Realitātes mirdzošais tuksnesis un citas saistošas ainavas

Par Reiņa Sirmābola krājumu "Iekavas & komentāri" (izdevniecība "Valters Dakša", 2019)

"Viņi redzēja, ka salās ir slikta dzīvošana, ka tur maz zvēru un putnu un tos drīz vien izmedīs. Bada draudi dzina onkilonus tālāk, un putni, lielos baros lidodami uz ziemeļiem, parādīja viņiem, ka tur jābūt zemei, kurā ir daudz vairāk medījuma. Pieņemsim, ka tieši tolaik bija uznācis aukstais laika posms, iegadījās dažas sevišķi bargas ziemas un jūra cieši aizsala. Agrā pavasarī, kad dienas jau bija pastiepušās garumā, onkiloni laimīgi pārgāja pa ledu uz Saņņikova zemi," tā Vladimira Obručeva romānā "Saņņikova zeme", kas 1970. gadā tulkots un izdots arī latviski, kāds jauneklis kaislīgi pārliecina pieredzējušu akadēmiķi par šādas vietas eksistenci un nepieciešamību uz turieni doties.

Saņņikova zeme – nosaukta kartogrāfu ekspedīcijas dalībnieka Jakova Saņņikova vārdā, kas to it kā fiksējis 19. gs. sākumā, – ir teiksmaina vieta Arktikā, par kuras iespējamo vai neiespējamo eksistenci, bojāeju un parādīšanās apstākļiem nopietni strīdas joprojām (viena no versijām vēsta, ka ekspedīcijas dalībnieki redzējuši mirāžu – salas atspīdumu mirdzošajā ledājā). Šī romāna vārdā nosaukts arī viens no apjomīgākajiem un veiksmīgākajiem dzejojumiem Reiņa Sirmābola krājumā, kas piesaka pats savu fikciju un intrigu, bet stilistiski nereti sasaucas ar noskaņu Obručeva darbā – zinātniska izziņa mijas ar pārliecību, sajūtu un jutību, skaidrībai un sirdsmieram būvētās konstrukcijas izrādās pilnas ar caurumiem kā lamatām, kamēr realitāte stāv atvērta kā balts, sniegots lauks, kurā atspoguļotais var izrādīties nevis patiesība, bet drīzāk – nāve:

"sniegots pagalms pēdējais makabrs aiz stikla
betona siltumnīca logi aiznagloti ar dēļiem starojošiem lejup
ar zāli kur ērti taču bīstami gulēt                  
ar lūku kur neiekrist jo vienmēr tā segta ar plāksni" (18. lpp.)

Viena no krājuma intrigām saistās ar pašu autora vārdu, kas pat zinošākai publikai nav atpazīstams, – Reinis Sirmābols patiesībā ir Vasilijs Karasjovs, viens no mūsu jaunākās paaudzes dzejniekiem, pazīstams arī ar segvārdu Kormaks. Autora paša krieviski rakstītais lasītājam paliek nepieejams – dzejoļi publicēti tikai Arvja Vigula, Sergeja Moreino un Eināra Pelša atdzejojumos. Tādējādi pastāv iespēja, ka patiesībā Reinis Sirmābols nav arī Vasilijs Karasjovs, bet kāda cita fiktīva persona ar atšķirīgu pasaules skatījumu un priekšstatiem, kas tuvāki atdzejotāju konstruētajam liriskajam varonim, nevis tā reālajam prototipam.

Šādām un līdzīgām spēlēm ar reālo, fiktīvo, jutekliski uztveramo, pieredzēto, zināmo un domājamo krājumā ir nozīmīga vieta, lai arī noskaņa kopumā nav rotaļīga, drīzāk viegli ironiska, nostalģiska un refleksīva. Neskaidrības ar autora personu kompensē viņa attīstītā skatiena skaidrība, noteiktība, precizitāte un visnotaļ racionālā pieeja, kas raksturo mūsdienīgu personību, kuras ticību prātam un zinātniski tehniskajam progresam (60. gadu renesanse?) atbalsta ikdienas dzīve pilsētā. Tomēr apziņa fiksē arī sistēmas nobrukumus, ko dzejas forma ļauj izvirzīt priekšplānā. Izrādās, ka svarīgākais izteiksmes līdzeklis jaunajam autoram ir plaisa, lauzums, nogruvums, kas aiz skatienam sakārtotā (valodas) lauka ļauj nojaust matēriju, aiz teritorijas – zemi, aiz attēla virsmas – telpu, aiz uzrakstītajiem vārdiem – elpu.

Sirmābola tēlainībā gaistošas, irstošas, bet asociatīvi spēcīgas substances ir visai iecienītas – piemēram, sāls vai smilts. To pašu viņš panāk ar mirdzuma, starojuma, gaismas un ātruma pieminēšanu – visai dīvaina poētiskā kritika tādēļ skar solīdo, nemainīgo lauku, teritoriju un telpu.

Lielais vairums dzejoļu rakstīti pirmajā personā, nereti dialoģiskā formā, respektīvi, tajos paredzēta arī otrā persona, veidojot tādu dialoga telpu, kurā dzejnieks atļaujas savu darbu ķīmijā sakausēt visdažādākos elementus – no gramatiskajām formām un rakstu zīmēm līdz izvērstai tēlu daudzveidībai, leksikas līmenī sasniedzot jēgietilpības robežu. Starp šiem līmeņiem un veidiem viņš pats pārslēdzas ar šamaņa vieglumu, atstājot apjukušus tos, kas nespēj sekot. Labākajos dzejoļos šāda taktika atmaksājas, vājākajos – kaitina. Tiesa, kur tieši spektrā no nepietiekamas negaidītības līdz pārmērīgai atrodams labu dzejoļu intervāls, viennozīmīgi pateikt ir grūti – tas lielā mērā atkarīgs no konteksta un gadījuma.

Atsevišķu sadaļu grāmatas analīzē noteikti būtu vērts veltīt valodas izmantojumam, lai arī, kā iepriekš minēts, pilnīgam pārskatam šeit noderētu krievu valodas varianti. Valoda šajā kontekstā interesanta nevis tādēļ, ka tā nodrošina saziņu, respektīvi – dzejas ierakstu, glabāšanu un pārraidi citiem, bet tādēļ, ka tā ir īpašs, simbolisks kods, kas fascinē ar noslēpumainu izcelsmi. Vēl jo vairāk šāds raksturojums attiecināms uz rakstību, kur koda abstraktums, nosacītība, atrautība no dabas un tā, ko ar to iespējams apzīmēt, atklājas vēl izteiktāk. Šo noskaņu grāmatas garumā palīdz uzturēt arī vizuālās dzejas darbi – drīzāk objekti vai attēli nekā dzejoļi tradicionālā nozīmē. Tās ir rakstu zīmju un simbolu kombinācijas, kurās nozīmīgas ir pieturzīmju tradicionālās funkcijas, vizuālās līdzības un lappuses grafiskā izmantojuma/kompozīcijas ritms. Ar lappuses lauku dzejnieks eksperimentējis dažādi – gan iezīmējot asociāciju spēlei atvērtas vizuālās pasāžas kā ilustrācijas starp dzejoļiem, gan strādājot ar radikāli īsām formām. Tas krājumam kopumā un katram dzejolim atsevišķi piešķir īpatnu tempu.

Izteiksmīgo vārdformu un atvasinājumu savdabību varētu saistīt ar atdzejotāju radošo izpausmi, toties leksikas jomā krājumā ir daudz svešvārdu, maz lietotu un – dzejai nepierasti – tehnisku terminu vai citu valodu iespraudumu. Daļēji šādu leksikas slāņu izmantojums dod iespēju izpludināt robežu starp pateikto un nepateikto elegantā un reti sastopamā veidā, tomēr brīžam šķiet, ka tas kļuvis par pašmērķi, izrādīšanos vai tādu kā ironisku spēli ar lasītāju (to pašu var teikt par sintaksi un interpunkcijas lietojumu):

"kedrona saulrietā zini
(mākoņa atspulgs putnā
no putna)                                                         

un olīvas un smilšu virve
krūtīs sānu pie sāna ar nopīpētu horeju
skaties

uz eleronu uz ledu
nē eskadrons tas ir saulrietā dzīties uz rīgu

visu sāli alefas tīklā visas tavas
tavas

pāreja-no-vārdiem-pie-samierināšanās
un velosipēda gleipnirs-(ēna-) aizlien
zem lidostas pamatiem kā зрение" (28. lpp.)

Jebkurā gadījumā, ja vēlas izlasīt absolūti visu Sirmābola dzejā ierakstīto, bez vārdnīcu atbalsta neiztikt. Pie tam jādomā ne tikai par dažādām sfērām un zinātņu disciplīnām, bet arī par kultūras, mākslas un literatūras vēsturi (vairāki dzejoļi veltīti kādam konkrētam autoram). Iedziļināties, izpētīt, patērēt vairāk laika vienam dzejas darbam – ja tāds ir jaunā dzejnieka aicinājums, tad jāsaka, ka tas viņam padodas.

Un beigās – daži vārdi par laikmeta izjūtu, kas, manuprāt, krājumā uzķerta precīzi, ja arī lasītājam nākas pacīnīties ar teksta virskārtas tēlainajiem kalambūriem. Šī ir izjūta par to racionāli neizskaidrojamo un jutekliski neizbaudīto, kas eksistē ārpus kultūrā akceptētas runas robežām, ir nojaušams vai pat eksperimentāli pierādāms, – daba, matērija un sabrūkošās simbolu sistēmas paliekas, mākslīgās, hibrīdās, paplašinātās realitātes. Tas savā ziņā apdraud mūs kā realitātes tuksnesis, kas saskaņā ar postmoderno tradīciju (sk. Bodrijārs, Virilio, Žižeks) izskatās baisi un smaržo pēc stinguma un nāves, bet, kas zina, varbūt aiz tā ir sen apsolītā Saņņikova zeme.