Par Aināra Dimanta grāmatu "Latvijas prese 200 gados: no "Latviešu Avīzēm" līdz digitālo mediju laikmetam" (izdevniecība "Latvijas Mediji", 2022)
Šobrīd, kad sācies jaunais mācību gads, bet pārdomas un diskusijas par izglītības un zinātnes kvalitāti parasti centrējas ap tādiem jautājumiem kā finanses, sasteigtās reformas un mākslīgā intelekta izmantošanas iespējas un konsekvences, gribētos pievērst uzmanību vienkāršajam faktam, ka zināšanas joprojām tiek glabātas un studētas noteiktā valodā un medijā, kas padara tās pieejamas, noteiktā veidā domājamas, un šis noteiktais veids, iespējams, ietekmē jēdzienu, konceptu, atziņu un to kopsakaru uztveri. Tā kā zinātnes izcilības sasniegšanas stratēģijas šobrīd drīzāk nevis motivē, bet attur no publikāciju veidošanas latviešu valodā, katrs latviski iznākušais pētījums kādā sporādiski pētītā, bet sociālo dzīvi ietekmējošā jomā būtu pelnījis uzmanību un nelielu publisku atsauci vai diskusiju. Laikmetā, kad dažādo mediju loģika(s) caurauž katru sociālās dzīves darbību, tas jo īpaši attiecas uz komunikācijas un mediju zinātni, kurā Aināra Dimanta grāmata "Latvijas prese 200 gados: no "Latviešu Avīzēm" līdz digitālo mediju laikmetam" ir ne tikai svarīgs, bet arī nopietni vērtējams darbs, kas varētu viest dziļāku izpratni par neredzamo mainīgās mediju vides dinamiku. Tiesa gan, apakšvirsraksts "Latvijas plašsaziņas mediju sistēmas vēsture no pirmsākumiem līdz mūsdienām" autora ambīcijas, manuprāt, izsaka labāk, pie tam abi virsraksti saturiski disonē, bet droši vien tas jāskaidro ar mērķi izdevumu padarīt interesantu ne tikai saujiņai mediju jomā ieinteresēto akadēmiķu, bet arī citiem, vismaz paaudzei, kas piedzīvojusi "Latvijas preses zelta laikmetu", kā autors sauc 1980. gadu beigas. Tātad grāmatas centrā ir mediju sistēmas transformācija, kas tverta konceptuāli skaidri nobāzētā stāstā un neskaitāmās faktu un pieredzes detaļās, kas parāda to, kas sabiedrības vēstures pārskatos reizēm izkrīt no redzamības.
Medija neredzamība, starp citu, ir, iespējams, būtiskākā ideja 20. gs. mediju teorijas pamatlicēja Herberta Māršala Maklūena skatījumā, ka pats medijs ir vēstījums. Medijs nav pamanāms, lai gan nodrošina pašu vēstījuma nodošanas funkciju. Lietojot to, neievērojam, ka atkarībā no iesaistītā medija mainās ne tikai komunikācija un attiecības starp komunikatoriem, bet arī pats vēstījums. Tātad medijā ir vēstījums un vēstījumā medijs – tie nepastāv atsevišķi un iekļauj viens otru. Kad informācijas un komunikācijas norišu mums apkārt pastāvīgi ir (pārāk) daudz, ir arvien grūtāk mediju neievērot un tai pašā laikā tikpat grūti kļūst to ievērot. Mediji ir klātesoši katrā komunikācijas aktā, nosaka komunikāciju kopumā un veido sarežģītu sistēmu, par kuru pat mūsdienu spriest spējīgās un izglītotās sabiedrības lielākajā daļā ir visai sporādiska izpratne. Varētu jautāt: kādēļ gan svarīgi runāt par medijiem, ja tie ir tikai rīks, čaula, kurā ietverts vēstījums? Tomēr pretēji ikdienas uztverei medijs nav tikai instruments vienkāršas darbības (saskarsmes, informēšanas) efektivizācijai, bet formē vidi, kurā dzīvojam, veidojam savienības, kopienas un kopdarbus, kur reāllaikā viss gan notiek, gan tiek izziņots.
Interesanti, ka šajā sakarībā pirmais komentārs rodas jau par pašu nosaukumu. Aināra Dimanta grāmatas pamatvirsrakstā vārds "mediji" nav lietots, šķiet, zināma stilistiska manieriskuma dēļ, lai atsauktos uz jomas senāku tradīciju, kas centrā liek žurnālistiku, bet varbūt arī tādēļ, ka komunikācijas nozares latviskās terminoloģijas problēmas autoram nebūt nav sveša tēma. Tieši Ainārs Dimants pirms dažiem gadiem iniciēja mediju un komunikācijas terminoloģijas darba grupu, kurā valodnieki un komunikācijas pētnieki un praktiķi mēģina vienoties par valodu, kādā komunicēt par medijiem. Pats termins "mediji" bija savdabīga problēma – dažu kaislīgi noraidīts, citu aizstāvēts. Tādēļ, protams, grāmatā vārds "mediji" ir lietots un pati grāmata ir viens no retajiem darbiem, kur autoram, balstoties gan plašās teorētiskajās zināšanās, gan paša praksē, izdodas fokusēt lasītāja uzmanību uz medijiem kā tādiem – gan uz to nozīmi komunikācijā un sociāli politiskajā un ekonomiskajā kontekstā, gan uz mediju iekšējiem un organizācijas jautājumiem. Šeit ļoti būtiski ir skaidrot un diskutēt par plašsaziņas mediju un jo īpaši žurnālistiskās darbības normatīvo protokolu izmaiņām, lai ārpus profesionālā loka nonāktu tādas tēmas kā mediju pašregulācija un redakcionālā neatkarība, kam savā recenzijā žurnālā "Domuzīme" pamatoti polemiski pievērsies Jānis Buholcs [1]. Autors īpaši izceļ "kvalitāti nodrošinošās infrastruktūras aizmetņus" (253.–272. lpp.) – profesionālās apvienības, izglītības iestādes, mediju žurnālistiku un mediju pētniecību. Tā līdzās mediju izglītībai un zinātnei īsā, bet kodolīgā pārskatā aprakstīta arī salīdzinoši nabadzīgā mediju kritikas tradīcija Latvijā. Jo bez pastāvīgi uzturētas sarunas par kaut ko grūti iedomāties šo "kaut ko" – to ar katru sava darba rindiņu pauž caurcaurēm vāciskās diskursīvās apspriešanas kultūras pārstāvis.
Tas ir arī viens no šī darba (un autora) galvenajiem izaicinājumiem – dodot normatīvu priekšstatu (jā, ideālistisku, piekrītu J. Buholcam, tomēr publiku audzinošu) un izpratni par medijiem, konceptualizējot tos kā ļoti specifisku, sarežģītu, tajā pašā laikā it kā ikdienišķu un pazīstamu jomu, vienlaicīgi ar pieredzējuša redaktora roku rūpīgi veidojot diskursu vispirms jau caur valodu, kādā par šo jomu vispār var izteikties. Ainārs Dimants ir viens no tiem retajiem latviešu pētniekiem un publicistiem, kas ne tikai konsekventi un angažēti apliecinājis nepieciešamību ievērot un saprast mediju vides un sistēmas sarežģītību, īpaši uzsverot žurnālistikas nozīmi un lomu, bet arī dažādos veidos darbojies, lai piedāvātu latviešu auditorijai rakstus un grāmatas par šo tēmu. Viņš savulaik pētījis mediju redakcionālo autonomiju, vēlāk kopā ar vācu autoru Stefanu Rusu-Molu publicējis žurnālistikas rokasgrāmatu latviešu valodā [2], pirms diviem gadiem tulkojis grāmatu, kas varētu tikt uzlūkota kā pirmais komunikācijas teorijas mācību līdzeklis latviski (Klausa Beka "Mediju un komunikācijas zinātne" [3]), sarakstījis un rediģējis daudz interesantu rakstu par Latvijas medijiem. Terminoloģiskie jauninājumi, kas jau K. Beka grāmatas tulkojumā bija visai zīmīgi, arī darbā "Latviešu preses 200 gadi" dažbrīd varbūt pat pārsteidz (ja ne mulsina), jo ir skaidri mērķēti uz komunikācijas zinātnes "latviskošanu" un sava veida "ierakstīšanu" latviešu kultūrā un akadēmiskajā zinātnē. Par šī darba, kas, iespējams, paliks apslēpts plašākas auditorijas acīm, jaudīgumu ir vērts aizdomāties. Profesionālās valodas veidošana ir svarīgs un vajadzīgs pasākums, lai arī ne vienmēr viegls kā autoram, tā lasītājam. Tomēr tas ir otrs iemesls, kādēļ būtu vērts grāmatu izlasīt.
Trešais iemesls, kādēļ darbs ir būtisks un iesakāms ne tikai jebkuram žurnālistam un mediju jomas studentam, bet ikvienam, kuru interesē Latvijas sabiedrība un kultūra, ir vēsturiskais pārskats. Grāmata apraksta laika posmu no preses izveidošanās (ko tabula 33. lpp., starp citu, datē ar vēl senāku laiku, nekā minēts virsrakstā: no Nikolausa Mollīna vāciski Rīgā izdotā pirmā kalendāra līdz pēdējai latgaliešu pirmās atmodas avīzei "Dryva" 1917. gadā) līdz mūsdienām. Būtiska vēstures pārskata daļa veltīta pagājušā gadsimta 80. un 90. gadu žurnālistikai. Autoram šis lielo pārmaiņu laiks ir būtisks, jo demonstrē mediju lomu sabiedrības transformācijā. Vēlmi skatīt presi un medijus teorētiski, bet kopumā tieši šajā – sabiedrības kā sistēmas teorētiskajā modelī (un vēl konkrētāk: vācu sociologa Niklasa Lūmana sistēmteorijas ietvarā) – autors pamato jau ievadā, kas ir labs mācību līdzeklis studentiem, kam jāapgūst masu komunikācijas teorijas. Vēlāk, aprakstot mūsdienu mediju sistēmu otrajā lielajā grāmatas daļā, šī pieeja nodrošina nepieciešamo gatavību saskatīt un aprakstīt jaunās parādības un tendences, notikumu nozīmi un mediju lomu tajos. Tas arī ir ceturtais iemesls, kādēļ, manuprāt, šī ir svarīga grāmata.
Kādēļ par medijiem jārunā nopietni? Šis darbs ļauj saprast, kā sabiedrība pati – ne tikai priekšstats par to – veidojas mediju tiešas darbības rezultātā: informējot, diskutējot, audzinot un izpildot to visu kā parastu ikdienas paradumu noteiktā kodā un formātā. Līdzās teorētiskajam skatpunktam detalizētas zināšanas par notikumiem (autora dzīves laikā) un erudīcija vēstures jomā varētu būt piektais iemesls grāmatas lasīšanai. Tiesa gan, dažviet faktu ir tik daudz, ka tie grūti uztverami kā stāsts ar vēstījumu, pie tam autora pietuvinātība aprakstītajiem notikumiem, no vienas puses, ļauj tos saprast precīzāk, reālāk, no otras puses, liek iztaujāt vismaz aprakstīto faktu atlases principus.
Kādēļ tomēr ir svarīgi nopietni izlasīt šo grāmatu? Galvenokārt tādēļ, ka tā ir mēģinājums piedāvāt visaptverošu, vēsturē un teorijā sakņotu, praksē un pieredzē balstītu pētījumu laikā, kad par daudzām patiesībām un pamatprincipiem komunikācijā sākam šaubīties. Arvien biežāk publiski atklājas mēģinājumi ietekmēt medijus, manipulēt ar tiem no politisko un biznesa aprindu puses (patiesībā bīstams ir tieši priekšstats par šo manipulāciju "jauno normalitāti"), zūd uzticība žurnālistu profesionālajam darbam, prasme ieklausīties un veidot argumentus. No vienas puses, vēstījums tiek individualizēts, no otras, šobrīd piekļūstam masu komunikācijas vēstījumiem pavisam citādi: mūsdienu diskusiju centrā ir algoritmi un mākslīgais intelekts, platformu komunikācija, mediju komercializācija, politizācija un populisms – visas šīs tendences liek tādiem jēdzieni kā "sabiedrība" un "demokrātija" izklausīties tukšiem un bezjēdzīgiem. Tomēr arī lielo pārmaiņu laikos jābūt skaidru noteikumu kursam. Ainārs Dimants raudzījies uz izmaiņu vektoriem no mediju puses, ņemot vērā mediju sistēmas iesaistītību sabiedrības kā sistēmas tektoniskajos procesos. Tieši tādēļ tomēr žēl, ka uz daudziem pieteiktajiem jautājumiem atbildes nav dotas. Ko tieši Latvijas mediju sistēmai deva iestāšanās Eiropas Savienībā (un kādēļ tā datēta ar 2003. gadu)? Kā žurnālistu darba un mediju organizācijas ikdienu pārvērta digitalizācija un tādas jaunas parādības kā sociālie mediji, mobilā žurnālistika, robotžurnālistika utt.? Kā jaunie biznesa modeļi ietekmēja Latvijas žurnālistu populāciju? Kā galu galā to ietekmēja globalizācija un reklāmas tirgus izmaiņas? Kā ārējie faktori un iekšējā dinamika mediju organizācijās ietekmējusi žurnālistikas nozaru un specifisko jomu attīstību? Daļēja atbilde uz šiem jautājumiem būtu, ka tie nav izpētīti, un, jā, arī profesora Dimanta vērienīgais darbs pierāda, ka pētījumu ziņā komunikācijas jomā ir vairāk caurumu nekā matērijas. Daļēji varētu teikt: mediji slēpjas un mainās, mēs – pētnieki, tāpat kā lietotāji – taustāmies tumsā, meklējot… iespējams, jaunu konceptuālu modeli parādību atšķirīgam skaidrojumam. Tomēr, kā parāda Aināra Dimanta grāmata, šādu arvien vairāk un plašāku jautājumu atbildēšana ir neatliekama. Un tas ir pats nopietnākais.
[1] Buholcs, J. Pamats diskusijai. Domuzīme, 2023, 3, 44.–46. lpp.
[2] Dimants, A., Russ-Mols, S. Žurnālistika. Biznesa augstskola "Turība", 2009.
[3] Beks, K. Mediju un komunikācijas zinātne. Biznesa augstskola "Turība", 2021.
1