmīgi, ka atdzeja publicēta abos izdevumos, lai arī "Žokļi" nav tieši atdzejas žurnāls – tur ir gan dzejas teksti, gan teksti par dzeju, gan dzejas teksti par dzeju.

Ar komentāru vai bez tā, oriģināli vai tulkojumos, abi izdevumi tomēr akcentē brīvību – radošo brīvību, izteiksmes brīvību, traktējuma un taktisko (mirklīgās izšķiršanās) brīvību un vēl tādu kā patības brīvību: piedāvāt citiem nevis savu tipiskumu – mēs, lūk –, bet gan tieši savu individualitāti (es domāju tā – ja negribat, nepiekrītiet). Tas ir nepieteikts, neizcelts un it kā ikdienišķs mēģinājums dzejas institucionalizētajā apritē atgriezt pašu svarīgāko – dzīvību, kustību, varbūtību, juteklisko daudzveidību. No šejienes arī analoģija ar putniem: iedomāsimies, ka vērojam putnus: aina, kuru fiksē acs, paliek nemainīga, lai arī sanoņa un putnu balsis liecina par to, ka te ir dzīvība. Ir divas stratēģijas – iedomāties, attīstīt redzamo iztēlē un vērot, pētīt, studēt, izzināt. Savā ziņā abi šie izdevumi ir par to. Tie piedāvā meklējumu aizrautību un brīvu, dzīvu versiju par dzejiska teksta un tā lasījuma identitāti un dialektisko būtību. Ar to abi izdevumi, lai arī cik vienādi vai atšķirīgi, ir, manuprāt, ļoti interesanti un vērtīgi, jo caur dzejas praksi piedāvā filozofisku pētījumu par tās (dzīvo, tāpēc nefiksējamo) identitāti, kas pēc savas būtības saprotama tikai mijiedarbībā starp dažādiem, nereti pretrunīgiem un savstarpēji strīdīgiem uzstādījumiem un viedokļiem, tātad ir nepārtrauktā dialektiskā attīstībā, kas arī nozīmē lasīt. Kā kultūras dzīves notikums šeit un tagad tie interesantā veidā sasaucas ar aktuālajām postpatiesības diskusijām, parādot, ka ārpus kritiskās domas, diskusijas un viedokļu daudzveidības nav izzināmas patiesības (lasi: īstas dzejas). Šo sajūtu uztur arī abām koncepcijām kopīgā ironija un spēle (joks) un pastiprina lieliskais grafiskais noformējums, kurā Luīzes Lotes Nežbertes vizuālie traktējumi dzejoļiem "Ķīlī" teju saplūst ar acīmredzot galdnieka Kušakova mākslinieciskajā ietekmē ieturētajiem ilustratīvajiem risinājumiem (pārsvarā no praktisku pamācību grāmatām – viens no tiem, piemēram, skaidro arī, kā zīmēt putnus), un "Žoklī" Marijas Luīzes Meļķes pašas grafiskais stāsts par ceļojumu uz Īslandi līdzās Marģera Zālīša eklektiskajām kolāžām papildina viņas dizainu.

Ja par atslēgas elementu tagad savukārt izvēlas eklektiku – un varbūt tas ir vietā, jo iezīmē burvīgās iespējas, ko dod ačgārnā karnevāliskā izteikšanās, – tad skaidrs, kādēļ šeit būtu grūti sīki izanalizēt tekstu poētisko kvalitāti. Tā vietā, domāju, vārdi jau runā paši par sevi – "Žokļa" saturā vien redzam Riharda Raudoņa, Eināra Pelša, Arta Ostupa, Aivara Madra, Kārklu Kārļa, Raimonda Ķirķa vārdus, Ķirķis arī atdzejojis Ginsbergu, Pelšs – dadaistiem tuvo krievu mākslinieku un literātu Sergeju Šaršunu, Kārlis Vērdiņš sadarbībā ar Janu Grostiņu un Janu Vērdiņu – vācu dadaistus un Carā (vispār dadaismam atvēlēta nozīmīga izdevuma daļa), bet vienu Hugo Balla un visus Jevgeņija Bušmakina dzejoļus neviens nav atdzejojis (ja to vispār vajag/var atdzejot). Gribētos atzīmēt tikai vienu tekstu – Aivara Madra "Ars Poetica. Reloaded", kurš konstruēts no latviešu dzejas bibliogrāfijas, bet pārsteidzošā kārtā ļoti labi lasās arī kā dzejolis, kas piesūcināts ar latvisko tēlainību un, iespējams, ļauj izlobīt latviešu poētisko kodu. Un te atkal – analīzes, studijas burvība izvirzās priekšplānā starp visām dzejas lasītāja baudām, kas liek runāt par mācekļa, jaunekļa, jaunā (jaunības, bet arī jaunuma) perspektīvu dzejā, ko abi izdevumi piesaka, pat ja iekļautie dzejas darbi un atdzejojumi radīti ne gluži nupat vai pat ievērojami sen.

Vēl konsekventāk par jauno skatījumu var runāt "Ķīļa" sakarā. Kā jau minēts, tas ir skolēnu izdevums. Tomēr te sastopami arī, piemēram, Dena Dimiņa grieķu dzejnieka Kosta Kariotaka vai Gunas Zariņas vēl atmodas laikos veiktie Daniila Harmsa atdzejojumi, un tā centrā ļoti nopietni (lai arī nereti rotaļīgā stilā) tverta (at)dzejas teorija, refleksija un prakse. Tulkojumi tapuši no angļu, krievu, franču, lietuviešu, grieķu valodas, atdzejotāju vidū bez jau minētajiem – Raimonds Ķirķis, Ā. Lapiņš, S. M. Cveigele, E. F. Kuks, tulkoto autoru loks diezgan dažāds, kas liecina par studijas principu: T. S. Eliots, Ezra Paunds, H.D., D. Patersons, Čārlzs Bukovskis, Josifs Brodskis, Marcelijus Martinaitis, Spartaks u.c., vienu Ineses Zanderes dzejoli K. V. Ēcis atdzejojis angliski, papildus jāatzīmē arī L. L. Nežbertes dzejas tulkojumi vizuālajā valodā. Teorētisko jautājumu loks ietver tādas atdzejotājam kā dzejoļa īpašajam lasītājam svarīgas dilemmas kā forma un saturs (izteikums un gars, apzīmētājs un apzīmētais… diskusiju tēmu sarakstu te varētu arī turpināt), teksts un konteksts, ideja, tēls un izteiksmes līdzekļu neizbēgamā multimodalitāte (semiotisko resursu, jutekliskās uztveres un kognitīvo shēmu daudzveidība). Visi šie ir ļoti būtiski padziļinātas diskusijas temati, un īpaši simpātiski, ka starp tiem ir arī jautājums par pieredzi, atmiņu un sevi iepretim citiem (vai visiem), respektīvi, jebkuram, tas ir, jo īpaši jaunam cilvēkam pašsaprotamais jautājums par to, kā, balstoties uz savām izjūtām, konstruēt patiesību vai objektivitāti vai to pamatu zināšanās par pasauli, kas ietverts, piemēram, mākslas vai dzejas darbā. Tas ir jautājums par patiesības garantijām, uzdots gan tulkošanas sakarā, bet, iespējams, atbildams plašāk, uz to Ārands Ruģēns dod arī cienījamu atbildi (kam šo rindu autorei bija arī prieks sekot) – "veiciet vingrinājumu savā individualitātē".

Tātad dzejas būtība ir dialektiska, tā atklājas tieši, strādājot ar to, atklājas pretrunās, un viena no būtiskākajām pretrunām ir sava pieredze pretrunā ar citu pieredzi. Jeb arī savējo pieredze pretrunā citādo pieredzei? Savējo kā aizmugures spēka, draugu kopienas vai subkultūras svarīgumu pirms diviem gadiem iezīmēju savā rakstā par zīniem, kuru vairāki autori publicējušies arī šajos izdevumos, tādēļ atļaušos vilkt paralēles. Līdzīga ir arī izdevumu grafiski dizainiskā puse un, manuprāt, arī konceptuālais komunikācijas veida uzstādījums, kas ļauj šos literāros žurnālus klasificēt kā literārus zīnus. Lai gan to pamatvēstījums (daļēji ironiski karnevālisks) vērsts plašākā publikā, līdzvēstījums ir – "savējie sapratīs" – plašākai publikai slēpts. Savukārt zīns kā medijs un (dzejas) komunikācijas instruments saistīts ar kontrakultūras (nav pretrunā ar tulkoto autoru izvēli!) un pretošanās ideoloģiju. Zīna autoriem un veidotājiem tas dod izteikšanās stilu un variācijas brīvību, kā arī iespēju neatbilst institucionāli definētiem standartiem, kas mākslās ne vienmēr (un individuāli tas intuitīvi lieliski sajūtams) strādā pareizā virzienā, riskējot noraidīt jauno, oriģinālo, radošo, riskējot nogalināt vēlmi. Brīvības pamats šajā mediju formātā – ko abu izdevumu autori pilnībā apzinājušies un izmantojuši – ir nepretenciozitāte un dažādība: kad var tā, bet arī pilnīgi citādi un vēl citādāk: tā, kā neviens vēl nav iedomājies, kā noteikti nav pareizi, bet nepareizais skatījums ļauj ieraudzīt dzejolī to, ko tas varētu nozīmēt, ja kāda sena kritiķa interpretācija, literatūras vēsture, mīļākais skolotājs, respektētais draugs, publiskais diskurss vai tas, ko uzskatām par savām zināšanām, nebūtu šo nozīmi fiksējušas kādā obligātā shēmā.

Dzejas dzīvība ir putna trauslā dzīvība (tik jēgietilpīga metafora šajā dīvainajā gadalaikā, kad jaunie strazdi ik pa brīdim ar būkšķi ietriecas manas mājas logos un bieži turpat arī mirst). Ar shēmām, metodēm un instrumentiem to var ne tikai pasargāt, bet arī iznīcināt. Tas tādēļ, ka dzejas, tāpat kā mācīšanās, jēga balstās pieredzē, kas iegūta lēnām, atklājot, domājot un iegaumējot, tai nepieciešama sava īpaša vieta, kas nodalīta no mūsdienīgā stresa, tāda ideāla, iztēlota Vieta, kuru vajag, kā Kirila Ēča veranda: "Bet tomēr pati pirmā pietura atdzejotāja darbā ir veranda, kur putns nomet savu spalvu un kļūst kails un viegls. Tur atdzejotājs var noņemt putna galvas un spārnu izmērus, ievērot visas ķermeņa īpatnības un pēc šiem parametriem pašūt atbilstošu fraku ar savu drēbi. Un pats galvenais ir būt ļoti uzmanīgam, lai neviena kustība ar auduma šķērēm vai šujamadatu nesavainotu pašu putna miesu."

Tēmas

Ilva Skulte

Ilva Skulte ir beigusi LU Filoloģijas fakultāti (tādēļ uzdrošinās laiku pa laikam rakstīt par literatūru), šobrīd strādā RSU Komunikācijas fakultātes Komunikācijas studiju katedrā un vairākus gadus (2...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!