Par Latvijas Laikmetīgās mākslas centra festivālā "Survival Kit" rīkoto izstādi "Mākslinieks ir klātesošs"
Dažreiz, skatoties vecās fotogrāfijās vai atminoties agrāk pieņemtos lēmumus, vilktās drēbes un cītīgi veidotos mākslas darbus, man nedaudz saviebjas seja. Tas, šķiet, ir kauns par katru nepareizi pateikto domu, katru kļūdu un izniekoto iespēju, kauns par dzīvesziņas trūkumu un naivumu, kas, bez šaubām, man piemīt arī tagad. Es tehniski skaitos "pieaudzis cilvēks", šo statusu ieguvu pavisam nesen, bet bieži jūtos neadekvāts, pārāk nepieaudzis. Pat šo rakstot, šobrīd satraucos, ka mans skatpunkts nav pietiekami vērtīgs, ka vairāk pieredzējis cilvēks izteiktu manas domas labāk.
Projektā "Mākslinieks ir klātesošs" septiņi mākslinieki sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru un norvēģu mākslinieku kolektīvu "TENTHAUS" apciemoja piecas Latvijas skolas un kopā ar skolēniem izveidoja sešus mākslas darbus. Mākslinieki ar skolēniem strādāja skolās, kopīgi iepazīstot un pētot laikmetīgo mākslu. Viņi tikās arī vasaras nometnē Valmierā, kur turpināja sadarbību, kuras rezultāts apskatāms šīgada laikmetīgās mākslas festivālā "Survival Kit".
Pirmais mākslas darbs, kuru ieraudzīju, ieejot Vidzemes tirgus teritorijā, ir mākslinieces Gundegas Evelones kopdarbs ar Bolderājas Jaunās pamatskolas skolēniem. Liela, spilgta Bolderājas karte, dekorēta ar betona blokiem, uz kuru virsmas veidoti dažādi reljefi. Uz kartes nekārtīgā, ielu mākslai līdzīgā rokrakstā lasāmas mazas piezīmes, kas attiecas uz vietām kartē. Uz Bolderājas kartes atliktas skolēniem nozīmīgas vietas, ko viņi bieži apmeklē, – karte, šķiet, pārtapusi par dienasgrāmatu, kurā projicēta skolēnu dzīve. Gan ar uzrakstiem un komentāriem, gan ar betona blokiem jaunieši atzīmē savu vietu un piederību rajonam, uzsvērdami savu klātbūtni un vides nozīmi savā dzīvē.
Pirms iegāju tirgus kioskos, kuros apskatāmi pārējie darbi, acīs iekrita dzejnieka Artūra Puntes un skaņu mākslinieka Maksima Šenteļeva Strenču pamatskolā veidotais "Circus Solaris". Instalācija uzstādīta vienā no apaļajiem tirgus stendiņiem, darbs labi iedzīvojas tirgus vidē, teju saplūzdams ar to. Bija mākoņaina, lietaina diena, un es, izlasījis, ka darba skanīgums atkarīgs no saules gaismas, nopratu, ka neko daudz nedzirdēšu, tomēr izlēmu pakavēties. Aizvēru acis un gaidīju. Pēc brīža tomēr kaut ko izdzirdēju. Pavisam nelielu skaņu uz pavisam īsu brīdi. Kāds neliels saules stars bija pavīdējis pa mākoņu spraugām un ieskandinājis skaņu aparātu. Ja es tobrīd atrastos citur, visticamāk, neievērotu šo noklīdušo staru, taču muzikālais ietērps padarīja šo gaismas staru īpašu. Arī pašas nodarbības, kuru gaitā tapuši skaņdarbi, bija saistītas ar vides ieraudzīšanu citā gaismā jeb pat citā "skaņā".
Pirmais kiosks no ielas puses ir noklāts ar uzrakstiem, attēliem un kolāžām. Pat instalācijā ievietotais skolas krēsls apaudzis ar tekstu. Instalāciju "Jaunības manifests" sadarbībā ar fotogrāfi Viku Ekstu veidoja Aglonas vidusskolas 7. līdz 11. klašu skolēni. Šī ir viena no vecākajām projektā iesaistītajām skolēnu grupām. Instalācijā caur attēliem, kolāžām un tekstiem jaunieši latviski un angliski atklāj savas jaunības būtību un savu identitāti. Patības meklējumi uz pieaugšanas sliekšņa ir man tuva tēma, kas šķiet īpaši aktuāla tieši šinī vecuma posmā. Mani priecē, ka jauniešiem caur projektu tika dota droša vide un iespēja izpētīt savu jaunību, identitāti un to portretēt.
Arī darbu "Vieta, kur būt" veidojuši vecāki skolēni: piecdesmit Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas 10. un 11. klašu skolēni kopā ar mākslinieci Evu Vēveri darbojušies ar tukšām grāmatām, kurās jaunieši varēja projicēt savu identitāti, trauksmi vai jebko citu, ko vēlējās izstāstīt pasaulei vai vienkārši izlikt uz lapas. Darbos parādās trauksme par nākotni, pandēmijas atmiņas, atskats uz pamatskolu un tas viss, kas izsaka jauniešu domas par tagadni, pagātni, nākotni un sevi. Šīm domām un iespaidiem ir ļauts vienkārši eksistēt, būt. Es uzskatu, ka ikvienam vajag dot vietu, kur sevi izlikt – ir vērts paust gan priecīgās, gan skumjās un sāpīgās, gan nopietnās, gan muļķīgās sajūtas, un citreiz tām vienkārši vajag vietu, kur būt.
Nākamo divu telpu saturu veidojuši Liepājas Katoļu pamatskolas skolēni kopā ar horeogrāfi Kristīni Brīniņu. Viens no darbiem ir videoinstalācija, kur uz deviņiem ekrāniem rādīts tas, kā bērni dejojot "zīmē" ar ķermeni. Attēliem ekrānos mainoties, parādoties un pazūdot, veidojas horeogrāfija, kuru es aprakstītu kā stāstam līdzīgu. Pirmo reizi to redzot, man šķita, ka bērni man dejā atklāj noslēpumus. Iespējams, šī asociācija veidojās otra Liepājas Katoļu pamatskolas darba "Bērnu domu tirgus" dēļ. Šī darba pamatā ir atklātība. Domu tirgus apmeklētāji tiek aicināti uz kartītēm uzrakstīt kādu no savām domām – jauku vārdu vai uzmundrinājumu skumjai dienai – un pēc tam šo domu samainīt pret kāda cita rakstīto. Šis darbs savieno apmeklētāju ne tikai ar pašiem bērniem, bet arī ar pārējiem izstādes apmeklētājiem.
Visbeidzot multimediju māksliniece Anda Lāce bija devusies uz Antūžu pamatskolu Jēkabpils novadā, kur, darbojoties kopā bērniem, īpašu uzmanību pievērsa tieši pieaugšanas procesam, nevis tā rezultātam. Dažreiz vajag ļaut kāpuram būt kāpuram, nevis bez mitas tincināt to par plāniem kļūt par skudru, taureni vai medūzu. Līdz ar šo atklāsmi Antūžu pamatskolas skolēni arī iedzīvojās savā kāpurainajā būtībā, izveidoja lielu, dzeltenu kāpura čaulu, noklāja to ar priekpilniem vēstījumiem un kopīgi uzvilka. Šis ir mans mīļākais izstādes darbs. Kauns, ko mēdzu just, kavējoties atmiņās, rodas no tā, ka pat tagad sagaidu no pagātnes sevis pieaugušu cilvēku, reizēm jūtos pārāk nepieaudzis un nepieredzējis, bet šis kāpurs, savā priecīgajā spilgtumā svinēdams visu to, ko nozīmē pieaugšana, ko nozīmē mācīties par dzīvi, ko nozīmē būt metamorfozes stadijā, ir pretarguments visam tam, kas man liek justies slikti par to, ka neesmu vēl līdz galam pieaudzis.
Liela daļa skolēnu, kas piedalījās projektā, ir daudz jaunāki par mani, un būs reizes, kad viņi jutīsies vieni un neatbalstīti, bet ceru, ka šajos brīžos viņi spēs atskatīties uz šo projektu kā uz gaišu atmiņu un lepoties ar to, ko paveikuši. Māksla jauniem cilvēkiem bieži ir grūti pieejama. Skolās to nemēdz apspriest dziļākā līmenī, runājot tikai par kluso dabu, sengrieķu statujām un ainavām. Ir svarīgi, ka mākslinieki dod skolēniem iespēju ne tikai izzināt mākslu, bet arī izpausties tajā, ļaujot mākslai dot viņiem balsi. Man šādi projekti šķiet nozīmīgi ne tikai tāpēc, ka tie ļauj jauniešiem, kas tajos piedalās, ieiet mākslas pasaulē, bet arī tāpēc, ka citiem bērniem un jauniešiem ir būtiski redzēt, ka mākslu taisa arī tādi cilvēki, kā viņi. Šo jauno cilvēku māksla ir piesātināta ar personīgiem stāstiem par dzīves kalniem un lejām, ar viņu dzīves skatījumu. Ceru, ka gan projektā iesaistītie skolēni, gan tādi kā es, kas tikai skatās šajos darbos no malas, var gūt tajā drosmi un ieraudzīt vērtību arī savā skatpunktā.
0