Par Lienes Lindes filmu "Melnais samts" (2024)
Savulaik, apcerot Alises Zariņas debiju pilnmetrāžā "Blakus" (2019), kā teju svarīgāko minētās filmas pienesumu pašmāju kino ainavā izcēlu tieši autores tiecību uz jauna līmeņa atklātību un godīgumu, reflektējot par savas, respektīvi, agrīno trīsdesmitgadnieku-intelektuāļu, paaudzes perspektīvām un izjūtām mūsdienu Latvijā – gan sociālekonomiskajā, gan personīgās dzīves griezumā.
Manā skatījumā "Blakus" nebija vis izņēmums (kontekstā iekļaujas arī Jura Kursieša, Jāņa Norda, Renāra Vimbas, Jāņa Ābeles un otras "Blakus" scenāristes Martas Elīnas Martinsones debijas), bet gan likumsakarīgs tobrīd kultūras vidē virmojošo strāvu atspoguļojums kino formātā – vienkopus ar līdzīgām izpausmēm mūzikā un literatūrā to ērtības labad var apzīmēt ar amerikāņu kultūrā ieviesto jēdzienu "jaunā sirsnība" (New Sincerity). Šo estētisko virzienu raksturo atsacīšanās no postmodernām spēlēm un intelektuālas pašironijas par labu nesamākslotai vienkāršībai.
Arīdzan Lienes Lindes, kas ir ne vien Zariņas un Martinsones laikabiedre, bet arī domubiedre un radošās sadarbības partnere (kopā ar Zariņu viņa strādā pie seriāla "Asistente" veidošanas), debija pilnmetrāžā "Melnais samts" parocīgi iekļaujas minēto kinodarbu pulciņā – un vienlaikus piedāvā pavisam citu tematisko un emocionālo tvērumu. "Blakus" attēloto jaunības romantiku liegās krāsās iezīmētās Jāņu naktīs ziedošās lauku pļavās "Melnajā samtā" aizstājušas radošās ciešanas un cīņa ar depresiju un nedrošību uz izteiksmīgi atveidotas urbānas vides fona.
Lindes filma citu pieminēto debiju vidū spilgti izceļas ar neslēptu (vai vāji slēptu) autobiogrāfiskumu un izteiksmīgi atklātu pašrefleksiju. Nav noslēpums, ka ceļš līdz "Melnajam samtam" autorei ir bijis visnotaļ smags, turklāt filma montāžas procesā gandrīz pilnībā pārradīta, radikāli aizvirzoties prom no sākotnējā scenārija. Rezultāts, manuprāt, ir zināmā mērā fascinējošs ieskats radošā procesa, gribētos teikt, skaisti baisajās aizkulisēs, kas tikai ārēji maskējas aiz tādām birkām kā "savas paaudzes portrets" un "kino par kino".
Respektīvi, vēlos piekrist Ievai Melgalvei, kura savā recenzijā žurnālā "Kino Raksti" uz filmai piekarinātajiem apzīmējumiem raugās ar vieglu skepsi, uzsverot to, cik ļoti individuāla un visdrīzāk plašām skatītāju masām nepielāgota varētu izrādīties "Melnā samta" skatīšanās pieredze. Ko tur slēpt – arī man, pirmoreiz skatoties filmu, bija pagrūti identificēties ar Ingas Tropas attēloto galveno varoni Martu un viņas draugiem, kuriem taču būtu lielākā vai mazākā mērā jāpārstāv arī mana vērtību un uzskatu pasaule, ja reiz tas ir "paaudzes portrets" (turklāt jāņem vērā, ka šī pieredze – mana personīgā un filmas varoņu piedzīvotā – pārklājas daudzos punktos un pārliecībā) . Tikai krietnu laiku un vairākus šīs recenzijas melnrakstus vēlāk, cenšoties atrast atslēgu uz filmas sirdi, aptvēru, ka ne jau tas "Melnajā samtā" ir galvenais.
Vai atceraties brīnišķīgo režisora Spaika Džonzes komēdiju "Adaptācija", kurā Nikolass Keidžs atveidoja filmas reālo scenāristu Čārliju Kaufmanu, kurš visas filmas gaitā cīnījās ar tās scenārija rakstīšanu? Lūk, "Melnais samts" ir pilnvērtīga latviešu atbilde šim amerikāņu darbam. Tā ir filma, kas bezkaunīgi atklāti un pat zināmā mērā narcistiski stāsta pati par savu tapšanu – caur jaunas režisores meklējumiem un centieniem aptvert, par ko vispār šodien ir vērts veidot savu debijas filmu, jo īpaši apzinoties, ka tikpat labi tā var izrādīties arī vienīgais ieraksts filmogrāfijā. Liene Linde gluži kā Kaufmans šajā šaubu, neziņas un arī neticības pilnajā procesā atmetusi ar roku visiem aizspriedumiem un izlēmusi veidot filmu par sevi un savām attiecībām ar kino un pasauli, vien zināmas latviskās kautrības uzplūdā piesedzoties aiz alter ego Martas Blūmas tēlā (pati Linde kopā ar filmēšanas grupu filmā parādās mazā cameo).
Tas uz "Melnā samta" potenciālajām problēmām ļauj paraudzīties ar pavisam citu aci. Debijas darbiem, kā zināms, mēdz būt raksturīgs pārsātinājums (ne tikai kino, bet arī citos mākslas veidos), cenšoties vienkopus sastūķēt visu, kas jaunajam autoram šķiet svarīgs un uzmanības cienīgs, – un "Melnais samts" tam ir teju hrestomātisks apliecinājums. Depresija, aborts, Larss fon Trīrs, intelektuāļu bohēma, toksiskas attiecības, radošie meklējumi, draudzība un, galu galā, jauna, radoša cilvēka centieni izdzīvot mūsdienu Latvijas ekonomiskajā situācijā – tās ir uzkrītošākās tēmas un motīvi, kas caurvij "Melnā samta" dramaturģisko karkasu. Taču šāds sablīvējums nozīmē arī to, ka filmas pieticīgajā pusotras stundas hronometrāžā tās pilnvērtīgi attīstīt gluži vienkārši nav iespējams, attiecīgi filma kļūst par tādu kā pavedienu kūli, no kuriem liela daļa kādā brīdī apraujas un tālāk neved.
Bet, ja nu "Melnais samts" nemaz netiecas par visām šīm lietām runāt pilnasinīgi un ekrānā valdošais haoss ir apzināts uzstādījums, lai ilustrētu daudzos maldu ceļus, kas jāizstaigā līdz filmas tapšanai, beigās gluži kā uroborosam aprijot savu asti brīdī, kad "īstā filma" tikai varētu sākties? Zīmīga šai ziņā šķiet epizode filmēšanas laukumā, kur Marta diskutē ar citu režisoru par klišejisku pašnāvības attēlojumu – tajā pievilcīga aktrise vannā dramatiski griež vēnas romantiskas sveču gaismas ielokā. Marta pārmet, ka neviens netaisītu pašnāvību šādā veidā, taču mēs labi zinām, ka realitāte bieži mēdz pārspēt pat neprātīgākās kino fantāzijas. Un vice versa. Tāpēc jautājums ir tikai par katra individuālo pieredzi un pasaules izjūtu – un "Melnais samts" rosina domāt par to, cik muļķīgi patiesībā ir no kino prasīt kaut kādu mistisku atbilstību realitātei, jo šī realitāte katram no mums var izrādīties pavisam atšķirīga.
Attiecīgi arī diskusijas par to, cik ticami vai samāksloti "Melnajā samtā" attēlota, piemēram, galvenās varones depresija, var izrādīties liekas, nonākot pie secinājuma, ka – cik daudz slimnieku, tik daudz arī izpausmju. Un to var attiecināt uz jebkuru no minētajām tēmām. Tas nepasargā "Melno samtu" no problēmām – kaut vai visai vāji iezīmētajiem Martas draugu raksturiem un, manuprāt, viņu neizteiksmīgajām savstarpējām attiecībām (tās burtiski uztur pāris neveikli joki un nemitīgi burziņi). Vai tik elementāri loģisku pretrunu, ka uz iztikas robežas eksistējošā Marta var bezrūpīgi atļauties dzīvi šikā Rīgas centra loftā.
Te mēs nonākam pie nākamās šķietami triviālās, taču "Melnā samta" lasījumam vērtīgās atziņas – dzīvē viss ir sarežģīti un drūmi, bet kino viss ir vienkārši un skaisti. To burvīgi ilustrē Martas iztēlē (?) radītā filma jeb "filma filmā", kurā darbojas ar "Lielo Kristapu" godalgotā aktrise Sabīne Tīkmane kā vēl viens Lienes Lindes/Martas Blūmas alter ego. Pateicoties operatora Dāvida Smiltiņa tehniskajai virtuozitātei un smalkajai kadra tīrības izjūtai, šī šķietami vienkāršā, 16 mm filmas estētikā radītā mikronovele manā skatījumā kļūst par īsteno "Melnā samta" sirdi un dvēseli. Ja centrālā sižeta līnija (cik nu to var saukt par sižetu) ir tikpat haotiska un neprognozējama kā pati dzīve, tad šeit valda teju dievišķa apskaidrība – pat neraugoties uz paša stāstījuma skarbumu (jauna kino studente izšķiras par labu studijām, atbrīvojoties no neplānotas grūtniecības sekām).
"Melnā samta" burvība slēpjas detaļās – tie ir atsevišķi kadri un ainas (protams, ugunīgā ballīte ar rokoperas „Lāčplēsis" dziedājumu fonā), kas nosēžas atmiņā un neļauj filmu aizmirst, pat ja pirmais iespaids bijis visai nepārliecinošs (kā manā gadījumā). Tā ir haosa un kārtības pretstāve, lavierēšana starp vēlmi piederēt jau minētajai "jaunās sirsnības" paradigmai un nepārprotamu iebraukšanu dziļi postmodernas konstrukcijas līkločos. Tas ir radošā darba ciešanu un kļūdu pilnais tapšanas process, kas filmā neizbēgami iegūst estētisku pievilcību un jau atkal liek ilgoties pašam kļūt no patērētāja par radītāju (ak, cik rūgteni saldas ir šīs ilgas). Un pāri visam tas, protams, ir skaistums, kas varbūt tomēr izglābs pasauli – saksofons, vējjakā iestrēguši mati, dziļi skatieni un viegli glāsti, dejas, āboli un melns kaķis kā demiurgs pie Centrāltirgus debesīm.
0